Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Tuskaroras noslēpums

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Tuskaroras noslēpums» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1969, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Tuskaroras noslēpums: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Tuskaroras noslēpums»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Tuskaroras noslēpums
Aleksandrs ŠAĻIMOVS
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1969
šo fantastisko stāstu darbība risinās pavisam tuvā nākotnē. To varoņi zināmā mērā ir mūsu laikabiedri. .. Dienās, kad viņi vēl nebija tie, par ko kļuva, paklausot autora gribai, viņi varēja staigāt pa mūsu pilsētu ielām, piedalīties zinātniskās sēdēs, braukt kopā ar mums lid­mašīnā, pat uzstāties radio un televīzijā … Bet… Te jāsaka visnoteiktākais «bet» … Autors kategoriski ap­galvo, ka stāstu varoņi ir izdomāti, un lūdz lasītājus, kam patīk likt punktus uz «i», nemeklēt konkrētus pro­totipus savu pazīstamo vidū …
Nu, bet, ja kādam lasītājam tomēr liksies, ka viņš ir ticies ar dažiem stāstu varoņiem un pat zina, kā viņus patiesībā sauc, tas tikai nozīmēs, ka fantastikai nav sveši reālisma elementi… Ne vairāk …
Tulkojusi D. Opmane Māksliniece M. Rikmane

Tuskaroras noslēpums — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Tuskaroras noslēpums», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

A.ŠAĻIMOVS

Tuskaroras noslēpums

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu.

Tuskaroras noslēpums

TIKŠANĀS LIDOSTĀ

Taksohelikopters dažās minūtēs aizveda Vo]inu no Miera laukuma līdz Galvenajai lid- oštai. Pilsētas jaunie gaisa vārti tagad atra­dās aiz lielā mežu un parku loka dienvidos no Puškinas. Līdz Ļeņingradas—Kamčatkas Petropavlovskas lainera izlidošanai bija atli­kušas apmēram divdesmit minūtes. Voļins iebāza čemodānu pašiekrāvēja kamerā, uzkāpa uz lidstacijas jumta un iegāja restorāna stikla paviljonā. Apsēdās pie maza galdiņa. Aizsmē­ķēja.

Pie blakus galdiņa drukns vīrietis robež­sargu virsnieka formā kaut ko teica slaidai oficiantei un rādīja uz caurspīdīgajiem trau­kiem, ar kuriem bija nokrauts stumjamais gal­diņš. Meitene neko neteica, tikai māja ar galvu un lika trauku saturu šķīvjos. Laiku pa laikam viņa ziņkāri paraudzījās uz Voļina pusi.

Voļins sadrūma.

«Liekas, ari te pazīst.. .

Viņš novērsās un sāka skatīties uz tālajām priedēm ap lidlauku. Pār bālgani zilajām de­besīm stiepās iepelēkas mākoņu strēmeles. Nespodri spīdēja saule. Pēc nesenā lietus palsi vizēja skrejceļu betons. Paviljona stikla kupolā tikpat kā nedzirdēja vareno motoru dunu. Klusumu traucēja vienīgi diktora ne visai skaļā, saprotamā balss, piesakot jaunu lidmašīnu nolaišanos.

Meitene piestūma galdiņu tuvāk Voļinam un klusēdama pasniedza daudzkrāsainu ēdien­karti. Tagad viņa neskatījās uz Voļinu. Tum­šās skropstas bija nolaistas. Mazliet piesār- tušie vaigi liecināja par satraukumu.

— Paldies, •— sacīja Voļins. — Man nekā tāda nevajag. Tasi melnas kafijas un glāzi konjaka. Un jaunu avīzi, ja var.

Kafija, konjaks un avīze vienā mirklī bija galdā.

— O, — teica Voļins, — jūs, liekas, esat burve!

Meitene nosarka vēl vairāk un, acu nepa­cēlusi, aizsteidzās.

