Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

— Ak tad Voļins … — nomurmināja ma­jors.

«Nu ka tad, ka Voļins,» viņš domaja, aiz­kūpinādams papirosu. «Kad mūsu ģenerālis kopā ar to jūras velnu admirāli Kodorovu mazgāja man galvu par Onekotanu, admirā­lis ieminējās par akadēmiķi Voļinu. Es vēl nobrīnījos pie sevis — vai nu tā puiša vārda­brālis, vai radinieks. Bet izrādās, ka tas ir viņš pats … Tavu joku … No maniem pui­šiem iznākuši zinātņu kandidāti. To es droši zinu. Bet akadēmiķi! Iznāk, ka jūs, biedri ma­jor Ņesterenko, esat audzinājis arī nākamos akadēmiķus.»

Majors daudznozīmīgi nokremšļojās un gribēja jau pamest ar aci oficiantei, bet, at­cerējies nākamajam akadēmiķim iegrieztās divdesmit dienas stingrā, atkal sadrūma un nošūpoja galvu;

Petropavlovskas lidostā Voļinu sagaidīja Koškins.

Jau svīda gaismiņa. Zemi mākoņi aiz­

sniedza Korjaka sniegoto konusu un Avači kūpošo virsotni. No okeāna puses drāzās spē­jas brāzmas, mezdamas sejā smalkus lietus putekļus.

— Pret rītu izklīdinās, — centās iegalvot Koškins, tipinādams blakām platā solī ejoša­jam Voļinam un cenzdamies pielāgoties viņa gaitai. — Kā atlidojāt, Robert Jurjevič?

— Lieliski. Izlidoju vakar. Nakts likās brī- num īsa. Un te nu es esmu.

— Bez nosēšanās?

— Jā, tiešā ceļā. Sešas stundas gaisā.

— Tehnika robežojas ar fantastiku, — jūs­mīgi pasludināja Koškins, ar abām rokām turēdams platmali, ko vējš par varēm gribēja noraut no galvas.

— Vai ir kaut kas jauns? — apvaicājās Voļins, kad viņi bija iekāpuši mašīnā.

— Absolūti nekā, — sacīja Koškins un uz­reiz uzņēma tādu ātrumu, ka Voļinu iespieda sēdekļa elastīgajā atzveltnē.

Spuldzes gar platās šosejas malām saplūda spožā punktētā līnijā,

— Apspriede apgabala komitejā desmitos nulle nulle, — teica Koškins, braši pabrauk­dams garām autobusam. — Jums vēl ir pā­ris stundu laika. Lidmašīna uz Simuširu [1] pa­sūtīta uz četrpadsmitiem nulle nulle.

Voļins paskatījās uz spidometru. Bultiņa drebēja simt piecdesmit kilometru iedaļas tu­vumā. Koškins bija uzticīgs sev.

— Vai visi komisijas locekļi ir atbrau­kuši? — pēc brīža jautāja Voļins.

— Visi, atskaitot profesoru Ankudinovu. Vecais kā vienmēr kavējas.

— Bet vai tur, Simuširā, neizdevās uztvert pa radio … nekādus signālus?

Koškins bija tā pārsteigts, ka pat samazi­nāja ātrumu līdz simt kilometriem.

— No «Tuskaroras», Robert Jurjevič? … Jūs vēl gaidāt signālus?

— Kādēļ gan ne!

Koškins piedeva gāzi, un spidometra bul­tiņa uzreiz aizlēca līdz simt septiņdesmit kilometriem.

— Paklausieties, esiet uzmanīgs, — brīdi­nāja Voļins. —'Betons ir slapjš. Slidens. Bez tam te droši vien gadās satiksmes regulē­tāji …

— Mani pazīst, — paskaidroja Koškins, taču samazināja ātrumu līdz simt četrdesmit kilometriem. — Nē, Robert Jurjevič, nekādu signālu vairs nav bijis. Tai vakarā pārraide aprāvās momentā, kā ar nazi nogriezta. Un vairāk ne skaņas. Tas viss notika vienā mirklī. Sprādziens vai…

— Vai pārraide aprāvās tieši tajā mirklī, kad Savčenko ziņoja par violeto gaismu?

— Mēs visu paziņojām avīzēm absolūti precīzi, — teica Koškins. — Ministru Pado­mei, jums institūtā un Centrālajam informā­cijas birojam tika dots absolūti identisks teksts. Tā pavēlēja Luhtancevs. Bet tekstu pārraidīju es personiski.

— Kas uztvēra pēdējo pārraidi no «Tus­karoras»?

— Marina Bogdanova, «Tuskaroras» saus­zemes bāzes bioloģe Simuširā. Varbūt pazīs­tat?

— Nē.

— Viņa strada nesen. Pavisam jauniņa. Atsūtīja pēc institūta beigšanas. Sen jau lū­dzās, lai pieņem viņu tur lejā, stacijā.

