stāstu krājums: ZILĀ PLANĒTA

ZILĀ PLANĒTA

Fantastisku stāstu krājums

PRIEKŠVĀRDS

Literatūra ir laikmeta spogulis, tāpēc Zemes māk­slīgo pavadoņu, kodolreaktoru un kibernētisku auto­mātu laikmetā, dabiski, jāuzplaukst arī literatūras zinātniski fantastiskajam žanram. Protams, runāt par šā žanra pilnu plaukumu vēl būtu pāragri. Tomēr tā straujo izaugsmi, šķiet, nav iespējams noliegt.

Mūsu dienās fantastisko literatūru lasa gan sirmi akadēmiķi, gan pirmziemnieki. Daži meklē šajā žanrā tikai spraigu sižetu laika kavēklim, bet vairākums tajā atrod saistošu stāstījumu par dabas dižajiem noslē­pumiem, aizraujošus minējumus par zinātnes un sa­biedrības tālākās attīstības gaitām, cildeno atklājumu romantiku, nākotnes oreola apmirdzētus varoņu tēlus.

Ne vienam vien jaunietim (tas, starp citu, uzsvērts arī kosmonautu atmiņās) rakstnieku fantastu sacerē­jumi pavēruši plašākus apvāršņus, palīdzējuši izvē­lēties konkrētu dzīves mērķi un ideālu. Tomēr šo sa­cerējumu audzinošo vērtību nosaka ne tikai pozitīvā priekšzīme. Daudzi no tiem ar īsti pamfletisku spēku atmasko ļaunumu, ko sabiedrībā un atsevišķos tās locekļos kultivē imperiālisms.

Kādreiz fantastiskos stāstus un piedzīvojumu romā­nus uzskatīja par zemākas šķiras literatūru. Šis uz­skats izveidojās tai laikā, kad valdošās buržuāzijas interesēs grāmatu tirgu pārplūdināja mākslinieciski nevarīgas un idejiski tukšas sēnalu literatūras straume. Ja nu mēs ignorējam šo netīro straumi, kurā, atklāti sakot, bija pārstāvēti ne tikai minēto divu žanru darbi, 1.ad tūdaļ kļūst redzams, cik nepamatots ir pret fan­tastisko literatūru vērstais aizspriedums. Nav taču nejaušība, ka izcilākie fantasti (Zils Verns, Herberts

Velss u. c.) sarakstījuši grāmatas, kas vēl pēc gadu desmitiem saviļņo miljoniem lasītāju!

Zinātniskajai fantastikai kā līdztiesīgam lielās lite­ratūras paveidam, protams, jāatbilst visām tām pra­sībām, ko izvirza daiļliteratūrai. Ne zinātniskas, ne tehniskas problēmas nedrīkst fantastiskajos stāstos vai romānos aizēnot cilvēka domas un jūtas. Jo tikai ar cil­vēka uztveres starpniecību jebkura parādība var kļūt par mākslinieciska attēlojuma objektu. Autora fantā­zijai, lai cik pārdroša tā arī liktos, tomēr jābalstās uz nesagraujamu iekšējo loģiku. Citiem vārdiem, tai jā­būt mākslinieciski patiesai. Un šāda fantāzija galu galā nav nekas cits kā vairāk vai mazāk iespējama rea­litāte.

Šie apsvērumi kaut daļēji rāda, cik pateicīgs un reizē grūts ir rakstnieku fantastu uzdevums. Tie zi­nāmā mērā arī izskaidro, kāpēc šim žanram pēdējos gados pievēršas galvenokārt autori ar neparasti plašu erudīciju, zinātnieki — fiziķi, astronomi, biologi. Viņu literāra pieredze pagaidām vēl nav liela, un to­mēr tieši viņiem pieder vislielākie nopelni šā ļoti vajadzīgā un populārā literatūras žanra attīstībā.

šajā grāmatā latviešu lasītājam mēģināts dot pār­skatu par ievērojamāko padomju fantastu daiļradi. Diemžēl, izdevuma ierobežotais apjoms spieda stingri vētīt gan autorus, gan viņu darbus un dažus no tiem pat īsināt. Taču arī šādā veidā krājums, cerams, inte­resēs lasītāju, rosinās viņa domas, palīdzēs labāk saprast, ka visi mēs dzīvojam uz «Zilās planētas» un tikai no mums ir atkarīgs, kāda būs šī planēta rit.

Sastādītājs

Tagad, kad visa pasaule, aizturējusi elpu, klausās Deviņpadsmitā pavadoņa pelengācijas signālus un zvaigžņu kuģa «PSRS» apkalpe Gobi tuksnesī gata­vojas startam, interesanti pārcilāt atmiņā dīvainos no­tikumus, kas tieši pirms gada norisinājās Dušanbes apkaimē.

Savā laikā populārzinātniskajos žurnālos parādījās ne mazums rakstu un apcerējumu par Viesiem.