Daļu konjaka Voļins izdzēra, pārējo pielēja klāt kafijai. Atšķīra avīzi. Ziņojums par «Tus- karoras» avāriju bija iespiests otrā lappusē: uzkrītošs virsraksts, divas slejas teksta. Viņš sāka lasīt.

Aiz muguras kāds šņākuļoja. Voļins pa­raudzījās atpakaļ. Kaimiņa, robežapsardzes majora, skatiens bija pievērsts avīzei, ko turēja Voļins. Majors patlaban beidza ēst sviestmaizi un kaut ko pētīja avīzes slejās.

Voļins tikko manāmi paraustīja plecus. Viņš nevarēja ciest svešu cilvēku nekaunīgu uzbāzību. Salocījis avīzi, sniedza to majoram.

— Apžēlojieties, — majors samulsa, — es tāpat vien. Ieraudzīju rakstu par zemūdens staciju, un tas mani ieinteresēja …

— Lasiet, lūdzu, — teica Voļins. — Es jau izskatīju.

— Nu, paldies, — norūca majors un pa­ņēma avīzi. — Iznāk pat drusku neērti… — viņš turpināja. — Es, saprotiet, esmu die­nējis tai pusē, — brīdi klusējis, viņš paskaid­roja, kā gribēdams taisnoties.

«Neparasti pazīstama balss,» domāja Vo­ļins. «Kur es to būtu varējis dzirdēt? … Die­nējis tai pusē … Robežapsardze …»

Viņš pagriezās pret kaimiņu. Mēmi kusti­nādams biezās lūpas, majors lasīja rakstu par «Tuskaroru». Plata, nedaudz uzblīdusi seja, noskūta, saules nobrūnināta galva, dziļi iedubušas mazas ačteles zem gaišām, izbalē­jušām uzacīm … Nē, šie vaibsti Voļinam neko neizteica. Starp citu, pagājuši deviņ­padsmit gadi. Deviņpadsmit gados cilvēks var pārvērsties. Viņš, Voļins, arī ir pārvērties.

Sajutis skatienu, majors pacēla acis.

— Jā, raksta, — viņš teica nopūzdamies. — Ko tikai visu neraksta … Bet kas to lai zina, kā tur bija …

— Gan jau uzzinās, — atteica Voļins.

— Jūs tā domājat? — majors atdzīvojās.

— Es gan šaubos. Ar okeānu, zināt, nav joki… Es piecpadsmit gadus esmu nodienē­jis okeāna krastā — Kuriļu salās. Vai nav gadījies tur būt?

— Ir jāuzzina, — atkārtoja Voļins, ne­atbildēdams uz viņam adresēto jautājumu.

— Interesanti, — sacīja majors. — Ļoti interesanti, kādēļ jūs tā domājat. Vai jums nebūs iebildumu, ja es pārsēdīšos pie jums?

Un, atbildi negaidīdams, viņš sāka pārlikt pudeles, šķīvjus ar uzkodu un visbeidzot pats nosēdās Voļinam pretī.

—• Ēdiet, lūdzu, — majors skubināja.

— Man vēl ilgi jāgaida lidmašīna. Tāpēc no­lēmu ietaisīt dūšu. Ēdiet, es jūs lūdzu. At­ļaujiet, es jums ieliešu to.

— Neļauju, — Voļins sacīja un pasmaidī­jis atturēja majora roku. — Mana norma jau ir cauri. — Viņš parādīja uz tukšo glāzi.

