Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Pretēji buržuāziskajiem fantastiem mūsu rakstnieki savos darbos var izvirzīt konstruk­tīvas idejas, ieskicēt gaišu perspektīvu un vis­dramatiskākajās situācijās, kādas vien iedo­mājamas, parādīt cilvēciski sarežģītus un vienlaikus diženus pozitīvu varoņu raksturus. Tā ir milzīga priekšrocība, kas saistīta gan ar autoru zinātnisko pasaules uzskatu, gan ar sociālistisko īstenību, kurā viņi dzīvo un, uz kuru balstoties, veido savus «iespējamā mo­deļus».

Tiesa, arī padomju vai, pareizāk, — sociā­listiskajā fantastikā laiku pa laikam parādās romāni — brīdinājumi. Taču aiz ārējās līdzī­bas šai gadījumā slēpjas dziļa, principiāla atšķirība. Rakstnieku marksistu darbos attē­lotajā nākotnes sabiedrībā drūmas situācijas un traģiski sarežģījumi nekad nav fatāli ne­izbēgami, bet rodas tikai kā vienas vai otras problēmas nepareiza vai nesavlaicīga risi­nājuma sekas. Tāda romāna — brīdinājuma lielisks paraugs ir Lema «Atgriešanās no zvaigznēm».

Protams, šā tipa stāstos un romānos traģis­kais fināls bieži vien ir neizbēgams. Taču jā­ievēro, ka autoru nolūks visos šajos gadīju­mos ir nevis veidot nākotnes modeli, bet gan atmaskot kapitālistisko dzīves veidu, tā sek­los, mietpilsoniskos ideālus, parādīt, kādas briesmas draud cilvēkiem, ja, aizraudamies ar civilizācijas materiālajiem labumiem, viņi pār­stāj rūpēties par gara kultūras attīstību.

Šāda veida daiļdarbi, kas, starp citu, nav retums arī padomju zinātnieku fantastiskajā literatūrā, ir tuvu rada pamfletiem (Lagina «Atavia proksima», «Patents AB» u. c.), jo arī tajos hiperbolizācija un groteska kalpo impe­riālisma antihumānās būtības spilgtākai iz­gaismošanai. Atšķirība te varbūt ir vienīgi tā, ka pamfletos traģiskajam piejaukts krietni vairāk smieklīgā.

Vispār, runājot par padomju zinātnisko fantastiku, jāuzsver, ka desmit piecpadsmit gados tā sakuplojusi nepieredzētos tempos un apmēros. Tagad ne tikai Maskavu un Ļenin- gradu, kur dzīvo Jefremovs, Strugacki, Dņep- rovs, Gansovskis, Gors, Martinovs, Varšav- skis un citi gan vecākās, gan arī jaunākās pa­audzes autori, var uzskatīt par šī žanra daiļ­darbu kalvēm. Rakstnieki fantasti strādā arī Ukrainā (Savčenko, Berdņiks), Azerbaidžānā (Aļtovs, Zuravļova, Voiskunskis, Lukodja- novs), Latvijā (Mihailovs, Skailis) un citās padomju republikās. Turklāt blakus tradicio­nālajiem zinātniskās fantastikas paveidiem, kuros dominē gan tīri «tehniskie», gan piedzī­vojumu elementi, mūsu literatūrā ir radušies arī pilnīgi jauni. Piemēram, fantastiskā hu­moreska — neliela apjoma darbs, kurā hu­mors un fantāzija veido vieglu, dzirkstošu sa­kausējumu ar dažkārt visai smagu, nozīmīgu zemtekstu.

Taču ne jau autoru un žanra paveidu skait­liskā izaugsme visspilgtāk raksturo padomju zinātnisko fantastiku. Daudz svarīgāks ir kva­litatīvais moments. Humānās tendences, domu rosinošie apvāršņi un neierobežotās mākslinieciskās iespējas pelnīti izvirza mūsu fantastu labākos sacerējumus pasaules fan­tastiskās literatūras galvgalā. To ir atzinuši ne vien lasītāji un kritiķi, bet arī tādi pazīs­tami ārzemju rakstnieki kā, piemēram, Sta­ņislavs Lems.

Latviešu lasītājiem iegūt šādu pārliecību līdz šim nebija viegli. No padomju fantastu sacerējumiem latviešu valodā pagaidām iznā­kuši ļoti nedaudzi, turklāt no ievērojamāka­jiem — tikai Jefremova «Andromedas .mig­lājs» (1962. g.) un nedaudzu autoru stāstu krājums «Zilā planēta» (1963. g.).

Arī šī krājuma ierobežotā apjoma dēļ tajā nevarēja sakopot visu izcilāko padomju fan­tastu darbus. Un tomēr grāmata «Kad būs uzvarēts laiks…» dos lasītājam zināmu priekšstatu gan par atsevišķu autoru rok­rakstu, gan arī par mūsu fantastiskajā litera­tūrā vērojamām tendencēm.

Interesants pats par sevi jau ir grāmatas autoru sastāvs. Jefremovs — jaunībā matro­zis, tagad zinātņu doktors, kura pētījumi vai­rākās nozarēs, to starpā arī — paleontoloģijā, pazīstami tālu aiz mūsu zemes robežām. Dņeprovs — fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts. Zuravļova — ārste. Varšavskis — inženieris.

