Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Guļot gultā, es vēl ilgi -prātoju. Uzdevums bija skaidrs, un diagnoze pareiza. Tagad va­jadzēja tikai pastiprināt un turpināt paaudžu atmiņas izgaismošanu līdz kaut kādām Ļeon- tjevam svarīgām robežām. Bet, kas tās par robežām, Ļeontjevs, protams, nezināja, un arī es nespēju iedomāties. Jau laižoties miegā, nolēmu, ka to nākotne pati rādīs.

Nākamajā dienā tafā pašā kabinetā un tajā pašā agrākajā pozā sēdēja Ļeontjevs. Viņa bālā seja vairs nebija drūma, un viņš ar ska­tienu nepārtraukti sekoja man, kamēr es pa­staigājos pa kabinetu un iepazīstināju viņu ar savu teoriju.. Nobeidzis atlaidos atzveltnī aiz galda, bet viņš sēdēja, nogrimis dziļās pār­domās. Es sakustējos, Ļeontjevs nodrebēja, tad, raugoties man tieši acīs, pajautāja:

— Bet kā jūs, profesor, domājat, vai tas nav zīmīgi, ka ideja izveidot tēlu no ziloņ­kaula radās tieši man?

— Nu jā, tas var būt, — es īsi atbildēju, nevelēdamies novirzīties no domām, kas iešā­vās man prātā par Ļeontjeva atmiņu tālākas izgaismošanas iespējām.

— Un vai tam, kas rnan jāatceras, nav sa­kara ar manis iecerēto tēlu? — mākslinieks neatlaidīgi turpināja taujāt.

— Jā gan, tas ir ļoti iespējams, — es acu­mirklī atsaucos, jo mākslinieka vārdi it kā pie­lika punktu manām pārdomām.

Mani minējumi stipri satrauca Ļeontjevu. Varbūt viņš instinktīvi juta, ka es eju pareizu ceļu, lai atklātu noslēpumu, un jau pats sāka palīdzēt manos meklējumos.

Mēs vienojāmies, ka Ļeontjevs pacentīsies nekavējoties izolēt sevi no visiem ārējiem ie­spaidiem. Ieslēdzies savā dzīvoklī, pustumsā viņš mēģinās koncentrēties vīzijām, bet, kad tās sāks zust, centīsies tās atkal atsaukt. Nevis cīnīties ar sajūtu, ka kaut kas jāatceras, bet taisni otrādi — pastiprināt to, pēc maniem norādījumiem ierosināt atmiņu ar dažām īpa­šām zālēm. Pūloties atcerēties, nervu sasprin­dzinājums var sasniegt bīstamu robežu, taču vajadzēs riskēt. Par savām vīzijām un veselī­bas stāvokli Ļeontjevs ik vakarus ziņos man pa telefonu.

Šoreiz leitnants sāka steigties mājup. Ar skatienu pavadīdams viņa stalto stāvu, es vēl­reiz nodomāju, cik reti pievilcīgs ir šis cilvēks, kas neizprotamā kārtā bija kļuvis man dārgs. Vakarā, pretēji gaidītajam, viņš nepiezvanīja. Mazliet raizējos, tāpēc taisījos piezvanīt vi­ņam pats, bet pārdomāju, nolēmis netraucēt sava pacienta vientulīgo gremdēšanos sevi. Tomēr es mocījos šaubās par paša izgudrotās ārstēšanas sistēmas nekaitīgumu un, kad nā­kamajā vakarā ieskanējās telefons, ar atvieg­lojumu paskatījos uz pretīgo aparātu.

— Profesor, jums droši vien taisnība. Es iegāju, — Ļeontjevs bez ievada paziņoja, un viņa balsī, kā man šķita, vairs nebija jūtams neveselīgais saspringums.

— Kā? Kur iegājāt? — es nesapratu.

— Nu, tajā mājā vai pilī, tajā baltajā ēkā uz kraujas, — mākslinieks steidzīgi stās­tīja. — Protams, visas šīs ainas, ko es tik skaidri atceros, pakāpeniski pāriet cita citā. Tagad es redzu, kas atrodas šajā ēkā. Tur ir liela istaba vai zāle. Durvju vietā plaši atvērts vara režģis. Vara plāksnes sedz arī grīdu. Te daudz tēlu un kaut kādu citu lietu, bet tās es nevaru skaidri saskatīt. Vara režģim pretējā pusē, pie sienas, zāles galvenās ass centrā — plata arkāde, caur kuru redzamas mirdzošas debesis. Pie šīs arkādes vēl viens balts tēls, un tam blakus kaut kādi galdiņi un trauki… Ak, mans dievs, beidzot sapratu: tā taču ir tēlnieka darbnīca! Uz redzēšanos, profesor!

Telefona klausule dobji noklikšķēja. Tagad es ne mazāk kā pats mākslinieks degu nepa­cietībā, skaidri saprazdams, cik tas viss ir ne­parasti. Taču kā zinātnieks es mācēju būt pa­cietīgs un varēju tāpat kā agrāk kārtot savas lietas, kaut gan divus nākamos vakarus tele­fons klusēja. Zvans atskanēja agri no rīta, kad es vēl tikai gatavojos sākt darba dienu un negaidīju nekādus ziņojumus no Ļeon- tjeva. Mākslinieks nogurušā balsī palūdza mani tūlīt pat aizbraukt pie viņa.

