STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Kuģis pievirzījās tuvāk Zemei un iegāja, orbītā nepilnas tūkstoš jūdzes no tās. Piecas dienas tas riņķoja ap planētu; kameras pa to laiku fiksēja visu, kas bija palicis redzams, un simtiem instrumentu vāca informāciju, kura prasīs Venēras zinātniekiem daudzu gadu darbu. Tieša nosēšanās nebija pare­dzēta, šķita, ka tam nebūtu jēgas. Bet ses­tajā dienā aina mainījās. Panorāmas skaitī­tājs, noregulēts uz maksimālo diapazonu, uz­tvēra piectūkstoš gadus vecā signālaparāta dziestošo radiāciju. Gadsimtiem ilgi tas bija raidījis signālus, kuri pakāpeniski zaudēja intensitāti sakarā ar aparāta radioaktīvās sirds darbības strauju pavājināšanos.

Skaitītājs pieskaņojās signālaparāta frek­vencei. Kontroltelpā zvans uzstājīgi piepra­sīja, lai tam pievērš uzmanību. Nedaudz vēlāk Venēras kuģis izgāja no orbītas un lidoja pretī Zemei — pretī kalniem, kas joprojām lepni slējās virs ledus, pretī ak­meņu piramīdai, kuru laika zobs gandrīz nebija skāris.

Gigantiskais Saules disks žilbinoši mirdzēja debesīs, ko vairs neaizplīvuroja migla, jo mākoņi, kuri reiz slēpa Venēru, tagad bija pilnīgi izklīduši. Spēks, kas bija izmainījis Saules radiāciju, bija pazudinājis vienu civi­lizāciju, bet devis dzīvību citai. Pirms gan­drīz piectūkstoš gadiem pusmežonīgie Ve­nēras ļaudis pirmoreiz ieraudzīja Sauli un zvaigznes. Tāpat kā uz Zemes, arī Venēras zinātne sākās ar astronomiju, un augšupeja uz šīs bagātās, siltās pasaules, ko nekad ne­bija skatījis Cilvēks, norisinājās neticami strauji.

Varbūt venēriešiem bija palaimējies. Viņi nepazina Tumšo Laikmetu, kas tūkstoš ga­dus turēja važās Cilvēku; ķīmijā un mehā­nikā viņi negāja garo apkārtceļu, bet uzreiz nonāca pie daudz fundamentālākajiem kodol­fizikas likumiem. Kamēr Cilvēks nogāja ceļu no piramīdām līdz raķeškuģim, venērieši no zemkopības apgūšanas bija tikuši līdz pašai antigravitācijai — lielākajam noslēpumam, ko Cilvēks tā arī nebija atminējis.

Siltais okeāns, kurā joprojām mitinājās lielākā daļa jaunās planētas dzīvības, gurdi vēla viļņus pret smilšaino krastu. Konti­nents bija tik jauns, ka pat smiltis vēl sastā­vēja no rupjiem graudiem: jūra nebija pa­spējusi sasmalcināt tos. Zinātnieki gulēja pa pusei ūdenī, to skaistie rāpuļu ķermeņi Sau­les gaismā mirdzēja. Šai krastā no visām pla­nētas salām bija sapulcējušies Venēras di­žākie prāti. Viņi vēl nezināja, ko klausīsies, izņemot to, ka tas attiecas uz Trešo Pasauli un noslēpumaino rasi, kura to apdzīvojusi pirms ledus uzbrukuma.

Vēsturnieks stāvēja uz sauszemes, jo in­strumenti, kurus viņš gribēja lietot, bija jā­sargā no ūdens. Tam līdzās atradās liela mašīna, ko viņa kolēģi ziņkāri apskatīja. Bija skaidrs, ka aparāts saistīts ar optiku, jo lēcu sistēma projicēja attēlu uz balta ekrāna vai­rāku jardu attālumā.

Vēsturnieks sāka runāt. Viņš īsi rezumēja nedaudzos par Trešo Planētu un tās iedzī­votājiem uzzinātos faktus, pieminēja gad­simtiem ilgos neauglīgos pētījumus, kuros veltīgi mēģināts iztulkot kaut vienu vienīgu Zemes rakstu vārdu. Planētu apdzīvojusi rase ar ievērojamām spējām tehnikā; vismaz par to liecinājušas nedaudzās piramīdā uz kalna atrastās mašīnu detaļas.

— Mēs nezinām, kādēļ tik attīstīta civili­zācija beigusi pastāvēt. Gandrīz droši var teikt, ka tai bijušas pietiekamas zināšanas, lai pārdzīvotu Ledus Laikmetu. Jābūt kādam citam iemeslam, par kuru mēs neko nezi­nām, — varbūt slimība vai rases deģenerē­šanās. Pastāv uzskats, ka cilšu sadursmes, līdzīgas tām, kādas notikušas pie mums aiz­vēsturiskos laikos, varētu būt turpinājušās uz Trešās Planētas arī tehnikas attīstības apstāk­ļos. Daži filozofi uzskata, ka mašīnu eksis­tence nebūt- nav saistīta ar augstu civilizā­cijas pakāpi un kari teorētiski ir iespējami arī sabiedrībā ar augstu mehanizāciju, aviā­ciju un pat radiotehniku. Tāda koncepcija ir pilnīgi sveša mūsu uzskatiem, bet mums jā­atzīst tās iespējamība. Tā katrā ziņā varētu izskaidrot izzudušās rases pagrimumu.

