Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS Fantastisku stāstu krājums IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1969

«Kad būs uzvarēts laiks…» ir padomju rakstnieku zinātniski fantastisko stāstu krājums. Grāmata iepa­zīstina latviešu lasītāju ar daudzu padomju fantastu daiļradi, rada priekšstatu par viņu tematikas un stila daudzveidību.

Stāstu darbība risinās gan kosmosā, gan uz Ze­mes, gan pagātnē, gan tagadnē, autori pievēršas zināt­niskām, sociālām un morālām problēmām. Taču, lai kas būtu viņu varoņi, lai kur notiktu darbība, — uzmanības centrā ir cilvēks, viņa radošās iespējas un aktīvā at­tieksme pret dzīvi.

Mākslinieks A. Prokazovs

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu

PRIEKŠVĀRDS

Mūsu dienās zinātniskā fantastika ir uz­plaukusi, var teikt, globālā mērogā. Arvien kuplāks kļūst šīs literatūras klāsts, arvien plašāka — tematika, arvien iespaidīgāki — metieni. Laikmetā, kad zinātne burtiski ielau­žas katra cilvēka dzīvē, kad zinātnes attīstība sāk tieši ietekmēt cilvēces likteņus, tā ir sim- ptomātiska parādība. Un pats par sevi sapro­tams, ka ne vien lasītāji, bet arī kritiķi to ne­varēja atstāt bez ievērības.

Vēl pirms piecpadsmit un pat desmit ga­diem dažkārt vajadzēja krustot šķēpus, lai pierādītu, ka zinātniskā fantastika nav tikai izklaidējoša lasāmviela vien. Tagad diskusiju degpunktā izvirzījies daudz nopietnāks un reizē sarežģītāks jautājums, proti, par šī daiļ­literatūras žanra specifiku.

Viedokļu šajā sakarā izteikts daudz: zi­nātniskā fantastika esot intelektuālā piedzī­vojuma literatūra, tā attēlojot konfliktu starp Cilvēku un Nezināmo, ar mākslinieciskiem

līdzekļiem parādot cilvēka un zinātnes mij­iedarbību. Daži tās galveno īpatnību saskata nākotnes modelēšanā, citi — tīri formālās žanra iezīmēs, jo fantastu aprakstītie tēli un konflikti galu galā tomēr sakņojoties mūs­dienu īstenībā.

Visi šie uzskati zināmā mērā ir pamatoti. Taču ne mazāk pamatoti var iebilst pret tiem. Ar intelektuālo piedzīvojumu, ar Cilvēka un Nezināmā (vai, pareizāk, — vēl Neizzinātā) mūžseno konfliktu mēs sastopamies jebkurā pilnvērtīgā literārā darbā. Tēmu «cilvēks un zinātne» ir risinājuši autori (piemēram, Mit- čels Vilsons), kuriem ar fantastiku nav ne mazākā sakara. Arī nākotnes modeļus un «tīri formālas» šī žanra iezīmes — fantastis­kas hipotēzes un situācijas — var atrast vis­dažādāko rakstnieku daiļradē. Minēsim tikai Černiševski un Graņinu …

Vai no teiktā drīkst secināt, ka zinātniska­jai fantastikai nav nekādu īpatnību? Nē. Tās neapšaubāmi ir. Un pati svarīgākā, šķiet, iz­paužas fantastu savdabīgajā pieejā problēmu iztirzāšanai. Ja literatūra visumā atspoguļo jeb, kā tagad pieņemts sacīt, modelē reālo pa­sauli, tad zinātniskā fantastika, balstīdamās uz realitāti, cenšas modelēt iespējamo un rei­zēm pat — neiespējamo. Citiem vārdiem, dzī­ves uzdotos jautājumus fantasti risina nevis esošajā realitātē, bet gan tās ekstrapolētajos variantos. Tāds paņēmiens bieži vien ļauj mākslinieciskā formā atklāt parādību apslēp­tos cēloņus, izteikt apbrīnojami trāpīgus paredzējumus, brīdināt cilvēci no traģiskām kļū­mēm un sarežģījumiem.

Sī definīcija, saprotams, nepretendē uz pil­nību, jo, gluži tāpat kā dzīvē un literatūrā vispār, arī zinātniskajā fantastikā te viens, te otrs aspekts palaikam izvirzās priekšplānā. Zila Verna romānos, piemēram, dominēja zi­nātniski tehniskais aspekts. Herberta Velsa daiļradē noteicošie bija sociāli politiskie un morāli filozofiskie aspekti. Tomēr abi klasiķi dziļi ietekmēja divdesmitā gadsimta zinātnis­ko fantastiku, būtībā kļūdami par divu tās galveno virzienu ciltstēviem.