— Es, liekas, būšu beidzis savus klejoju­mus pa senatni, neko nespēju saprast, profe­sor, un ļoli baidos … — viņš nenobeidza.

— Labi, pacentīšos izrauties, gaidiet. Vai nu aizbraukšu, vai piezvanīšu, — es pastei­dzos pievienoties.

Atbrīvojies no citiem pienākumiem, rīta pusē aizbraucu uz Taganku un ne bez grūtī­bām sameklēju nelielu, pelēku māju ar tor- nīti. Tā atradās dārziņā, kas bija dziļi paslē­pies ielas līkumā. Mākslinieks steidzīgi ieveda mani savā istabā. Tā bija ļoti vienkārša, bez jebkādas tīšas nekārtības, kādu nezin kāpēc ie­mīļojuši cilvēki, kam ir kāds sakars ar mākslu.

Ar biezu paklāju aizsegtais logs neļāva gaismai ieplūst istabā. Mazās, ar kaut ko gaišzilu apklātās spuldzītes gaismā tik tikko varēja atšķirt priekšmetu kontūras. Es pa­smaidīju, ieraugot, ar kādu precizitāti bija iz­pildīti visi mani norādījumi.

— Iededziet taču gaismu, te ne velna ne­var redzēt.

— Ja jums, profesor, nav iebildumu, labāk nededzināsim gaismu, — bikli palūdza mans pacients. — Es baidos zaudēt savu koncentrē- tību. Vēlreiz koncentrēties man vairs nebūs spēka.

Es, protams, piekritu, un Ļeontjevs, noņē­mis spuldzītes gaišzilo pārklāju, nosēdināja mani uz platas tahtas un apsēdās pats. Arī trūcīgajā apgaismojumā es ievēroju, cik ie­krituši un bāli ir viņa vaigi.

— Nu, stāstiet, — uzmundrināju māksli­nieku, izņemdams smēķus un uzmanīgi vēro­dams viņa mirdzošās acis.

Ļeontjevs lēni pasniedzās, paņēma no gal­diņa papīra lapu un klusējot padeva to man. Prāvo lapu sedza nelīdzenas nesaprotamu zīmju rindas. Kaut kādi krustiņi, leņķīši, lo­ciņi un astoņnieki, nevis uzrakstīti, bet drīzāk gan rūpīgi uzzīmēti, tie grupējās, acīmredzot veidojot atsevišķus vārdus. Man visumā ir priekšstats par dažādiem alfabētiem, kā se­najiem, tā mūsdienu, taču neko tamlīdzīgu nekad nebiju redzējis. Divas augšējās īsās rindas, šķiet, veidoja virsrakstu. Es atveidoju šīs zīmes savā piezīmju grāmatiņā. Aplūko­jiet tās, lai jums būtu kāda jēga par visu šo kabalistiku:

Ilgi lūkojos uz nesaprotamām rakstu zī­mēm klāto lapu, un pakāpeniski mani pār­ņēma nojausma, ka neparastais ir tuvu. Tā bija neziņas plašuma brīnumainā izjūta, ko pazīst katrs, kam ir laimējies atklāt kaut ko lielu. Uzmetis skatienu māksliniekam, es ie­raudzīju, ka viņš nenovērš acis no manis, — pat mute viņam bija puspavērta, un tas viņa se­jai piešķīra bērnišķīgas uzmanības izteiksmi.

— Vai jūs kaut ko saprotat, profesor? — Ļeontjevs satraukti ievaicājās.

— Protams, neko, — es atbildēju, — bet ceru saprast pēc jūsu paskaidrojumiem.

— Ak, arvien vēl tā pati vīziju virkne. Vai atceraties, es zvanīju jums un stāstīju, kāda ir ēkas iekšpuse. Sarunājoties ar jums, sa­pratu, ka tā ir tēlnieka darbnīca vai mākslas skola. Šī atkārtotā saistība ar maniem sap­ņiem pārsteidza mani, un es pacentos atkal ātrāk atgriezties pie halucinācijām, jau uz­tverot tajās kaut ko kopīgu, kaut kādu jēgu, kuru man droši vien arī vajadzēja uzminēt.

Es vēlreiz un vēlreiz ļāvos vīzijām, pastip­rinot tās un arvien vairāk koncentrējoties pēc jūsu norādījumiem, taču ainas, kas agrāk ne­pārtraukti vīdēja manā iztēlē, kaut kā izzuda, kļuva miglainas. Tiklīdz sāka parādīties skaidras un ilgas vīzijas, atkal un atkal at­griezās zāle baltajā ēkā — mākslinieka darb­nīca. Vairāk neko nevarēju ieraudzīt un jau sāku ļauties izmisumam. Atmiņu nobeig- tības sajūtas, par kuru jūs runājāt, vēl arvien nebija.