— Kur viņa ir patlaban?

— Te, Petropavlovskā. Viņa arī ir izsaukta uz apspriedi apgabala komitejā.

— Tas ir labi.

— Bet kā jūs domājat, Robert Jurjevič, kas tur lejā varēja notikt?

— Nezinu.

— Nu, tomēr, tomēr, kāds ir jūsu pieņē­mums?

— Pagaidām nekāds …

— E-e, — vīlies novilka Koškins. — Mums te visiem ir savas hipotēzes. Luhtancevs, pie­mēram, uzskata, ka staciju iznīcinājis ūdens spiediens.

— Blēņas, — asi aprāva Voļins.

— Kā jūs teicāt? — izbrīnījies pārjautāja Koškins, mulsi raudzīdamies uz Voļinu.

— Skatieties uz priekšu, — deva padomu okeanologs. — Es teicu — blēņas.

— Aha, — piekrita Koškins. — Starp citu, arī es neesmu ar viņu vienis prātis. Luhtan- ceva aspirants Genadijs Rozanovs domā, ka stacijā noticis sprādziens. Varējuši eksplodēt baloni ar rezerves skābekli vai vēl kaut kas.

— Maz ticams.

— No ūdens, kas piepildījis ieejas šahtu, kadu laiku cēlušies gāzes burbuļi. Marina stāsta, ka tas izskatījies pēc vārīšanās. Tā­pēc Rozanovs uzskata, ka pati stacijas ēka ir palikusi vesela. Sprādziens noticis iekšā un nav to sagrāvis.

— Bet kā šahtā gadījās ūdens?

— Varēja rasties kāda plaisa, un pa to.

— Arī tās ir blēņas, — piezīmēja Voļins.

Šosejas malās jau zibēja daudzstāvu nami,

zālāji un spilgti puķu dobju plankumi slapjā asfalta vidū. Strauji iegriezis šķērsielā, Koš­kins spēji nobremzēja pie lielas, pelēkas mā­jas.

— Luhtancevs lika atvest jus vispirms uz šejieni, — sacīja Koškins. — Un tikai tad uz viesnīcu. Viņš jūs gaida …

Koškina pavadībā Voļins lēnām iegāja pa parādes durvīm, pie kurām bija piestiprināta melna plāksnīte ar baltu-uzrakstu: «Vissavie­nības okeanoloģijas institūta Petropavlovskas filiāle».

Tomēr filiāles direktora profesora Luhtan- ceva šai agrajā stundā institūtā nebija.

— Visu nakti strādāja, bet nesen aizbrauca uz mājām nodzīt bārdu un paēst brokastis,— paskaidroja samiegojusies sekretāre. — Lū­dza piezvanīt, tikko jūs atbraucat. Tūliņ pa­ziņošu viņam. Ejiet kabinetā.

Voļins pameta ar galvu, uzaicinādams Koš- kinu sekot. Viņi apsēdās uz plata ādas dī­vāna un aizsmēķēja.

_— Tatad ūdens spiediens, sprādziens. Kas vel? — jautāja Voļins, pētoši uzlūkodams Koškinu.

Koškins sakārtoja sašķiebušos kaklasaiti un rūpīgi pieglauda sabužinātos matus.

— Vēl zemūdens izvirdums, zemūdens no­gāzes noslīdenis. Atcerieties, tur vienā vietā zemūdens nogāze bija ļoti stāva. Apgabala komitejā uzskata, ka avārija notikusi šahtā. Ūdens pa šahtu ieplūdis stacijā.

— Interesanti, bet ko domājat jūs? Esmu pārliecināts, ka jums ir pašam sava hipotēze.

— Varbūt, — kautrīgi atbildēja Koškins.

— Tad klājiet vaļā.

— Man ir trīs hipotēzes, Robert Jurjevič.

— Tas jau ir slikti. Viena hipotēze — labi, divas — var iztikt, bet trīs — nekur neder.

— Es taču esmu pēdējais, kas atgriezās no stacijas …

— Nezināju. Bet arī tas nedod tiesības uz trim hipotēzēm vienlaikus. Kad jūs pēdējo reizi bijāt stacijā?!

— Tieši dienu pirms … avārijas. Es uz­braucu augšā piektdien un tūlīt izlidoju uz Petropavlovsku. Bet sestdienas vakarā pār­trūka radiosakari. Šodien ir otrdiena. Es biju apakšā pirms trim dienām.

— Kad šahtā parādījās ūdens?*

— To neviens precīzi nezina. Mēs ieradā­mies Simuširā svētdien, šahta jau bija pilna ar ūdeni.

— Bet sauszemes bāzes darbinieki?

— Viņi pamanīja ūdeni svētdien agri no rīta. Naktī neviens nebija piegājis pie šahtas. Sākumā domāja, ka tas ir vienkārši radio­sakaru pārtraukums. Neviena signalizācijas sistēma taču nebija izziņojusi trauksmi.