Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Tuskaroras noslēpums

— Zinu, — pikti sacīja Koškins, — līdz astoņsimt — tūkstoš metriem.

— Bet es esmu pārliecināts, — turpināja Ankudinovs, — ka tie pavisam viegli ienirst četri pieci tūkstoši metru dziļi. Viņi ir īsti dzelmju izlūki, tātad mūsu sabiedrotie. To­mēr mēs nevis izmantojam delfīnus, bet jo­projām strīdamies, vai viņi ir dumjāki vai gudrāki par mums. Tā, redzi…

— Pareizi, Ivan Ivanovič, arī es ta sa­protu. Tātad jāiet dziļumā.

— Neko tu neesi sapratis, Koškin, — at­meta ar roku Ankudinovs. — Vispirms jāat­risina seklo jūru dibena un šelfa [2] problēma. tas ir nākamo paaudžu galvenais uzdevums. Ja pierādīsim, ka ir iespējams apdzīvot sek­los akvatorijus ar dziļumu līdz divsimt met­riem, mēs dāvāsim cilvēces aktīvai darbībai planētas gabaliņu, kura platība būs lielāka par Āzijas kontinentu. Bet tas, brālīt, ir četr­desmit miljonu kvadrātkilometru. Aplēs, cik pilsētu tur var uzcelt, cik zemūdens plantā­ciju, zivju un krabju rezervātu un tamlīdzīgu lietu var radīt…

— Es taču … — sāka Koškins.

— Labi, — sacīja Ankudinovs, piecelda­mies no sola. — Tas tā, runāšanas pēc… Savam akadēmiķim vari neteikt. Viņš to no manis ne vienreiz vien ir dzirdējis, gan ru­nājot zem četrām acīm, gan zinātniskajā pa­domē …

— Es taču …

— Zinu, zinu … Piebriestu no vecuma … Lai nu kā, astoņdesmit trīs gadi, Koškin. Nu, esam ieelpojuši svaigu gaisu? Ejam atkal šahtā. Runājot laiks pagāja ātrāk, citādi ne­bija vairs vienkārši jaudas gaidīt. Nevaru ciest šīs sarunas pa radio. Tik un tā neko nevarēs līdzēt, ja viņiem tur kaut kas atgadī­sies …

— Kas tad var atgadīties, — iebilda Koš­kins. — Roberts Jurjevičs atļāva nolaisties šahtā tikai līdz simt piecdesmit metriem. Ne­liela izlūkošana … Līdz vakaram sagatavos batiskafu. Roberts Jurjevičs grib pats nolais­ties lejā, lai apskatītu staciju no ārpuses. Apsolīja arī mani ņemt līdzi.

— Tevis vien tur vēl trūka.

— Es nevis vienkārši tāpat, bet kā opera­tors. Es, Ivan Ivanovič, to ba.tiskafa sistēmu pazīstu kā savus piecus pirkstus.

— Nu, ja kā savus piecus pirkstus, tad tu nederi, — sacīja Ankudinovs, lēnām čāpo­dams lejā pa spoži apgaismotā tuneļa betona pakāpieniem. — Ko tu zini par saviem pie­ciem pirkstiem? Tikai to, ka pirkstu ir pieci, ka tie ir īsi, spalvaini, bet mazā pirkstiņa nags ir salauzts? Lai vadītu batiskafu, jāzina katra nervu mezgla anatomija un fizioloģija tā mehānismos. Bet tu droši vien pat nezini, cik falangu ir taviem pieciem pirkstiem.

— Tūliņ izskaitīšu … Trīspadsmit.

— Nekā nebija.

— Manas kreisās rokas rādītājam, Ivan Ivanovič, vienas falangas nav. Krabis ar spī­lēm nošķērēja.

— Kā tev tas gadījās?

— Es vēl biju puika. Vladivostokā. Bērni bija noķēruši pamatīgu krabi. Es gribēju ap­lūkot tuvāk, bet šis — caps! — pirkstu ciet… Bija nost vienā rāvienā.

— Tātad izmācīja. Par mācību, Koškin, vienmēr ir jāmaksā. Tāpat ir ar «Tuska- roru» …

Viņi izgāja no tune|a, mazliet pagājās pa metāla laipām virs liedaga un apstājās šah­tas tumšās rīkles priekšā. Ejot dziļumā, šahta pakāpeniski kļuva šaurāka. No ārpuses likās, ka tajā ir pavisam tumšs. Taču, ielūkojoties vērīgāk, lejā, metrus piecdesmit no ieejas, varēja saskatīt vāji apgaismotu laukumiņu un uz tā ļaužu grupiņu.

