Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Beidzot leitnants sāka runāt. Viņš jūtami nervozēja, runāja klusi, reizēm pat cīnīdamies ar elpas trūkumu. Viesis pasmaidīja, un mani apbūra šis tikko jaušamais, bet reizē neparasti gaišais smaids, kas no viņa izmocītās, jaunās sejas pilnīgi izdzēsa mokpilno drūmumu.

— Profesors Novgorodcevs teica, ka jūs jau sen pētot dažādas grūti izskaidrojamas smadzeņu slimības. Profesors ir ārkārtīgi ie­jūtīgs cilvēks — visu mūžu atcerēšos viņu ar pateicību … Pašreiz veselības stāvoklis ir slikts — mani vajā halucinācijas un manī ar­vien pieaug kaut kāds neizprotams sasprindzi­nājums. Šķiet, tūdaļ sajukšu prātā. Turklāt vēl bezmiegs un stipras galvas sāpes, lūk, te, — viņš parādīja uz pakauša augšējo daļu. Kaut arī dažādi ārsti visādi centās mani ār­stēt, tomēr nekas nelīdzēja.

— Pastāstiet, kā jūs ievainoja, — es pa­lūdzu, un atkal apburošs, viegls smaids pār­vērta viņa seju.

— Ak, diez vai tam ir kāds sakars ar manu slimību. Es tiku ievainots ar mīnas šķembu la­bās rokas locītavā, bet nekādas kontūzijas ne­bija. Šķemba sadragāja kaulu, tāpēc to iz­ņēma. Gan jau kādreiz kaulu pārstādīs, bet pagaidām roka karājas kā auklā iekārta.

— Tātad ne tūlīt pēc ievainošanas, ne vēlāk nekādas kontūzijas pazīmes jums netika no­vērotas?

— Nē, nekādas.

— Kad jums sākās šāds savdabīgs psihisks stāvoklis?

— Nesen, tā pirms mēneša pusotra … Jā, laikam gan jau hospitālī. Maz pamazām atve­seļojoties, jutu, ka manī arvien pieaug dīvains nemiers. Vēlāk tas pārgāja. Bet nu redziet, kas ir iznācis. Hospitāli atstāju pirms vairāk nekā diviem mēnešiem.

— Bet tagad pastāstiet, kā jums pašam lie­kas, kāpēc saslimāt?

Leitnants cīnījās ar augošu apmulsumu. Es steidzos viņam palīgā, uzsvērdams, ka gadī­jumā, ja vien viņš grib, lai es sniegtu palī­dzīgu roku, man jāzina pēc iespējas vairāk. Neesmu ne gaišreģis, ne pūšļotājs, bet vien­kārši zinātnieks, kam jebkurš jautājums jā­risina, balstoties uz noteiktiem faktiem. Lai nekautrējas, man šodien ir laiks, un lai iz­stāsta visu iespējami sīkāk. Ievainotais pama­zām pārvarēja savu kautrību un iesāka stās­tīt, vispirms stomīdamies un ar grūtībām meklēdams vārdus, bet pēc tam aprada ar ma­nu rāmo uzmanību un izklāstīja visu notikušo, varētu teikt, pat ar māksliniecisku gaumi.

Pirms kara leitnants Ļeontjevs bija tēlnieks, un es tiešām atcerējos, ka esmu redzējis da­žus viņa darbus kādā izstādē Kuzņeckij Mos­tas ielā. Tās bija lielākoties nelielas sportistu, dejotāju un bērnu statuetes, veidotas vien­kārši, taču ar tik dziļu kustību un ķermeņa iz­pratni, kāda piemīt tikai īstam talantam.

Mākslinieks arī pats bija labs sportists pel­dētājs. Kādās peldēšanas sacensībās viņš sa­tika Irinu — meiteni, kas mākslinieku pārstei­dza ar sava ķermeņa absolūto skaistumu. Leit­nanta acis mirdzēja dziļā iekšējā jūsmā, kad viņš stāstīja par savu iemīļoto, un es ļoti dzīvi, pat ar kaut kādu tikko jaušamu nenovī­dību iedomājos šo lielisko jauno pāri. Jābūt mīlētāja sirdij un mākslinieka dvēselei, lai tik spilgti, īsi un vienkārši pastāstītu par mīļoto meiteni. īsi sakot, leitnants mani pilnīgi sa­valdzināja ar savu Irinu, kuru es pat acīs nebiju redzējis.

Šī mīlestība, kas harmoniski apvienoja māk­slinieka aizrautību un mīlētāja prieku, izrai­sīja Ļeontjevā neremdināmas alkas darbo­ties — likt visiem cilvēkiem pārdzīvot tās brī­nišķīgās jūtas, kas bija radušās viņos abos ar Irinu. Mākslinieks nolēma izveidot savas iemīļotās tēlu un iemiesot tajā visu viņas būt­nes daiļumu, visu viņas kūsājošo dzīvesprieku. Šī vēlēšanās, kas sākumā bija vēl neskaidra, pamazām galīgi izkristalizējās un nostiprinājās, līdz beidzot mākslinieks bija pilnīgi savas idejas varā.