Trīs no septiņiem krājumā pārstāvēta­jiem autoriem ir profesionāli literāti. Gors, pēc izglītības filologs un vēsturnieks, pievēr­sās fantastikai, kad bija jau uzrakstījis vairāk

nekā divdesmit grāmatu. Ne mazāk rakstu­rīgs ir arī Aļtova un Gansovska ceļš uz fan­tastiku. Gansovskis, piemēram, ir bijis krā­vējs, matrozis, elektromontieris. Kara laikā — snaiperis un izlūks. Uzrakstījis divas stāstu grāmatas, vairākas lugas. Un tikai tad kļuvis par fantastu …

Visu minēto autoru darbi ir ļoti dažādi. To stiprās un vājās puses novērtēs lasītājs pats. Tāpat, jādomā, viņš bez grūtībām noteiks, pie kura zinātniskās fantastikas paveida viens vai otrs no tiem pieskaitāms. Vēl tikai jāpie­bilst, ka daži krājumā ievietotie stāsti, it īpaši «Helēņu noslēpums», ir uzrakstīti ag­rīnā daiļrades periodā un tāpēc neļauj pilnībā spriest par meistarības līmeni, ko autors sa­sniedzis šodien.

Un nu, biedri, dosimies ceļā! Pa lappusēm, kas mūs ievadīs fantastikas pasaulē. Pagai­dām vienīgajā, kur jau uzvarēts laiks …

A. Līdums

* Krievu valodā pub­licēts 1966. gadā krājumā «ellinskij sekret».

«Helēņu noslēpums» ir mans otrais literā­rais darbs, kas radās driz pēc pirmā stāsta «Tikšanās virs Tuska- roras». «Helēņu no­slēpums» uzrakstīts 1942. gadā un ietverts sērijā «Stāsti par ne­parasto» ar kopēju nosaukumu «Septiņi rumbi», bet nav bijis publicēts.* Tajā laikā,

kad vēl nepazina kibernētiku un molekulāro bioloģiju, ideja par «genu» atmiņu, kas ir ma­na stāsta pamatā, radija mistisku iespaidu. Tomēr tā neatstāja mani visus nākamos div­desmit gadus, un galu galā domas, kas vēl ne­skaidri iezīmējās «Helēņu noslēpumā», tika īstenotas romānā «Skuvekļa asmens» (1959.— 1963. g.). Es tīšām atstāju stāstu tā sākotnējā veidā, lai parādītu lasītājiem, ka pirmajām ie­cerēm, kas būtībā ir palikušas tādas pašas, devuši iespēju piepildīties milzīgie zinātnes sasniegumi mūsu gadsimta vidū.

— Esmu jums visiem joti pateicīgs, — pro­fesors Izrails Faincimers klusi vērsās pie sanā­kušajiem, un viņa dziji iekritušās, tumšās acis iemirdzējās. — Grūtajās kara dienās jūs ne­aizmirsit manu necilo jubileju … Kā patei­cību par to es jums pastāstīšu kādu apbrīno­jamu gadījumu, kas notika nesen. Mēs, zināt­nieki, nemīlam celt dienas gaismā teorijas, kas nebalstās uz daudziem faktiem, vai vēl slik­tāk, — faktus, kuri nav izskaidroti, tāpēc uz­skatiet šo stāstu par cieņas un uzticības zīmi.

Jūs zināt, ka savu dzīvi esmu veltījis cil­vēka smadzeņu un psihes darbības pētīju­miem. Taču šo visai interesanto zinātnes no­zari nepētīju vienpusīgi, kādas šauras specia­litātes ietvaros, bet centos izprast smadzeņu uzbūvi un darbību kā vienotu domāšanas apa­rātu visā tā komplicētībā. Biju cītīgs ana­toms, fiziologs, psihiatrs un tā joprojām, līdz nodibināju savu nozari — smadzeņu psihofizioloģiju. Pēdējos gados es sasprindzi­nāti strādāju, lai noskaidrotu atmiņas būtību, un, jāatzīstas, izdarīju maz, jo šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts. Taustoties uz priekšu pa ne­izskaidrojamo faktu jūkli, kā tumsā klimstot pa smadzeņu nervu šūnu vissarežģītākajām sakarībām, savācu tikai atsevišķas patiesības kripatiņas un vēl nebiju spējīgs no tām izvei­dot drošu pamatu mācībai par atmiņu. Vien­laikus sastapos ar daudzām tādām parādī­bām, kas vēl ir gluži neskaidras, un par tārn pat necentos paziņot presē. Ēstās nosaucu par paaudžu vai genu atmiņu. Neminēšu pierādī­jumus, bet teikšu tikai to, ka pārmantojamas ir daudzas samērā sarežģītas, neapzinātas, nereti pat pilnīgi automātiskas dzīvnieku nervu mehānisma funkcijas. Manuprāt, instin­kti un sarežģītie refleksi nevar vpidoties tikai smadzeņu zemākajos — zemgarozas centros. To veidošanā noteikti piedalās arī smadzeņu garoza — tātad šis process ir daudz kompli­cētāks, nekā uzskatīja.līdz šim. Instinktu me­hānisma vienkāršošana ir mūsdienu fizioloģi­jas lielākā kļūda. Taču te vēl nevar runāt par atmiņu, tā ir daudz augstāka pakāpe arvien sarežģītāku mehānismu virknē, kuri pārzina apkārtējās pasaules uztveri un izpratni. Kā uzskata zinātne, atmiņa nav pārmantojama, tas ir, ārējās pasaules atveids, kas glabājas un uzkrājas smadzenēs kāda indivīda dzīves laikā, uz mūžiem izzūd līdz ar tā nāvi un pēc­tečus nekādi nebagātina, nekā tiem nevēstī.