STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Здесь есть возможность читать онлайн «STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1968, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1968
Сборники англо-американской фантастики
«ЭКСПЕДИЦИЯ НА ЗЕМЛЮ» и
«ТУННЕЛЬ ПОД МИРОМ» Издательство «Мир» Москва 1965
«экспедиция на землю»
Издательство «Зинатне» На латышском языке
MĀKSLINIECE M.RĪKMANE
Šī grāmata pirmo reizi latviešu valodā sniedz aptverošāku pārskatu par angļu un amerikāņu fantastika. Šā literatūras žanra cienītāji tiksies ar 9 mazāk pa­zīstamiem autoriem (desmitais ir A. Azimovs, kura grā­mata «Es, robots» iznāca 1967. gadā).
Ar ko varētu patikt viņu darbi? Ar aktuālu tēma (piemēram, cilvēks un tehnika, cilvēks izplatījumā u. c.) risinājumu no dažādiem redzes viedokļiem, ar dažu parādību humoristisku skatījumu, ar aizraujošu sižetu, vārdu sakot, — ar daudz ko. Cerams, ka, aizve­rot šo grāmatu, ikvienam atmiņā būs palicis kaut kas skaists vai pārdomām rosinošs. Un, ja tā būs, varēsim pārliecināti teikt, ka «Ekspedīcija uz Zemi» savu mērķi — lasītāja sirdi sasniegusi.

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Gaidāt! — viņš kliedza. — Kādēļ jūs esat tik pārliecināti, ka tas būs?

Deviens, protams, nebija pārliecināts, taču atbildēja:

— Vienmēr notiek kodolkari. Mūsu no­lūks ir palīdzēt jums pēc tam.

— Palīdzēt mums pēc tam… — Lielā primāta valoda kļuva nesakarīga, viņš sāka nikni mētāties ar rokām, un moviem, kas stāvēja tam abās pusēs, vajadzēja viņu at­kal saudzīgi apvaldīt un aizvest projām.

Deviens nopūtās. Planētas radījuma iztei­cienu skaits bija jau krietni prāvs, un var­būt mentalitātes analīzes mašīnas spēs no tiem kaut ko izlobīt. Viņa paša neapbruņo­tais prāts te netika nekādā galā.

Starp citu, gūstekņa veselības stāvoklis nebija spīdošs. Viņa ķermenis bija gandrīz pilnīgi bez spalvām; novērošana no liela at­tāluma šo faktu nebija atklājusi tāpēc, ka šie lielie primāti valkāja mākslīgas ādas. Viņi to darīja vai nu siltuma dēļ, vai ari tādēļ, ka pat paši juta instinktīvu pretīgumu pret pilnīgi kailu ādu. (Tas varētu būt inte­resants sarunas temats. Nebija svarīgi, kāda satura izteicienus dod apstrādāt mentalitā­tes analīzes mašīnām.)

Dīvaini, bet uz šā radījuma seias bija sa­dīgušas spalvas — pat vairāk nekā harrie­šiem un tumšākas krāsas.

Un tomēr — galvenais bija tas, ka šis ra­dījums nejutās labi. Viņš bija kļuvis vājāks, jo ēda ļoti maz, un, ja tā turpināsies pārāk ilgi, var ciest vina veselība. Deviens negri­bēja justies atbildīgs par to.

Nākamajā dienā lielais primāts šķita pa­visam rāms. Viņš runāja ar jūtamu ieintere­sētību, gandrīz tūlīt ievirzīdams sarunu par kodolkaru. («Lielo primātu prātam šis te­mats ir briesmīgi pievilcīgs,» Deviens no­domāja.)

— Jūs teicāt, ka vienmēr notiekot kodol­kari? — radīiums sacīja. — Vai tas nozīmē, ka eksistē vēl citas domājošas būtnes, izņe­mot jūs, mūs … un viņus? — viņš norādīja uz tuvumā stāvošajiem moviem.

— Ir tūkstošiem domājošu būtņu sugu, kas apdzīvo tūkstošiem pasau]u. Daudz daudz tūkstošu, — Deviens sacīja.

— Un tās visas sāk kodolkarus?

— Visas, kas ir sasniegušas zināmu teh­nikas attīstības pakāpi. Visas, izņemot mūs. Mēs esam citādi. Mums nav konkurences instinktā. Mums ir sadarbības instinkts.

— Vai tas jāsaprot tā: jūs zināt, ka kodol­kari notiks, un tomēr nekā nedarāt?

— Mēs darām, — Deviens sacīja, juzda­mies aizskarts. — Protams, darām. Mēs mē­ģinām palīdzēt. Mūsu vēstures agrīnajā posmā, kad mēs tikko atklājām iespēju ce­ļot kosmosā, mums vēl nebija zināma lielo primātu daba. Viņi atraidīja mūsu draudzību, un mēs vairs nemēģinājām nodibināt saka­rus. Pēc tam mēs atradām radioaktīvās dru­pās pārvērstas pasaules. Beidzot mēs uzdūrā- mies vienai pasaulei, kur patlaban notika kodolkarš. Tas bija šausmīgi, bet mēs nekā nevarējām palīdzēt. Pamazām mēs to iemā­cījāmies. Tagad mēs esam gatavi doties pa­līgā jebkurai mums zināmai pasaulei, kas sasniegusi kodolkara līmeni. Mēs esam ga­tavi laist darbā dezaktivācijas iekārtas un eigēnikas analizatorus.

— Ko tas nozīmē — laist darbā eigēni­kas analizatorus?