— Nē, nē, ir nemēģiniet pierunāt… Jūs jau­tājāt, kādēļ esmu pārliecināts, ka «Tuskaro- ras» avārijas noslēpums agri vai vēlu tiks atminēts. «Tuskarora» ir pirmā zinātniskā stacija okeāna dzelmē. Jūs droši vien būsiet lasījis avīzēs, ka tā uzbūvēta uz Kuriļu salu grēdas zemūdens nogāzes pie pašas Kuriļu— Kamčatkas dziļūdens ieplakas, ko agrāk sauca par Tuskaroras ieplaku. Starp citu, stacijas uz­devums bija izpētīt šo vietu… Stacija bija projektēta un uzbūvēta ar tādu aprēķinu, lai personālam būtu garantēta maksimālā dro­šība. Un tā tiešām bija ļoti droša. Pusgadu ilgais veiksmīgais darbs runā pats par sevi…

Protams, tādas stacijas tiks radītas vēl un vēl… Mēs tikai sākam īsti pētīt okeāna di­benu … Kaut vai tādēļ vien, lai visiem, kuri strādās dziļūdens stacijās, būtu garantēta drošība, ir nepieciešams noskaidrot, kas no­ticis ar «Tuskaroru».

— Es, protams, piekrītu, ir jānoskaidro, — sacīja majors. — Bet kā? Te avīzē raksta, ka varbūt ir sagruvušas velves, šahtā iekļuvis ūdens. Bet pati stacija atrodas sešsimt metru dziļumā. Ar zemūdeni klāt netiksi, bati- skafi — paši zināt…

— Tiesa, batiskafs maz ko līdz. Bet sā­kumā droši vien vajadzēs iztikt ar to pašu. Tagad būvē gluži labus batiskafus. Bet vis­pār jums taisnība: lai pētītu okeāna dibenu, ir vajadzīga pavisam cita tehnika.

— Kāda tad, ja nav noslēpums?

— Protams, ka nav. Zemūdens bezccļa ma­šīnas. Tādas kā laboratorijas tankos.

— Ehē. — Majors piemiedza aci. — Pie­dodiet, vai tik jūs neesat žurnālists vai… no tiem, kas raksta zinātnisko fantastiku?

— Nē, — mazliet izbrīnījies, atbildēja Vo­ļins. — Ar zinātnisko fantastiku pagaidām man nav bijusi saskare. Un jūras bezceļa mašīna nav nekāda fantastika …

— Tas viss, zināt, tāda runāšana vien ir, — sacīja majors. — Okeāns … Ar okeānu nav joki! Man ir gadījies pieredzēt cunami. Es ne­esmu no bailīgajiem, bet toreiz, es jums teikšu, nobijos … Tā nobijos … Tāpēc, ka cilvēki tā priekšā ir bezspēcīgi… Nāk krastā ūdens siena. Kur tu no tās glābsies? Tā visu aizmēž, visu sagāž … Bet viesuļvētras! Vai jūs zināt, kādas viesuļvētras ir Kuriļos?

— Viesuļvētras plosās virs ūdens, bet okeāna dziļumā valda mūžīgais klusums.

— Kas ir dziļumā, to mēs abi, piedodiet, vēl nemaz īsti nezinām. Tur var notikt die­zin kas … Bet jūs sakāt — bezceļa mašīna.

— Protams, tikt līdz okeāna dibenam nav viegli. Taču tas ir nepieciešams! Padomājiet, cilvēki sākuši apgūt Mēnesi, gatavojas lido­jumiem uz Venēru, uz Marsu, bet vēl nav iz­pētījuši divas trešdaļas savas planētas. Pat nav redzējuši tās. Nepazīst okeāna dzelmju iemītniekus, nezina, kādi procesi tur notiek. Bet okeāna derīgie izrakteņi…

— Tā ir, — pārtrauca majors, — un iz­nāk, ka vieglāk ir nokļūt līdz Mēnesim nekā līdz okeāna dibenam. Peldēt cilvēks iemācī­jies sen, bet kā dziļi ienirt — tā ir problēma.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Tuskaroras noslēpums»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Tuskaroras noslēpums» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS
ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS
Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU
Aleksandrs Šaļimovs
Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS
Grigorijs ADAMOVS
Aleksandrs ŠAĻIMOVS - DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS
Aleksandrs ŠAĻIMOVS
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs ŠAĻIMOVS
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «Tuskaroras noslēpums»

Обсуждение, отзывы о книге «Tuskaroras noslēpums» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x