Stāsti par «telemehāniskiem diversantiem» un «si- līcijorganiskiem nezvēriem», tāpat kā dažādu «acu­liecinieku» pretrunīgie ziņojumi pār degošiem kalniem, aprītām govīm un kravas mašīnām, pat toreiz neiz­turēja kritiku. Fakti bija daudz vienkāršāki un tai pašā laikā nesalīdzināmi sarežģītāki par visiem šiem izdomājumiem.

Tūlīt pēc Lozovska slavenās radiogramas kļuva skaidrs, ka Dušanbes komisijas oficiālais pārskats tik ātri vēl neparādīsies atklātībā, tāpēc profesors Ņiki- tins ierosināja, lai viens no nedaudzajiem īstajiem lieciniekiem publicē presē patiesību par Viesiem.

— Pastāstiet to, ko redzējāt pats savām acīm, — viņš man teica. — Un, protams, izmantojiet arī Lo­zovska dienasgrāmatu.

Iekams sāku stāstījumu, gribu brīdināt, ka visiem spēkiem centīšos ievērot profesora norādījumu — ru­nāšu tikai par Saviem iespaidiem un izklāstīšu noti­kumus tā, kā tie risinājušies no arheoloģiskās grupas viedokļa.

Toreiz mūsu grupa pētīja tā dēvētās Apīdas pils teritoriju, apmēram simt kilometrus uz dienvidaustru­miem no Pendžikentas. Grupas sastāvā bija seši cilvēki: trīs arheologi — grupas vadītājs Boriss

Lozovskis, mans vecais draugs tadžiks Džamils Kari- movs un es. Bez tam divi strādnieki un šoferis.

Apīdas pils — kādus trīsdesmit metrus augsts pau­gurs atrodas šaurā kalnu ielejā. Šeit pa oļiem nosētu gultni tek neliela upīte, ļoti tīra un vēsa. Tai blakus aizvijas ceļš uz Pendžikentas oāzi.

Paugura virsotnē notika izrakumi, lejā bija ierīkota arheoloģiskās grupas nometne. Skaidrības labad jā­piebilst, ka trešā gadsimta tadžiku pilī jūs neieraudzī- siet masīvas, robotas sienas, paceļamus tiltus un drū­mus apakšzemes cietumus. Atrakti divi trīs līdzeni laukumiņi, kurus apjož neliels kvadrātveida valnis. Faktiski no pils saglabājusies tikai grīda. Te var at­rast apdegušu koksni, māla trauku lauskas un, diem­žēl, ne mazumu skorpionu, bet, ja laimēsies, — arī vecu, apsūbējušu monētu.

Grupas rīcībā bija mašīna — vecs gaziks, ko iz­mantojām arheoloģiskai izlūkošanai, veicot tālus brau­cienus pa drausmīgiem kalnu ceļiem. Dienu pirms Viesu ierašanās Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbrau­cis uz Pendžikentu pēc produktiem. Mēs gaidījām viņa atgriešanos četrpadsmitā augusta rītā. Taču ma­šīna neatgriezās, un ar šo faktu iesākās visneparastāko atgadījumu virkne.

Es sēdēju teltī un pīpēju, gaidīdams, kamēr upē izskalosies bļodā saliktās māla lauskas. Džamils strā­dāja pauguru virsotnē, kur vējš palaikam uzvirpu- ļoja putekļus, apslēpdams manam skatienam strādnieku baltās tūbas cepures. Uz prīmusa vārījās griķu biez­putra. Es pīpēju un gudroju, kāpēc Lozovskis tik ilgi kavējas. Mūsu petrolejas krājumi izsīka, bija atli­kušas tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Kas notiks, ja Lozovskis šodien neatgriezīsies?

Es piecēlos, pastaipījos un . . . ieraudzīju Viesi.

Tas stāvēja pie ieejas teltī, atgādinādams melnu zirnekli krietna suņa augumā. Tam bija plakans disk- veida ķermenis un posmainas kājas. Pēc mirkļa ērmo­tais radījums sašūpojās un devās man tieši virsū. Mūs šķīra ne vairāk kā desmit soļi.

Iegaumējiet, man nebija ne jausmas, ka tas ir Vie­sis. Es uzskatīju to par kaut kādu nezināmu dzīvnieku.

Un, lūk, šis mēmais dzīvnieks bez acīm tuvojās man, savādi cilādams kājas. Es atkāpos. Tūdaļ pat atskanēja viegls klikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša liesma, tik spilgta, ka nevilšus bija jāaizmiedz acis. Kad at­vēru tās, kā caur sarkanu miglu no jauna ieraudzīju šo radījumu.

— Vai dieniņ … — es nomurmināju.

Viesis stāvēja pie kastes, kurā glabājās mūsu pār­tikas krājumi, un, liekas, rakņājās tajā ar divām priekškājām. Saulē pazibēja konservu kārba. Tad viņš atvirzījās sāņus un pazuda no mana redzes loka. Tai pašā mirklī apklusa prīmuss un kaut kas metālisks nošķindēja.