STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

No visiem domājošajiem lielajiem primā­tiem movu rase maksāja harriešiem meslus visneparastākajā veidā — vairāk paši ar sevi nekā ar materiālām vērtībām. Tā bija apbrīnojami noderīga atlīdzība, daudzējādā ziņā labāka nekā tērauds, alumīnijs vai me­dikamenti.

Deviena radiotelefons iesprakšķējās.

— Kuģis ir jau redzams, ser! — atskanēja ziņojums. — Tas nolaidīsies stundas laikā.

— Ļoti labi, — Deviens sacīja. — Lieciet sagatavot manu mašīnu, lai es varu doties pie kuģa, tiklīdz sāksies nosēšanās.

Patiesībā viņam nepavisam nelikās, ka ir ļoti labi.

Virsadministrators ieradās savas personis­kās svītas pavadībā, kas sastāvēja no pie­ciem moviem. Kopā ar viņu tie ienāca pil­sētā — katrā pusē pa vienam, trīs aizmugurē. Tie palīdzēja viņam novilkt skafandru, tad novilka savējos.

Viņu retām spalvām klātie ķermeņi, lielās, rupji veidotās sejas, platie deguni un plaka­nie vaigu kauli bija pretīgi, taču neiedvesa bailes. Kaut arī viņi bija divreiz garāki un gandrīz trīsreiz resnāki par harriešiem, viņu acis raudzījās truli un poza, kādā tie stāvēja, mazliet noliekuši resni dzīslotos kaklus un apātiski nokāruši muskuļainās rokas, pauda pilnīgu padevību.

Virsadministrators atlaida movus, un tie izgāja laukā. Patiesībā viņam, protams, šāda apsardze nebija vajadzīga, taču augstais stāvoklis prasīja, lai viņam allaž būtu pieci pavadoņi, un tas tika ievērots.

Ne maltītes, ne gandrīz nebeidzamā ap­sveicināšanās rituāla laikā netika runāts par dienesta darīšanām. Tikai vēlā stundā, kad daudz piemērotāk būtu bijis doties pie miera, Virsadministrators, ar sīkajiem pirkstiem paburzījis savu bārdas kušķīti, jautāja: ■ — Cik ilgi, kaptein, mums vēl būs jāgaida uz šo planētu?

Viņš acīmredzot bija jau krietni vecs. Viņa augšdelmu apspalvojums bija nosir­mojis un pušķīši pie elkoņiem gandrīz tik­pat balti kā bārdiņa.

— Es to nevaru pateikt, jūsu aug­stība, — Deviens pazemīgi sacīja. — Viņi neiet parasto ceļu.

— Tas ir acīm redzams. Jautājums ir, kāpēc viņi neiet parasto ceļu? Padomei ir skaidrs, ka jūsu ziņojumos nav pateikts viss līdz galam. Jūs izvirzāt teorijas, bet nepama­tojat tās ar faktiem. Mums tur Harrijā tas viss ir apnicis. Ja jums ir zināms kaut kas tāds, par ko mēs neesam informēti, tagad būtu laiks par to parunāt.

— Te ir grūti kaut ko noteikti apgalvot, jūsu augstība. Līdz šim mēs nekad neesam novērojuši kādu planētu tik ilgu laiku. Un vēl pavisam nesen mūsu izlūkošanai bija ne­pareiza ievirze. Katru gadu mēs gaidījām, ka kodolkarš sāksies nākamajā gadā, un tikai tagad, kopš es esmu komandieris, mēs esam sākuši intensīvāk pētīt planētas iedzīvotājus. Vismaz viens labums ir no ilgās gaidīšanas — mēs esam iemācījušies dažas no viņu gal­venajām valodām.

— Patiešām? Pat bez nosēšanās uz viņu planētas?

Deviens paskaidroja:

— Mūsu kuģi, kas novērošanas nolūkos ielidoja planētas atmosfērā, pierakstīja ve­selu virkni radioziņojumu, jo sevišķi pirma­jos gados. Es liku mūsu lingvistiskajām skaitļošanas mašīnām tos apstrādāt, un pē­dējā gada laikā esmu mēģinājis no visa šā materiāla izlobīt kādu jēgu.

Virsadministrators cieši pavērās Devienā ar tādu sejas izteiksmi, kas labāk par jeb­kuru skaļu izsaucienu liecināja, cik viņš ir pārsteigts.

— Un jūs esat uzzinājis kaut ko svarīgu?

— Iespējams, jūsu augstība, taču tas, ko esmu izdibinājis, ir tik dīvaini, pie tam manā rīcībā nav tiešu, noteiktu pierādījumu, tādēļ es neiedrošinājos runāt par to oficiāli sa­vos ziņojumos.

Virsadministrators saprata.

— Vai jums būtu kas pretī izklāstīt savu viedokli neoficiāli — tikai man? — viņš mazliet klīrīgi jautāja.