Valda uzskats, ka mēs nekad neuzzināsim, kāds bijis Trešo Planētu apdzīvojušo būtņu ārējais izskats. Gadsimtiem ilgi mūsu māksli­nieki tēlojuši ainas no mirušās pasaules vēs­tures, likdami to apdzīvot daždažādām fan­tastiskām būtnēm. Lielākā daļa šo būtņu vai­rāk vai mazāk atgādinājušas rnūs, lai gan bieži ticis uzsvērts — tādēļ vien, ka mēs esam rāpuļi, nav jāsecina, ka visām saprātīgām būtnēm noteikti jābūt rāpuļiem. Tagad mēs esam atrisinājuši vienu no sarežģītākajām vēstures problēmām. Beidzot, pēc piecsimt gadu ilgiem pētījumiem, mēs esam atklājuši Trešās Planētas valdošo dzīvo būtņu īsto veidu un dabu.

Sapulcējušos zinātnieku vidū atskanēja klusinātas izbrīnās pilnas balsis. Daži bija tik pārsteigti, ka uz brīdi pazuda zem ūdens, kā visi venērieši mēdza darīt sasprindzinā­juma momentos. Vēsturnieks pagaidīja, līdz viņa kolēģi atkal uzpeldēja elementā, ko viņi tik ļoti neieredzēja. Viņš pats jutās gluži ērti, jo virs viņa nepārtraukti darbojās nelieli smidzinātāji. Ar to palīdzību viņš va­rēja vairākas stundas uzturēties sausumā, pirms vajadzēja atkal atgriezties okeānā.

Uztraukums lēni norima, un lektors turpi­nāja:

— Viens no mīklainākajiem priekšmetiem, ko mēs atradām uz Trešās Planētas, ir pla­kans metāla konteiners ar ļoti garu, caur­spīdīgu, malās perforētu un cieši uz spoles uztītu plastmasas lenti. Šī caurspīdīgā lente no pirmā acu uzmetiena likās gluži neizteik­smīga, bet pārbaudē ar jauno subelektronu mikroskopu atklājās, ka tā nav. Uz materiāla virsmas ir tūkstošiem miniatūru attēlu, kas mūsu acij nav saredzami, bet ir pilnīgi skaidri attiecīgā apstarojamā. Ļoti ticams, ka tie iespiesti materiālā ar kādas ķīmiskas meto­des palīdzību un laika gaitā padzisuši.

Šie attēli acīmredzot ir Trešās Planētas dzī­ves hronika tās civilizācijas ziedu laikos. At­tēli nav neatkarīgi cits no cita; blakus esošie ir gandrīz vienādi un atšķiras tikai ar sī­kām kustību detaļām. Šāda ieraksta mērķis ir skaidrs: lai attēlotu ilgstošu kustību, ne­pieciešams fiksēt atsevišķus tās momentus

ātrā secībā. Mēs esam konstruējuši šādu aparātu, un man te ir precīzs attēlu secības atveidojums.

Kadri, ko jūs tūlīt skatīsiet, aiznes mūs daudzus tūkstošus gadu tālā pagātnē, mūsu kaimiņu planētas uzplaukuma laikos. Jūs redzēsiet ļoti sarežģītu civilizāciju, kuras darbībā mēs daudz ko varam tikai neskaidri nojaust. Dzīve liekas bijusi ļoti brāzmaina un enerģijas pilna, un tajā ir daudz mulsi­noša.

Ir skaidrs, ka Trešo Planētu apdzīvojušas dažādas sugas, pie kam neviena no tām nav bijusi rāpuļi. Tas ir trieciens mūsu lepnu­mam, bet tāds secinājums ir neizbēgams. Dominējošā dzīvības forma, šķiet, bijis div­kājis ar divām rokām. Tas pārvietojies stāvus un sedzis ķermeni ar kaut kādu elastīgu materiālu, droši vien aizsardzībai pret auk­stumu, jo pat pirms Ledus Laikmeta tempe­ratūra uz planētas bijusi daudz zemāka nekā mūsu pasaulē.

Taču es ilgāk nepārbaudīšu jūsu pacietību. Tūlīt jūs redzēsiet ierakstu, par ko es jums stāstīju.

No projekcijas aparāta izšāvās spilgts gais­mas kūlis. Atskanēja klusa dūkoņa, un uz ekrāna parādījās simtiem savādu būtņu, kas raustīdamās pārvietojās šurpu turpu. Attēls pēkšņi paplašinājās, ietvēra vienu no šīm būtnēm, un zinātnieki varēja pārliecināties, ka vēsturnieka apraksts bijis pareizs. Būt­nei bija divas diezgan tuvu kopā stāvošas