STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Здесь есть возможность читать онлайн «STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1968, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1968
Сборники англо-американской фантастики
«ЭКСПЕДИЦИЯ НА ЗЕМЛЮ» и
«ТУННЕЛЬ ПОД МИРОМ» Издательство «Мир» Москва 1965
«экспедиция на землю»
Издательство «Зинатне» На латышском языке
MĀKSLINIECE M.RĪKMANE
Šī grāmata pirmo reizi latviešu valodā sniedz aptverošāku pārskatu par angļu un amerikāņu fantastika. Šā literatūras žanra cienītāji tiksies ar 9 mazāk pa­zīstamiem autoriem (desmitais ir A. Azimovs, kura grā­mata «Es, robots» iznāca 1967. gadā).
Ar ko varētu patikt viņu darbi? Ar aktuālu tēma (piemēram, cilvēks un tehnika, cilvēks izplatījumā u. c.) risinājumu no dažādiem redzes viedokļiem, ar dažu parādību humoristisku skatījumu, ar aizraujošu sižetu, vārdu sakot, — ar daudz ko. Cerams, ka, aizve­rot šo grāmatu, ikvienam atmiņā būs palicis kaut kas skaists vai pārdomām rosinošs. Un, ja tā būs, varēsim pārliecināti teikt, ka «Ekspedīcija uz Zemi» savu mērķi — lasītāja sirdi sasniegusi.

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Nē, nē! Kverniet vien un gaidiet! Mai- tasputns! Maitasputns! Maitasputns! — mežo­nis kliedza.

Dienām ilgi Deviens nevarēja sadūšoties, lai atkal sastaptos ar mežoni. Viņš pietiekami nerespektēja pat Virsadministratoru, kad tas kategoriski paziņoja, ka vēl nav pietiekami daudz datu, lai izdarītu šo mežoņu mentali­tātes galīgo analīzi.

Deviens atļāvās pateikt:

— To ir pilnīgi pietiekami, lai dabūtu at­bildi uz mūsu jautājumu.

Virsadministrators domīgi pārlaida sārto mēli pāri trīcošajam degunam.

— Jā, kaut kādu aptuvenu atbildi varbūt gan. Bet es nevaru paļauties uz tādu atbildi. Mēs esam sastapušies ar ļoti neparastu sugu. To mēs jau zinām. Mēs nedrīkstam pieļaut kļūdas .. . Vismaz viens ir skaidrs. Mēs esam notvēruši augsti attīstītu eksemplāru, ja vien … ja vien tāda nav visa šī suga. —

Šķita, ka Virsaaministratoru šī doma ļoti

mulsina.

Deviens sacīja:

— Šis radījums iztēloja man šausmīgu ainu par to … to putnu … kas …

— Maitasputnu, — Virsadministrators pa­teica priekšā.

— Viņš visu mūsu misiju parādīja izkrop­ļotā gaismā. Kopš tā brīža es neesmu bijis spējīgs ne kārtīgi paēst, ne gulēt. Tik tie­šām, man šķiet, es būšu spiests lūgt mani atbrīvot…

— Tikai ne tūlīt, iekāms mēs neesam pa­veikuši savu uzdevumu, — Virsadministra­tors stingri sacīja. — Vai jūs domājat, ka man šī aina par… par maitu ēšanu… ir patīkama? Jums jāsavāc vairāk datu!

Deviens pamāja. Viņš, protams, saprata. Virsadministratora attieksme pret kodolkara mākslīgu izraisīšanu bija tāda pati kā jeb­kuram harrietim, un viņš, cik iespējams, novilcināja izlemšanas brīdi.

Deviens gatavojās vēl vienai sarunai ar mežoni. Tā izvērsās pilnīgi nepanesama un bija pēdējā.

Mežonim uz vaiga rēgojās zilums, it kā viņš atkal būtu pretojies moviem. Skaidrs, ka viņš bija to darījis. Viņš jau daudzkārt bija tā izturējies, un moviem, lai kā tie cen­tās nenodarīt gūsteknim pāri, bija nejauši gadījies viņam iesist. Mežonim gan būtu va­jadzējis saprast, cik ļoti movi pūlas viņu fiē* ievainot, un tādēļ uzvesties mierīgi, taču šķita, ka drošības apziņa, tieši otrādi, mudina viņu pretoties vēl vairāk.

(«Šie lielie primāti ir ļauni, ļoti ļauni,» Deviens skumīgi nodomāja.)

Vairāk nekā stundu viņi sarunājās par da­žādiem nenozīmīgiem tematiem, un tad pēk­šņi mežonis ļoti kareivīgi jautāja:

— Kā jūs teicāt, cik ilgi jūs te jau uztu­raties?

— Piecpadsmit jūsu gadus, — Deviens at­bildēja.

— Saskan. Pirmie lidojošie šķīvji tika pa­manīti tieši pēc otrā pasaules kara. Cik ilgi tad vēl jāgaida uz kodolkaru?

Gluži neviļus Deviens pateica patiesību: — Mēs arī to gribētu zināt. — Un tad pie­peši aprāvās.

— Es sapratu, ka kodolkarš ir neizbē­gams, —• mežonis sacīja. — Pagājušo reizi jūs teicāt, ka esat gaidījuši vismaz desmit gadu ilgāk nekā parasti. Tātad jūs gaidījāt karu pirms desmit gadiem, vai ne?

— Es nevaru ar jums runāt par šo te­matu, — Deviens sacīja.

— Ak nevarat? — mežonis griezīgi klie­dza. — Ko tad jūs domājat darīt? Cik ilgi jūs vēl gaidīsit? Kādēļ tad mazliet nepiebik- stīt? Negaidiet vis, maitasputni! Sāciet karui

Deviens pietrūkās kājās.

