Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

— Par cilvēku likteni pagaidām neko droši nevar teikt… Pastāv trīs iespējas: pirmā — viņi ir ieslēgti vienā nodalījumā, otra — gājuši bojā, trešā … viņu stacijā nav …

— Kur tad viņi palikuši?

— To es nezinu.

Visi sāka trokšņot. Bija saklausāmi pār­steiguma izsaucieni. «Nieki,» kāds nobasēja. Voļins pacēla roku, likdams apklust, bet šai brīdī uz paneļa pie apspriedes vadītāja galda uzliesmoja sarkana actiņa. Vadītājs pieliecās tuvāk sarunu iekārtas ekrānam, noklausījās ziņojumu un piecēlās.

— Tikko saņemta radiogramma no Simu- širas, — viņš teica. — «Tuskaroras» sausze­mes bāze uztvērusi stacijas trauksmes sig­nālu.

— Kādu signālu? — ievaicājās Voļins.

— Ūdens ielauzis vienu no avārijas starp­sienām šahtā.

— Lūdzu apstiprināt glābšanas darbu pro­jektu ar labojumu, ka visi termiņi tiek saīsi­nāti uz pusi, — teica Voļins.

— Bet atjaujiet, Robert Jurjevič… — ierunājās Luhtancevs.

— Ja būs vajadzīgs, diskusiju turpināsim Simuširā. Komisijas locekļus lūdzu būt ga­taviem izlidot pēc piecpadsmit minūtēm. Kā ar lidmašīnu? — Voļins ar acīm sameklēja Koškinu.

— Viss kārtībā, Robert Jurjevič, — jūs­mīgi atsaucās Koškins. — Helikopteri ir te­pat uz jumta, lidmašīna pilnā kaujas gata­vībā institūta nolaišanās laukumā ārpus pil­sētas.

— Lūdzu apstiprināt projektu, — atkārtoja Voļins.

— Kas ir par? — jautāja vadītājs. — Tā … Skaidrs. Kas pret? … Nav neviena … Kas atturas? Viens — profesors Luhtancevs.

— Es sakarā ar termiņu saīsināšanu, — steidzīgi ierunājās Luhtancevs. — Tas ir pil­nīgi nereāli… Es uzskatu …

— Pierakstiet, — aprāva vadītājs. — Ap­stiprināts vienbalsīgi, vienam atturoties. Nu, labu veiksmi, Robert Jurjevič, komandējiet! Liekas, jūs vēl kaut ko gribējāt sacīt?

— Gribēju lūgt Marinu Vasiļjevnu Bogdanovu kopā ar komisiju lidot uz Simuširu.

— Bogdanova, dzirdējāt? — jautāja ap­spriedes vadītājs.

Koškina rudmatainā kaimiņiene pamāja ar galvu un pagriezusies vērīgi palūkojās uz Voļinu. Viņu acis sastapās. Viņa neapjuka un nenovērsa skatienu. Tikai tas uz brīdi kļuva skumjš un lūpu kaktiņos ievilkās sāpju rievas. Kāds pasauca meiteni. Viņa strauji pagrieza galvu, un Voļins ieraudzīja to pro­filā: mazliet pavērtas pilnīgas lūpas, mazs, taisns deguns, kupla rudu matu grīste, kas aizsedz kaklu.

«Apbrīnojama seja,» nodomāja okeano- logs, «katrā pagriezienā kaut kas cits. Cik daudz tajā kontrastu un slēptu skumju! Pat nevar pateikt, vai viņa ir skaista vai nav. Vai, piemēram, mati un acis … Nē, laikam tomēr ir skaista… Pat ļoti. Kaut gan — kāda tam nozīme.»

Apspriedes dalībnieki, skaļi sarunādamies, jau gāja ārā no kabineta.

Okeāns bija neparasti mierīgs. Zaļganpe- lēki viļņi saplaka mitrajās smiltīs, pārvērtās par baltām putu mežģinēm un ar tikko dzir­damu čaukstoņu aizvēlās atpakaļ. Vēja ne­bija. Tālu no krasta cauri zemajiem pelēka­jiem mākoņiem reizumis paspīdēja saule, un tad pār okeānu nogūlās nespodri sudrabaini dzelteni plankumi. Bet salu klāja bieza, ne­caurredzama mākoņu seģene, un tajā pazuda vulkānu tumšās, sarkanīgi pelēkās nogāzes. Gaiss smaržoja pēc mitruma un pūstošām aļģēm. Šad un tad uzsmidzināja sīks, ūdens putekļiem līdzīgs lietutiņš.

Šahtas masīvais metāla korpuss kā gigan­tiska caurule veda ieslīpi ūdenī. Apausta ar sarežģītu nostiprinājumu konstrukciju, tā iz­skatījās pēc milzu dinozaura, kas uzniris no nezin kādiem okeāna dziļumiem un, piepel­dējis pie paša krasta, izbāzis no ūdens va­reno kaklu ar mazo galviņu. Izbāzis un tā arī uz mūžiem sastindzis no pārsteiguma. Tur, kur varēja iztēloties briesmoņa galvu, trīsdesmit metru virs paisuma līmeņa atra­dās ieeja šahtā. Turp veda ažūras metāla laipas, kas bija pārsviestas pār šauro liedaga joslu piecpadsmitstāvu nama augstumā. Lai­pas nozuda ieslīpā tunelī, kas bija izkalts tumšā bazalta blīvā. No lavas bija veidotas salas dienvidrietumu daļas krasta augstās krantis. Uz šīm krantīm atradās neliels lavas plato — zaļš paugurains laukumiņš, ko šķēr­soja dziļas gravas. Laukumiņa viņā malā pie krants nākamā pakāpiena bija novietotas «Tuskaroras» virszemes būves — vairākas betona mājiņas, angari mašīnām un heliktop- teram. Uz klints pie pašas krants — bāka, mazliet iesāņus — aktinometrisko novērojumu

torņi, meteoroloģiskā stacija, prožektori, ra­dari. Gaisā uz mākoņu fona — antenu režģis.

