Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

A.ŠAĻIMOVS

Tuskaroras noslēpums

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu.

Taksohelikopters dažās minūtēs aizveda Vo]inu no Miera laukuma līdz Galvenajai lid- oštai. Pilsētas jaunie gaisa vārti tagad atra­dās aiz lielā mežu un parku loka dienvidos no Puškinas. Līdz Ļeņingradas—Kamčatkas Petropavlovskas lainera izlidošanai bija atli­kušas apmēram divdesmit minūtes. Voļins iebāza čemodānu pašiekrāvēja kamerā, uzkāpa uz lidstacijas jumta un iegāja restorāna stikla paviljonā. Apsēdās pie maza galdiņa. Aizsmē­ķēja.

Pie blakus galdiņa drukns vīrietis robež­sargu virsnieka formā kaut ko teica slaidai oficiantei un rādīja uz caurspīdīgajiem trau­kiem, ar kuriem bija nokrauts stumjamais gal­diņš. Meitene neko neteica, tikai māja ar galvu un lika trauku saturu šķīvjos. Laiku pa laikam viņa ziņkāri paraudzījās uz Voļina pusi.

Voļins sadrūma.

«Liekas, ari te pazīst.. .

Viņš novērsās un sāka skatīties uz tālajām priedēm ap lidlauku. Pār bālgani zilajām de­besīm stiepās iepelēkas mākoņu strēmeles. Nespodri spīdēja saule. Pēc nesenā lietus palsi vizēja skrejceļu betons. Paviljona stikla kupolā tikpat kā nedzirdēja vareno motoru dunu. Klusumu traucēja vienīgi diktora ne visai skaļā, saprotamā balss, piesakot jaunu lidmašīnu nolaišanos.

Meitene piestūma galdiņu tuvāk Voļinam un klusēdama pasniedza daudzkrāsainu ēdien­karti. Tagad viņa neskatījās uz Voļinu. Tum­šās skropstas bija nolaistas. Mazliet piesār- tušie vaigi liecināja par satraukumu.

— Paldies, •— sacīja Voļins. — Man nekā tāda nevajag. Tasi melnas kafijas un glāzi konjaka. Un jaunu avīzi, ja var.

Kafija, konjaks un avīze vienā mirklī bija galdā.

— O, — teica Voļins, — jūs, liekas, esat burve!

Meitene nosarka vēl vairāk un, acu nepa­cēlusi, aizsteidzās.

Daļu konjaka Voļins izdzēra, pārējo pielēja klāt kafijai. Atšķīra avīzi. Ziņojums par «Tus- karoras» avāriju bija iespiests otrā lappusē: uzkrītošs virsraksts, divas slejas teksta. Viņš sāka lasīt.

Aiz muguras kāds šņākuļoja. Voļins pa­raudzījās atpakaļ. Kaimiņa, robežapsardzes majora, skatiens bija pievērsts avīzei, ko turēja Voļins. Majors patlaban beidza ēst sviestmaizi un kaut ko pētīja avīzes slejās.

Voļins tikko manāmi paraustīja plecus. Viņš nevarēja ciest svešu cilvēku nekaunīgu uzbāzību. Salocījis avīzi, sniedza to majoram.

— Apžēlojieties, — majors samulsa, — es tāpat vien. Ieraudzīju rakstu par zemūdens staciju, un tas mani ieinteresēja …

— Lasiet, lūdzu, — teica Voļins. — Es jau izskatīju.

— Nu, paldies, — norūca majors un pa­ņēma avīzi. — Iznāk pat drusku neērti… — viņš turpināja. — Es, saprotiet, esmu die­nējis tai pusē, — brīdi klusējis, viņš paskaid­roja, kā gribēdams taisnoties.

«Neparasti pazīstama balss,» domāja Vo­ļins. «Kur es to būtu varējis dzirdēt? … Die­nējis tai pusē … Robežapsardze …»

Viņš pagriezās pret kaimiņu. Mēmi kusti­nādams biezās lūpas, majors lasīja rakstu par «Tuskaroru». Plata, nedaudz uzblīdusi seja, noskūta, saules nobrūnināta galva, dziļi iedubušas mazas ačteles zem gaišām, izbalē­jušām uzacīm … Nē, šie vaibsti Voļinam neko neizteica. Starp citu, pagājuši deviņ­padsmit gadi. Deviņpadsmit gados cilvēks var pārvērsties. Viņš, Voļins, arī ir pārvērties.

Sajutis skatienu, majors pacēla acis.

— Jā, raksta, — viņš teica nopūzdamies. — Ko tikai visu neraksta … Bet kas to lai zina, kā tur bija …

— Gan jau uzzinās, — atteica Voļins.

— Jūs tā domājat? — majors atdzīvojās.

— Es gan šaubos. Ar okeānu, zināt, nav joki… Es piecpadsmit gadus esmu nodienē­jis okeāna krastā — Kuriļu salās. Vai nav gadījies tur būt?