Deviens bija veidojis šo frāzi pēc analo­ģijas, izmantodams savas nelielās šā radī­juma valodas zināšanas. Viņš piesardzīgi turpināja:

— Mēs mērķtiecīgi kontrolējam pārošanos un izdarām sterilizācijas, lai, cik iespējams, izskaustu konkurences instinktu tajos, kas palikuši dzīvi.

Vienu mirkli viņam likās, ka lielais pri­māts atkal sāks niknumā trakot. Taču tas neskanīgā balsī sacīja:

— Jūs gribējāt teikt, ka padarāt viņus pa­kļāvīgus kā tos tur? — Viņš atkal norādīja uz moviem.

— Nē, nē. Šie ir citādi. Mēs tikai atbrī­vojam karu pārcietušos indivīdus un to pēc­nācējus no ekspansijas un agresijas tiek­smēm un dodam tiem iespēju dzīvot mierā mūsu pārvaldībā. Bez mūsu uzraudzības viņi ir sevi iznīcinājuši, un bez tās viņi iznīcinātu sevi atkal.

— Kāds jums no tā labums?

Deviens šaubīdamies pavērās lielajā pri­mātā. Vai tiešām bija nepieciešams vēl skaidrot, kas ir dzīves galvenais prieks?

— Vai tad jums nav prieka kādam palī­dzēt? — viņš jautāja.

— Turpiniet! Kas vēl? Ko jūs no tā gūs­tat?

— Protams, planētas maksā Harrijai kon­tribūcijas.

— Ahā!

— Atlīdzība par kādas sugas izglabšanu ir visai pieticīga, — Deviens iebilda, — un mums taču rodas izdevumi, kas jāsedz. Kon­tribūcija nav liela un tiek noteikta atbilstoši planētas iespējām. No pasaules, kas bagāta ar mežiem, tā var būt ikgadēja kokmateriālu piegāde, no kādas citas planētas — mangāna sāļi. Šo movu planētai nav nekādu dabas bagātību, un viņi paši piedāvājās dot mums zināmu skaitu indivīdu, ko mēs izmantojam kā apkalpojošo personālu. Viņi ir visspēcī­gākie no lielajiem primātiem, un mēs nesā­pīgā veidā tiem pielietojam smadzeņu dar­bību bremzējošus preparātus . ..

— Lai padarītu viņus par kretīniem?

Deviens aptuveni uzminēja, ko šis vārds

varētu nozīmēt, un saērcināts sacīja:

— Nepavisam ne. Mēs to darām tikai tā­pēc, lai viņi samierinātos ar savu kalpotāju stāvokli un aizmirstu mājas. Mēs negribam, ka viņi būtu nelaimīgi. Viņi taču ir domā­jošas būtnes!

— Un ko jūs darītu ar Zemi, ja pie mums notiktu karš?

— Mums ir bijis piecpadsmit gadu laika, lai to izlemtu, — Deviens sacīja. — Jūsu pasaule ir ļoti bagāta ar dzelzi, un jums ir augsti attīstīta tērauda ražošanas tehnolo­ģija. Manuprāt, jūsu kontribūcija būtu tē­rauds. — Viņš nopūtās. •— Taču šajā gadī­jumā, man šķiet, kontribūcija nesegtu mūsu izdevumus. Mēs esam gaidījuši pārāk ilgi — vismaz desmit gadus par ilgu.

— Cik pasaules jūs esat šādā veidā apli- kuši ar nodokļiem? — lielais primāts jau­tāja.

— Es nezinu precīzo skaitu. Bet noteikti vairāk nekā tūkstoš.

— Tad jau jūs esat īsti Galaktikas lendlordi, vai ne? Tūkstoš pasaules iznīcina sevi, lai maksātu meslus jūsu labklājībai. Bet, ziniet, jūs esat vēl kaut kas cits. — Radījuma balss kļuva skaļa un griezīga. — Jūs esat maitasputni!

— Maitasputni? — Deviens atkārtoja, pū­lēdamies uzminēt šā vārda nozīmi.

— Maitu ēdāji. Putni, kas gaida, kad kāds nabaga radījums nomirs tuksnesī aiz slāpēm, un tad nolaižas zemē un ēd tā līķi.

Iedomājoties šādu ainu, Devienam noreiba galva un kļuva nelabi. Viņš vārgā balsī sa­cīja:

— Ne, nē, mēs palīdzam viņiem.

— Jūs gaidāt uz karu gluži kā maitas­putni. Ja jūs gribat palīdzēt, novērsiet karu! Neglābiet dzīvus palikušos vien. Glābiet visus!

Deviena aste noraustījās pēkšņā uzbudi­nājumā.

— Kā var novērst karu? Varbūt jūs man to pateiksit?

(Kara novēršana nebija nekas cits kā pre­tējais process kara izraisīšanai. Jāzina, kā notiek viens process, tad būs skaidrs arī otrs.)

Taču mežonis vilcinājās. Beidzot viņš sa­cīja:

— Dodieties leja! Izskaidrojiet situāciju!

Deviens jutās vīlies. Viņš bija gaidījis ko

citu, Bez tam .. .

— Nolaisties pie jums? — viņš pārjau­tāja. — Pilnīgi neiespējami.

Viņa āda vairākās vietās sāka trīcēt aiz riebuma, iedomājoties, ka harriešiem būtu jāsastopas vaigu vaigā ar šo nesavaldīto mežoņu miljoniem.

Laikam pretīguma izteiksme Deviena sejā bija tik ekspresīva un nepārprotama, ka lielais primāts pat pāri bioloģisko sugu bar­jerai saprata tās cēloni. Viņš metās virsū harrietim, taču viens no rnoviem burtiski pēdējā mirklī to saķēra un savaldīja, nemaz nepiepūlot savus muskuļus.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»

Обсуждение, отзывы о книге «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x