— Jūs saprotat, profesor, — viņš teica, pie­liekdamies pie manis, — šis tēls ne tikai kal­potu cilvēcei, paustu ne tikai manu ideju, bet arī bezgalīgu pateicību Irinai.

Un es viņu sapratu.

Mākslinieka iecere galīgi nobrieda ļoti drīz, jo iemīļotā ne mirkli nešķīrās no viņa, taču Ļeontjevs ilgi nespēja izlemt, kādu materiālu izvēlēties. Rēgaini baltais marmors nederēja, arī bronzas košā tumsnējība neatbilda viņa idejai. Citi sakausējumi vai nu iztēli padarīja nedzīvu, vai bija neizturīgi, bet mākslinieks gribēja savas Irinas skaistuma plauksmi sa­glabāt nākamajiem gadsimtiem.

Lēmums tika pieņemts, kad Ļeontjevs iepa­zinās ar sengrieķu autoru darbiem, kur bija minēti no ziloņkaula darināti tēli, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Ziloņkauls — lūk, materiāls, ko viņam vajadzēja. Tas bija blīvs, un no tā varēja izveidot vissīkākās de­taļas, tieši tās, kurām mākslas burvība ļauj radīt dzīvas miesas iespaidu. Turklāt krāsa, nevainojama virsma un ilgstoša izturība, — jā, šis materiāls bija tā vērts, lai to meklētu.

Zinot, ka atsevišķus ziloņkaula gabalus var salīmēt tā, ka savienojuma vietas nav manā­mas, tēlnieks veltīja visu savu laiku vajadzīgo ziloņkaula gabalu iegādei un izvēlei. Jāsaka, ka tas prasīja milzīgu neatlaidību, jo mūsu zemē ziloņkauls nav apgrozībā. Iespējams, ka visu vajadzīgo materiālu Ļeontjevs arī nebūtu

savācis, ja palīgā nebūtu nācis viņa draugs ģeologs, kas tikko Sibīrijas ziemeļu piekrastē bija atklājis milzīgu mamuta ilkņu kapulauku. Mamuta ilkņi krastmalas terašu kraujās mū­žīgajā ledū bija saglabājušies tik svaigi, it kā piederētu dzīvniekiem, kas gājuši bojā tikai vakar, bet nevis pirms divpadsmit tūkstoš ga­diem. Ļeontjevs ātri atlasīja nepieciešamo dau­dzumu lielisku kaulu un atgriezās Mas­kavā, vēlēdamies nekavējoties ķerties pie darba.

Sākās karš, kas tēlnieku aizveda tālu no mīļotās un arī no viņa paša jūtu pasaules. Viņš godīgi pildīja savu pienākumu, drosmīgi cīnījās par visu, kas dzimtajā zemē viņam bija dārgs, bet divus mēnešus vēlāk pēc smaga ie­vainojuma jau atkal atradās Maskavā. Tēviņu sastapa tā pati Irina — gandrīz nekas nebija mainījies mīļotajā, tikai maigums pret viņu, ievainoto, bija kļuvis dziļāks un senāko bez­bēdīgo jautrību bija nomainījušas dompilnas skumjas.

Bijušie sapņi ar jaunu spēku aizrāva māk­slinieku. Taču tagad tiem klāt jaucās rūgta atziņa, ka viņš ar vienu roku nespēs izveidot tēlu, bet, ja arī pacentīsies, tomēr visa viņa radošā trauksme izzudīs tehniskās grūtībās un nepanesamajā darba gausumā. Līdztekus ne­varības radītajai grūtsirdībai viņu sāka mākt bailes: modernā kara draudīgais, postošais spēks tikai tagad tā īsti nonāca līdz viņa apzi­ņai. Jau hospitālī bailes, ka nespēs izpildīt savu ieceri, nespēs uztvert un iemūžināt savas Irinas starojošā daiļuma izplauksmes mirkli, lika viņam bieži vien nemierīgi mētāties gultā vai cauras naktis pavadīt bezmiegā nebeidzamu domu varā.

Domas šaudījās, meklējot izeju, nemiers iesniedzās apziņas dziļumos, un nervozais uzbudinājums arvien auga.

Pagāja nedēļas, un psihiskais sasprindzinā­jums kļuva nepanesams. Kaut kas neapjausts un liels cēlās augšup no dvēseles dzīlēm un izmisīgi centās rast izeju. Ļeontjevam šķita, ka kaut kas jāatceras un tad uzreiz viņa pāri plūstošajam spēkam pavērsies izeja, pasaulē kā agrāk viss atkal kļūs skaidrs. Viņš maz gu­lēja, maz ēda, tikšanās ar cilvēkiem viņu stipri apgrūtināja. Arī miegs nebija dziļš — saspringtā domu stīga neatslāba. Miegu bieži nomainīja pusnemaņa, kad prātā nebeidza­mā virknē slīdēja miglaini domu tēli. Likās, vēl nedaudz — un smadzenēs vibrējošā stīga pārtrūks, un iestāsies pilnīgs ārprāts. Tā pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ārstē­ties pie citiem ārstiem Ļeontjevs uzmeklēja mani.