Zila Verna tradīcijas turpināja vesela au­toru plejāde (Beļajevs — Padomju Savienībā, Gernsbeks — Amerikas Savienotajās Valstīs, Dominiks — Vācijā). Viņu pārstāvētais vir­ziens bija valdošais apmēram līdz gadsimta vidum. Bet tad situācija strauji mainījās. In­formācijas plūsma visās zinību nozarēs sāka augt kā lavīna, un tehniskās revolūcijas tempi kļuva tādi, ka radās nepieciešamība zinātniski prognozēt un nevis literāri modelēt iespējamo attīstību. Šādos apstākļos minētā virziena fantastu sacerējumiem, kas, starp citu, māk­slinieciskā ziņā ne vienmēr bija spoži, kļuva aizvien grūtāk konkurēt ar populārzinātniska­jiem rakstiem.

Lai cik tas dīvaini liktos, fantastikai šīs pārmaiņas nāca tikai par labu. Pati dzīve pa­mudināja kā rakstniekus, tā lasītājus vairāk domāt par mūsu laikmetam raksturīgo pro­cesu sociālajām un psiholoģiskajām sekām.

Par noteicošo fantastiskajā literatūrā kļuva filozofiskais virziens. Jauni autori, jaunas, brīžiem paradoksālas idejas, jauni, spilgti iz­teiksmes līdzekļi īsā laikā iekaroja šim žan­ram nepieredzētu popularitāti. Bez pārspīlē­juma var apgalvot, ka Jefremovu, Strugac- kus, Lemu, Bredberiju, Azimovu un citus ievērojamus fantastus šodien pazīst un lasa visā pasaulē.

Šāds modernās fantastikas galveno attīs­tības posmu un virzienu izklāstījums, pro­tams, ir ļoti vienkāršots, shematizēts. Tāpēc, šķiet, nebūs lieki atgādināt, ka arī šinī daiļlite­ratūras žanrā nav «vienota plūduma», bet no­ris nemitīga, asa ideoloģiskā cīņa. Pat igno­rējot Amerikā un Rietumeiropā izplatīto psei- dofantastisko lubu literatūru, kurā klaji tiek propagandēts antikomunisms, rasisms, biz­nesa un varmācības kults, nevar nepamanīt, ka rakstnieki fantasti, kas savu likteni sais­tījuši ar buržuāzisko sabiedrību, šādā vai tā­dā veidā pauž ekspluatatoru šķiras idejas.

Daži (piemēram, Hakslijs romānā «Brī­numskaistā jaunā pasaule») apzināti un ci­niski ķengā proletariātu, revolūciju, sociālis­mu. Ja šā tipa autoriem arī neizdodas slēpt kapitālisma neārstējamās vainas, viņi aicina nevis uz priekšu, bet atpakaļ, idealizēdami feodālismu un patriarhālo dzīves veidu. Ne velti viņu sacerējumus kritiķi iesaukuši par antiutopijām.

Bez šaubām, antiutopistu skaits nav liels, Daudz vairāk ir tādu rakstnieku, kas, sāpīgi izjuzdami bojāejai lemtās iekārtas atsevišķas nejēdzības un pretrunas, neredz izeju no tām. Buržuāzisko uzskatu klapes neļauj viņiem saskatīt vēstures likumsakarības, cilvēces so­ciālā un morāli psiholoģiskā progresa iespē­jas. Tāpēc viņi mehāniski attiecina uz nākotni visu, kas raksturīgs satrunējušajai, strupceļā nonākušajai antagonistisko šķiru sabiedrībai. So autoru darbi vieš lasītājos dziļu bezcerību un apātiju. Kādēļ gan cīnīties, ja rītdiena tik un tā nebūs labāka par šodienu?

Tikai paši izcilākie fantastikas meistari Rietumos un daļēji arī Japānā ir spēruši vēl vienu soli tālāk. Nespēdami atbrīvoties no valdošās ideoloģijas žņaugiem, arī viņi, pro­tams, neatklāj nelaimju īsto cēloni. Tomēr vi­ņiem pietiek vīrišķības, lai savas bažas, savu pesimismu pārkausētu mākslinieciskā pro­testā.

Kapitālisma džungļos mazo cilvēku draud aprīt ne vien kibernētiski roboti, bet arī nau­dasmaisi, partiju bosi, gangsteru bandas un valdības aparāts; to apvij ar indīgiem taus­tekļiem reklāmu firmas un tresti, kas pro­ducē masām domāto kultūras surogātu . .. Un, lūk, simpatizēdami vienkāršajam cilvē­kam, t. i., būtībā — tautai, drosmīgākie fan­tasti rada tā dēvēto brīdinājuma literatūru. Bredberija stāsts «451° pēc Fārenhcita», kurā tēlaini un ar milzīgu emocionālu spēku pa­rādīts imperiālisma fašizācijas šaušalīgais rezultāts, zināmā mērā ir kļuvis par šī fantas­tikas paveida etalonu.