— Ir jāuzzina, — atkārtoja Voļins, ne­atbildēdams uz viņam adresēto jautājumu.

— Interesanti, — sacīja majors. — Ļoti interesanti, kādēļ jūs tā domājat. Vai jums nebūs iebildumu, ja es pārsēdīšos pie jums?

Un, atbildi negaidīdams, viņš sāka pārlikt pudeles, šķīvjus ar uzkodu un visbeidzot pats nosēdās Voļinam pretī.

—• Ēdiet, lūdzu, — majors skubināja.

— Man vēl ilgi jāgaida lidmašīna. Tāpēc no­lēmu ietaisīt dūšu. Ēdiet, es jūs lūdzu. At­ļaujiet, es jums ieliešu to.

— Neļauju, — Voļins sacīja un pasmaidī­jis atturēja majora roku. — Mana norma jau ir cauri. — Viņš parādīja uz tukšo glāzi.

— Nē, nē, ir nemēģiniet pierunāt… Jūs jau­tājāt, kādēļ esmu pārliecināts, ka «Tuskaro- ras» avārijas noslēpums agri vai vēlu tiks atminēts. «Tuskarora» ir pirmā zinātniskā stacija okeāna dzelmē. Jūs droši vien būsiet lasījis avīzēs, ka tā uzbūvēta uz Kuriļu salu grēdas zemūdens nogāzes pie pašas Kuriļu— Kamčatkas dziļūdens ieplakas, ko agrāk sauca par Tuskaroras ieplaku. Starp citu, stacijas uz­devums bija izpētīt šo vietu… Stacija bija projektēta un uzbūvēta ar tādu aprēķinu, lai personālam būtu garantēta maksimālā dro­šība. Un tā tiešām bija ļoti droša. Pusgadu ilgais veiksmīgais darbs runā pats par sevi…

Protams, tādas stacijas tiks radītas vēl un vēl… Mēs tikai sākam īsti pētīt okeāna di­benu … Kaut vai tādēļ vien, lai visiem, kuri strādās dziļūdens stacijās, būtu garantēta drošība, ir nepieciešams noskaidrot, kas no­ticis ar «Tuskaroru».

— Es, protams, piekrītu, ir jānoskaidro, — sacīja majors. — Bet kā? Te avīzē raksta, ka varbūt ir sagruvušas velves, šahtā iekļuvis ūdens. Bet pati stacija atrodas sešsimt metru dziļumā. Ar zemūdeni klāt netiksi, bati- skafi — paši zināt…

— Tiesa, batiskafs maz ko līdz. Bet sā­kumā droši vien vajadzēs iztikt ar to pašu. Tagad būvē gluži labus batiskafus. Bet vis­pār jums taisnība: lai pētītu okeāna dibenu, ir vajadzīga pavisam cita tehnika.

— Kāda tad, ja nav noslēpums?

— Protams, ka nav. Zemūdens bezccļa ma­šīnas. Tādas kā laboratorijas tankos.

— Ehē. — Majors piemiedza aci. — Pie­dodiet, vai tik jūs neesat žurnālists vai… no tiem, kas raksta zinātnisko fantastiku?

— Nē, — mazliet izbrīnījies, atbildēja Vo­ļins. — Ar zinātnisko fantastiku pagaidām man nav bijusi saskare. Un jūras bezceļa mašīna nav nekāda fantastika …

— Tas viss, zināt, tāda runāšana vien ir, — sacīja majors. — Okeāns … Ar okeānu nav joki! Man ir gadījies pieredzēt cunami. Es ne­esmu no bailīgajiem, bet toreiz, es jums teikšu, nobijos … Tā nobijos … Tāpēc, ka cilvēki tā priekšā ir bezspēcīgi… Nāk krastā ūdens siena. Kur tu no tās glābsies? Tā visu aizmēž, visu sagāž … Bet viesuļvētras! Vai jūs zināt, kādas viesuļvētras ir Kuriļos?

— Viesuļvētras plosās virs ūdens, bet okeāna dziļumā valda mūžīgais klusums.

— Kas ir dziļumā, to mēs abi, piedodiet, vēl nemaz īsti nezinām. Tur var notikt die­zin kas … Bet jūs sakāt — bezceļa mašīna.

— Protams, tikt līdz okeāna dibenam nav viegli. Taču tas ir nepieciešams! Padomājiet, cilvēki sākuši apgūt Mēnesi, gatavojas lido­jumiem uz Venēru, uz Marsu, bet vēl nav iz­pētījuši divas trešdaļas savas planētas. Pat nav redzējuši tās. Nepazīst okeāna dzelmju iemītniekus, nezina, kādi procesi tur notiek. Bet okeāna derīgie izrakteņi…

— Tā ir, — pārtrauca majors, — un iz­nāk, ka vieglāk ir nokļūt līdz Mēnesim nekā līdz okeāna dibenam. Peldēt cilvēks iemācī­jies sen, bet kā dziļi ienirt — tā ir problēma.