Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Mana atklājuma būtība ir šāda: es atradu faktus, kas pierāda, ka daļa no atmiņā esošā ir pārmantojama no paaudzes paaudzē. Atvai­nojiet mani par garo ievadu, bet jautājums ir tik sarežģīts, ka vajadzēja jūs tam sagatavot, citādi jūs manu neparasto bez mistikas un pesteļošanas nekā nespētu sev izskaidrot. Nav vērts ironizēt, tā ir visiem vai ļoti daudziem raksturīga cilvēciska vajība. Ne jūs pirmie, ne pēdējie neapšaubāmu, bet jūsu prātam pil­nīgi neizskaidrojamu faktu uzskatīsiet par pārdabisku.

Turpinu. Jūs visi ievērojāt, bet ne ar ko ne­saistījāt to, ka, piemēram, formu skaistumu, vai nu tas būtu arhitektūras, vai ainavas, vai cilvēka ķermeņa skaistums utt., izjūt un ko­pumā vienādi novērtē visi cilvēki neatkarīgi 110 audzināšanas un attīstības pakāpes. Bet ļaujiet šo skaistumu izanalizēt attiecīgam speciālistam: ēku — arhitektam, ainavu — ģeogrāfam, ķermeni — anatomam, un viņš uz­reiz pateiks, ka skaistums ir pilnība konkrēto funkciju izpildē, optimāla mērķtiecība, ma­teriāla ekonomija, izturība, spēks, ātrums. Tāpēc arī domāju, ka neskaitamu paaudžu pieredze devusi mums neapzinātu pilnības izpratni, ko mēs uztveram kā skaistumu. Šī izpratne glabājas atmiņā, tajā neapzinātajā atmiņā, kura tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Var minēt arī vēl citus paaudžu ne­apzinātās atmiņas piemērus, bet par tiem pašreiz nerunāšu.

Pēc mūsdienu zinātnes atzinuma, cilvēkam visā mūža gājumā, viņa individuālās dzives laikā atmiņa it kā mājo šūniņās, ko veido sma­dzeņu nervu šūnu izaugumu vissarežģītākie savijumi. Man jāpiebilst, ka, apkārtējai pa­saulei gadsimtu ritumā galvenajos vilcienos paliekot nemainīgai, dažas no šīm šūniņām vi­siem cilvēkiem radās vienādi no paaudzes pa­audzē un beidzot tika pārmantotas. Šī neap­zinātā paaudžu atmiņa jeb zemapziņa veido visiem mums kopēju domāšanas pamatmate­riālu, kas nav atkarīgs no izglītības un audzi­nāšanas. Šīs parādības pētīt ir gaužām grūti, un manā rīcībā līdz šim vēl nav neviena eksperimentāli pierādīta fakta.

Tomēr eju tālāk un pieļauju, ka retos gadī­jumos atmiņas šūniņu kombinācijas var tikt pārmantotas, tādējādi no iepriekšējām paau­dzēm saglabājot atmiņas, kas reizēm it kā uzpeld apziņas virspusē.

To apliecina vispārzināmi fakti, kas gan pa­rasti tiek uzskatīti par visai apšaubāmiem. Tā, cilvēki spēj pilnīgi precīzi aprakstīt tādas vietas, kur viņi nekad nav bijuši; sapņos pa­visam tieši atspoguļojas pagātnē notikušais, kas arī nekad nav ne pārdzīvots, ne dzirdēts no citiem, un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Visas šādas parādības ticīgie mistiķi un citi savād­nieki uzskata par pierādījumu dvēseļu ceļoša­nai, bet zinātnieki tikai rausta plecus. Droši vien ir cilvēki, kam paaudžu atmiņa ir spēcī­gāk izteikta, un arī otrādi — tādi, kuriem tās vispār nav.

Un tā nu, mani mīļie, tagad, lielo cīņu die­

nās, es necerēti guvu pierādījumus, kas lieci­na, ka paaudžu atmiņa patiesi eksistē. Karš mani piespieda atteikties no tīri zinātniska darba. Sava rakstura dēļ nevarēju tieši nepie­dalīties Padomju Armijas medicīniskā die­nesta darbā. Ta es kļuvu par konsultantu vai­rākos lielos hospitāļos, kur sakarā ar neskai­tāmām kontuzijām, šokiem, psihozēm un citām smadzeņu traumām bija nepieciešams likt lietā visas manas zināšanas.

Mājās parasti atgriezos tikai vēlu vakarā. Savā dzīvoklī Sretenskija bulvārī"pie rakstām­galda atzveltnes krēsla palaikam pavadīju stundas divas, atpūtos un vienlaikus prātoju, kā izārstēt sevišķi smagi ievainotos. Lāgiem pierakstīju nozīmīgākos faktus vai rakņājos literatūrā, cenzdamies atrast līdzīgus klīnis­kus gadījumus.