— Ar lielāko prieku, — Deviens tūlīt atbildēja. — Šās planētas iedzīvotāji, pro­tams, pēc savas dabas ir lielie primāti. Un viņiem piemīt konkurences instinkts.

Virsadministrators atviegloti nopūtās un aši nolaizīja savu degunu.

— Man bija tāda dīvaina iedoma, — viņš sacīja, — ka tiem varētu nebūt šā konkuren­ces instinkta un ka tāpēc… Bet turpiniet, turpiniet!

— Viņiem ir šis instinkts, — Deviens ap­galvoja. — Pie tam daudz spēcīgāks par vidējo.

— Bet kādēļ tad parastajā secībā nenotiek viss pārējais?

— Līdz zināmam punktam tas ir noticis, jūsu augstība. Pēc parastā ilgā inkubācijas perioda viņi sāka attīstīt tehniku; pēc tam parastās lielo primātu savstarpējās apkau­šanās pārvērtās par patiešām iznīcinošiem kariem. Pēdējā liela mēroga kara beigu posmā tika izgudroti kodolieroči, un karš tūlīt beidzās.

Virsadministrators pamāja.

— Un tālāk?

— Tālāk notikumiem būtu vajadzējis risi­nāties šādi: drīz pēc tam noteikti sākas ko­dolkarš, kara gaitā strauji tiek izgudroti ar­vien postošāki kodolieroči, kas tomēr tiek lietoti lielajiem primātiem tipiskajā veidā, un tā rezultātā drīz vien no iedzīvotājiem paliek pāri neliels skaits badā mirstošu indi­vīdu uz drupās pārvērstās planētas.

— Protams, bet tas nav noticis. Kāpēc?

— Jāņem vērā viens apstāklis, — Deviens turpināja. — Manuprāt, pie šiem lielajiem primātiem tehnikas attīstība, reiz sākusies, noritēja ārkārtīgi strauji.

— Nu un tad? — Virsadministrators ie­bilda. — Vai tam kāda nozīme? Viņi jo āt­rāk varēja izgudrot kodolieročus.

— Taisnība. Bet pēc pēdējā vispārējā kara viņi turpināja neparasti straujā tempā attīs­tīt kodolieročus. Tā ir tā nelaime. Nāvi ne­sošais potenciāls bija ļoti palielinājies, iekāms radās izdevība uzliesmot kodolkaram, un tagad tas sasniedzis tādu līmeni, ka pat lielie primāti neuzdrošinās riskēt ar karu.

Virsadministrators plati ieplēta savas mazās, melnās acis.

— Tas nav iespējams. Nav svarīgi, cik talantīgi šie radījumi ir tehnikā. Kara zi­nātne strauji attīstās tikai kara laikā.

— Šie radījumi un viņu planēta šai ziņā varētu būt arī izņēmums, taču šķiet, ka pie viņiem notiek karš — ne īsts karš, tomēr karš.

— Ne īsts karš, tomēr karš … — Virs­administrators neizpratnē atkārtoja. — Ko tas nozīmē?

— Labi nezinu, — Deviens nikni noskuri- nāja degunu. — Šai jautājumā mani mēģi­nājumi izlobīt kādu jēgu no fragmentārā materiāla, ko mums izdevās uztvert, ir visai neapmierinoši. Uz šās planētas notiek kaut kas tāds, ko sauc par auksto karu. Un šis aukstais karš, lai kas tas īstenībā būtu, mežo­nīgi dzen viņus uz priekšu pētniecībā, tomēr nenovedot līdz kodolieroču lietošanai un iznīcībai.

— Neiespējami! — Virsadministrators iesaucās.

— Tur ir planēta. Te esam mēs, — De­viens sacīja. — Mēs esam gaidījuši piecpa­dsmit gadu.

Virsadministrators pacēla savas garās ro­kas un, sakrustojis virs galvas, nolaida plaukstas uz pleciem.

— Tad ir tikai viena izeja. Padomē tika apsvērta tāda varbūtība, ka planēta ir no­nākusi strupceļā, sasniegusi stāvokli, kad valda sasprindzinājuma pilns miers, kas balansē tieši uz kodolkara robežas. Kaut kas līdzīgs tam, par ko jūs nupat stāstījāt, tikai neviens nevarēja izskaidrot šās parādības cēloņus. Bet tādu stāvokli mēs nedrīkstam pieļaut.

— Nedrīkstam, jūsu augstība?

— Nē. — Virsadministrators saviebās kā sāpēs. — Jo ilgāk tas- turpinās, jo lielāka kļūst varbūtība, ka lielie primāti var atklāt starpzvaigžņu ceļojumu metodes. Un tad viņi iespiedisies Galaktikā ar visu savu kon­kurences spēku. Vai jūs saprotat?