— Ko jūs runājat?

— Kādēļ gan jūs joprojām gaidāt, jūs draņķīgie .ii — viņš it kā aizrijās ar kādu pilnīgi nesaprotamu lamuvārdu, tad aizelsies turpināja: — Tieši tā dara maitasputni, kad kāds nabaga nožēlojams dzīvnieks vai pat cilvēks mirst pārāk lēni. Viņi negrib gaidīt. Viņi riņķodami nolaižas lejā un izknābj sa­vam upurim acis. Viņi nogaida, kamēr tas kļūst nevarīgs, un paši pasteidzina viņa galu.

Deviens tūlīt lika aizvest mežoni projām un devās uz savu guļamistabu, kur stundām ilgi vēl mocījās ar nelabumu. Viņš nevarēja gulēt ne tobrīd, ne nākamo nakti. Vārds «maitasputns» griezīgi skanēja viņa ausīs, un acu priekšā rēgojās šī pēdējā drausmīgā aina.

— Jūsu augstība, es vairāk nespēju runāt ar mežoni, — Deviens noteikti sacīja. — Ja jums vēl vajadzīgi dati, es jums nevaru pa­līdzēt.

Virsadministrators izskatījās novājējis.

— Es zinu, — viņš sacīja. — To . . . par maitasputniem… ir ļoti grūti panest. Bet jūs taču ievērojāt, ka viņu tas nemaz nesa­trauc. Lielie primāti pret tādām lietām ir imūni, nocietinājušies, nejūtīgi. Tāds ir viņu domāšanas veids. Šausmīgi!

— Es jums nevaru dabūt vairāk datu.

— Būs jau labi. Es jūs saprotu .. . Pie tam katra nākamā datu kopa tikai apstiprina iepriekšējo atbildi. Līdz šim es domāju, ka tā ir tikai provizoriska. Es ļoti cerēju, ka galīgā atbilde būs citāda… — Viņš pa­slēpa seju spalvainajās rokās. — Tagad mēs zinām, kā pie viņiem var izraisīt kodol­karu.

— Patiešām? Kas jādara?

— Kaut kas ļoti tiešs, ļoti vienkāršs. Es nekad nebūtu varējis to iedomāties. Arī jūs ne.

— Kas tas ir, jūsu augstība? — Devienu pārņēma baisma priekšnojauta.

— Viņus novalda mierā tikai tas, ka ne­viena no spēka ziņā gandrīz vienādām pu­sēm neuzdrīkstas uzņemties atbildību par kara uzsākšanu. Ja viena puse to darītu, tad otra .. . labi, runāsim pilnīgi atklāti… atmaksātu ar to pašu.

Deviens saprotoši pamāja.

Virsadministrators turpināja:

•— Ja kaut viena pati atombumba nokristu vienas vai otras puses teritorijā, upuri tūlīt pat secinātu, ka to nometusi pretējā puse. Viņi saprastu, ka tālākus uzbrukumus gaidīt nevar. Dažu stundu laikā sekotu spēcīgs pret­uzbrukums. Otra puse savukārt parādā ne­paliktu. Dažu nedēļu laikā viss būtu galā.

— Bet kā mēs piespiedīsim vienus no vi­ņiem nomest šo pirmo bumbu?

— Mēs to nemaz nedarīsim, kaptein. Runa nav par to. Mēs paši nometīsim pirmo bumbu.

— Ko? — Deviens sagrīļojās.

— Jā gan. Izanalizējiet lielā primāta

domāšanu, un šī atbilde pati iekritīs jums ro­kās.

— Bet kā mēs to varam?

— Mēs samontēsim bumbu. Tas nepavi­sam nav grūti. Mēs to nosūtīsim ar kuģi lejup un nometīsim uz kādu apdzīvotu vietu…

— Apdzīvotu?

Virsadministrators novērsa skatienu un, juzdamies neomulīgi, sacīja:

— Pretējā gadījumā nebūs efekta.

— Saprotu, — Deviens noteica. Viņš pret savu gribu iedomājās maitasputnus. Viņš tos iztēlojās kā lielus, zvīņainus putnus (līdzīgus mazajiem, nekaitīgajiem spārnotajiem radī­jumiem Harrijā, tikai milzīgi lielus) ar gludu plēvi klātiem spārniem un gariem, asiem knābjiem, viņš redzēja tos riņķojam lejup, iecērtam knābjus mirstošās acīs.

Viņš aizsedza acis ar rokām, tad drebošā balsī jautāja:

— Kas pilotēs kuģi? Kas nometīs bumbu?

Virsadministralora balss bija tikpat ne­droša kā Devienam:

— Es nezinu.

— Es to nedarīšu, — Deviens sacīja. — Es nevaru. Neviens harrietis nedarīs to ne par kādu maksu.

Virsadministrators bēdīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

— Varbūt pavēlēt moviem . ..

— Kas viņiem pavēlēs to darīt?

Virsadministrators smagi nopūtās.

— Es sazināšos ar Padomi. Lai tā iepazīs­tas ar visiem datiem. Varbūt Padome kaut ko ierosinās.

Tā pēc mazliet vairāk nekā piecpadsmit gadiem harrieši demontēja savu bāzi Mēness otrā pusē.

Nekas nebija paveikts. Šīs planētas lielie primāti nebija sākuši savu kodolkaru; varbūt tā nebūs nekad.

Par spīti visām briesmām, kas sakarā ar to varēja draudēt nākotnē, Deviens jutās neizsakāmi laimīgs. Kāda jēga lauzīt galvu par nākotni šobrīd, kad viņš beidzot atstāja šo visšausmīgāko no šausmīgajām pasaulēm.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»

Обсуждение, отзывы о книге «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x