Ieeja tunelī atradās gandrīz laukumiņa centrā, metru divsimt no bāzes mājiņām. Koškins un bioloģijas profesors Ankudi- novs — viens no valdības komisijas locek­ļiem, kas pirms stundas bija atlidojis uz Si- muširu, — iznāca no tuneļa, un Ankudinovs apsēdas atpūsties uz plata koka sola, kas stā­vēja pie ieejas.

— Piekusāt, Ivari Ivanovič? — līdzjūtīgi jautāja Koškins, pieliekdamies un ielūkoda­mies Ankudinova platajā sejā ar trīskāršo zodu. — Te ir augstu, būs savi simt piec­desmit metri virs jūras līmeņa.

— Virs paisuma līmeņa, dārgumiņ, nevis virs jūras līmeņa, — izlaboja elsojošais An­kudinovs. — Tā … Bet ir gan stāvs tas jūsu tunelis, kaut išaks nospertu tos, kas tuneli izgudrojuši.

Ankudinovs smagi nopūtās, izvilka no ka­batas kārtīgi salocītu mutautu, izpleta un nemās slaucīt nosvīdušo seju un tumši sārto kaklu.

Zemāk nekur nebija vietas, Ivari Ivano­vič, - iebilda Koškins. — Paskatieties, kāda saimniecība. Cik neaizņem jūsu akvāriji vien. Labi vēl, ka okeanārijam atradās vieta lejā klintīs. Tā tikai mēdz teikt, ka «Tuskarora» paredzēta četriem novērotājiem. Lejā var strādāt četri, bet te, augšā, gandrīz četrdes­mit. Bet, kad būvēja, te bija piecsimt cil­vēku. Un būvēja vairāk nekā trīs gadus.

— Būvēja ilgi, strādāja aši, — norūca An­kudinovs, — bet pazudināja, draudziņ, vienā sekundē. Tā, redzi…

— Vēl nekas nav zināms, — teica Koš­kins. — Varbūt nekā tāda nav. Varbūt vēl strādāsim.

— Strādāt, protams, strādāsim, — piekrita Ankudinovs. — Ja ne šajā, tad citā vietā … Jūras dzelmē vietas gana. Arī amerikāņi Ka- lifornijā būvē dziļūdens staciju. Jau runā par zemūdens pilsētiņu.

— Amerikāņi! — Koškins nicīgi saviebās. — Robertam Jurjevičam galdā sen jau guļ gatavs projekts — Starptautiskā okeāna dzelmju problēmu pētīšanas institūta zem'- ūdens pilsētiņas projekts.

— Tavs Roberts Jurjevičs pārāk stei­dzas, — pikti sacīja Ankudinovs. — Gatavs pārkāpt pats sev pār galvu. Tā, redzi… Kur nu vēl iepriekšējo eksperimentu gadi. Okeā­na dzelmju problēmu institūts… Divdesmitā gadsimta kolumbi! Pirmo dziļūdens staciju uzbūvēja, bet liftam naudas pietrūka? Kā­jām kāpa sešsimt metru dziļumā.

— Lifta montāžu plānoja nākamajā gadā. Vai tad, pēc jūsu domām, labāk būtu bijis gaidīt vēl gadu, kamēr izbūvē liftu?

— Manuprāt, vajadzēja sākt ar seklākām vietām. Kā francūži, amerikāņi… Bet mēs uzreiz no piecpadsmit uz sešsimt metriem. Streb nu tagad.

— Protams, — nedaudz aizvainots, teica Koškins, — lai pētītu jūsu delfīnus un men­

cas, pietiek arī ar piecpadsmit metru dzi­ļumu. Taču mums ir citi uzdevumi…

— Mums ir citi uzdevumi, — atdarināja Ankudinovs. — Mums, dārgumiņ manu, ir viens uzdevums — apgūt okeānu, piespiest to kalpot cilvēkam. Tā, redzi… Okeāns ir tāda mantnīca, kas dažam labam pat sapņos nav rādījusies. Dzīvība ir radusies okeānā, un viss dzīvei nepieciešamais ir okeānā: ne­izsmeļami ūdens un barības krājumi, visi ķī­miskie elementi izšķīdinātā veidā; es nemaz nerunāju par sāls krājumiem un dzelzs un mangāna nogulām okeāna dibenā. Plus divas trešdaļas visu ogļu, naftas un metāla at­radņu, kas paslēpušās zemūdens kalnos un līdzenumos un gaida atklājējus. Bet ko mēs pagaidām ņemam no šīs mantnīcas? Mencas un siļķes, kā mūsu senči pirms piecsimt ga­diem. Piedevām vēl pāris sauju jūras kā­postu, ko līdz šai dienai neesam vēl iemācī­jušies pienācīgi .gatavot. Tu, Koškin, ieminē­jies par delfīniem: lai tos pētītu, pietiekot arī ar piecpadsmit metru dziļumu … Bet vai tu zini, cik dziļi sastopami delfīni?