Tads laika pavadīšanas veids kļuva par pa­radumu. Ar draugiem un saviem biedriem zi­nātniekiem tikos reti: tā kā vēlu nācu mājās, tam pavisam neatlika laika, bet telefona sa­runas es neieredzu un šo aparātu izmantoju tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos. Mans neparastais atnāca pie manis pavisam nemanāmi tādā ikdienišķā, rāmā vakarā. Klu­sumā, ko laiku pa laikam pārtrauca ierastie derdzīgie tramvaja dārdi, cita aiz citas vir­knējās precīzas domas. Es domāju par kādu vecāko leitnantu, kas pēc kontūzijas bija zau­dējis valodu. Kad prātā jau tikko jaušami sāka iezīmēties varbūtējais slēdziens, iezvanī­jās telefons. Es negaidīju zvanu. Vakara klusumā un domu koncentrētībā tas likās tik skaļš, ka pakampu klausuli, nepatikā vieb­damies. Mana ārsta dzirde uztvēra, ka balss, kas apjautājās, vai šis esot profesora Fain- cimera dzīvoklis, ir nervozi sasprindzināta. Tad sekoja dialogs:

— Vai jūs esat profesors Faincimers?

— Jā.

— Piedodiet, lūdzu, ka tik vēlu traucēju. Es dienā zvanīju reizes piecas, kamēr man patei­ca, ka jūs agrāk par vienpadsmitiem mājās nenākot.

— Nekas, es agrāk par vieniem neeju gulēt. Ar ko varu pakalpot?

— Redziet, mani sūtīja pie jums profesors Novgorodcevs. Viņš teica, ka jūs esot vienī­gais, kas varot man palīdzēt. Un viņš vēl teica, ka es jums būšot interesants pacients. Tāpēc arī nodomāju …

— Labi, bet kas jūs esat?

— Esmu leitnants, biju ievainots, nesen iznācu no hospitāļa, un tagad man va­jag- • •

— Jums vajag tikties ar mani. Rīt pulksten divos otrās ķirurģiskās klīnikas pirmajā no­daļā. Ak, jūs jau zināt adresi .. . Labi. Jau­tājiet pēc manis, un jūs aizvedīs.

Balss, kas tik kautrīgi murmināja pateicī­bas vārdus, apklusa, un es uzkāru klausuli. Tas, ka šo slimnieku sūtīja mans draugs ķi­rurgs, kas ne vienreiz vien bija iepazīstinājis mani ar svarīgiem slimību gadījumiem, lieci­nāja, ka pacients ir interesants. Es centos uz­minēt, ar ko viņš varētu slimot, bet atteicos no šis nodarbības kā no nelietderīgas, aiz­smēķēju un atkal domās atgriezos pie kon­tuzētā.

Spechospitālis atradās lieliskās telpās, un es bieži vien izmantoju galvenā ķirurga ka­binetu svarīgām konsultācijām. Pulksten di­vos jau biju klīnikas gaitenī un soļoju garām milzīgo logu rindai pa mīksto paklāju, kas pilnīgi apslāpēja troksni. Pie pēdējā loga stā­vēja cilvēks, kam roka bija iekārta saitē. Pie­nācis tuvāk, ieraudzīju, ka viņa jaunā seja ir izmocīta un saspringta. Formas blūze, uz ku­ras vēl bija redzamas nesen noņemto leitnanta kubiņu pēdas, ļoti piestāvēja tā valkātāja at­lētiskajam, slaidajam stāvam. Ievainotais steidzīgi pienāca man klāt un jautāja:

— Vai jūs esat profesors Faincimers? Es tūlīt nopratu, ka tas esat jūs. Bet es esmu tas, kas jums vakar zvanīja.

— Ļoti labi, ejam, — atvēru durvis un ie­vedu viņu kabinetā.

— Nu tad iepazīsimies, — un es kā parasti sniedzu viņam roku. Ievainotais leitnants ap­mulsis padeva man kreiso roku (labā nevarīgi karājās platā aizsargkrāsas saitē) un stādī­jās priekšā kā Viktors Ļeontjevs.

Aizsmēķēju pats un piedāvāju arī leitnan­tam papirosu, bet viņš atteicās un sēdēja, uz priekšu saliecies, ar veselās rokas slaidajiem, lokanajiem pirkstiem nervozi taustīdams masīvā galda rotājumus. Es ar profesionālu rūpību uzmanīgi pētīju viņu.

Pareizi sejas vaibsti, plāns deguns, biezas, krasi iezīmētas uzacis, nelielas ausis. Patī­kams lūpu apveids, tumši mati un tumšbrū­nas acis.

«Jūtīga un kaisla daba,» nodomāju un ievē­roju viņa vainīgi mulso sejas izteiksmi, kas tik raksturīga ļoti nervoziem vai smagi sli­miem cilvēkiem. Kamēr nogaidoši raudzījos uz leitnantu, viņš reizes divas palūkojās man acīs, tūdaļ pat novērsās, un viņa ādamābols vairākkārt sakustējās, it kā viņš censtos ko norīt. «Vagotoniķis,» man iešāvās prātā.