Turēdamies pie aukstajām, mitrajām mar­gām, Koškins un Ankudinovs kāpa lejup pa stāvajām kāpnēm uz laukumiņu ar cilvēkiem. Pār galvām liecās masīvi velvju stiprinājumi, ko apspīdēja elektrisko spuldžu blāvā gaisma. Spuldzes bija patvērušās starp stiprināju­miem kā milzu melnas gofrētas apkakles kro­kās. Tās deva maz gaismas un tik tikko ap­spīdēja betona pakāpienus un šahtas metāla sienas.

— Atkal pazeminājuši spriegumu, — sa­cīja Koškins, uzmanīgi iedams Ankudinovam pa priekšu. — Kas viņiem ir ar to elektrību?

Beidzot laukumiņš ir klāt.. . Pagaidām tas uzbūvēts no metāla režģiem, kas balstās uz sienu stiprinājumiem. Pāris metru zem režģu grīdas tikko dzirdami skalojās neredzamais ūdens, kas bija piepildījis šahtu.

Koškins un Ankudinovs piegāja pie tumša­jiem stāviem, kuri bija sadrūzmējušies ap radioaparatūru un ierīcēm, kas bija noliktas tieši uz laukumiņa režģu grīdas.

— Atpakaļ, Ivan Ivanovič? — iejautājās viens no cilvēkiem atskatījies. — Nu, kas tur, augšā, labs?

Koškins pēc balss pazina profesoru Luh- tancevu.

Ankudinovs nomurmināja kaut ko nesapro­tamu.

— Bet. mums, zināt, ir jaunumi, — turpi- naja Luhtancevs, nenovērsdams acis no pa­neļa ar daudzkrāsainu spuldzīšu rindām. — Mans Rozanovs ar savu palīgu ūdenslīdēju atklājuši apakšā kaut ko interesantu. Nupat pie viņiem aizgāja Roberts Jurjevičs.

— Kā — «aizgāja»? — nīgri jautāja An­kudinovs. — Kur aizgāja?

— Zem ūdens … Uzvilka skafandru un aizgāja…

— Un jūs laidāt viņu vienu?

— Viņš nav viens. Viņam līdzi aizgāja Marina Bogdanova. Bet vispār viņu tur ir četri.

— Kur viņi ir patlaban? — jautāja Anku­dinovs, spiezdamies tuvāk galdam ar radio­aparatūru.

— Rozanovs ar ūdenslīdēju ir simt piec­desmit metru dziļumā. Bet Voļins un Bogda­nova — lūk, skatieties, — Luhtancevs rādīja uz nelielu lokatora ekrānu, — sasnieguši simt piecdesmit metru dziļumu. Pēc dažām minūtēm viņi satiksies.

— Robert Jurjevič, dārgais, vai jūs dzirdat mani? — Ankudinovs iekliedza mikrofonā.

— Dzirdu, Ivan Ivanovič, — atbildēja sa­runu skaļrunis.

— Kā veicas?

— Pagaidām viss kārtībā.

— Marinočka, — atkal kliedza Ankudi­novs, — jūs neatejiet no viņa ne soli! Viņš ir ļoti pārgalvīgs.

— Ivan Ivanovič! — pārmetoši teica Luh­tancevs.

— Ko Ivan Ivanovič, — Ankudinovs pēkšņi kļuva nikns. — Tagad klusējiet, jums neva­jadzēja laist viņu uz turieni.

— Bet atļaujiet… — aizskarts iesāka Luhtancevs.

— Ko tur vēl atļaut?

— Tā taču nedrīkst, te ir … jaunākie līdz­strādnieki, bet jūs, atvainojiet, sākat bļaustī­ties.

— Te, mans mīļais, visi pašu ļaudis — ve­cākie, jaunākie, vidējie … Piedodiet, pro­tams, ja jau esat apvainojies.

— Roberts Jurjevičs ir komisijas priekšsē­dētājs, un, ja reiz viņš bija izlēmis, man nebija pamata …

— Tpu, — atkal saskaitās Ankudinovs. — Es jūsu vietā drīzāk būtu gājis pats. Un vai tad tas jūsu Rozanovs galu galā kāds maziņais, ka viens netika galā? Bet, ja tā, nevajadzēja viņu nemaz sūtīt.

— Roberts Jurjevičs lika priekšā ienirt brīvprātīgajiem. Rozanovs pieteicās pirmais. Jūs taču zināt…

— Šķiet, viņi jau satikušies, — steidzīgi sacīja Koškins, raudzīdamies Ankudinovam pār plecu. — Spriežot pēc radara ekrāna, viņi visi jau ir kopā. Bet kur palicis cetur­tais?

— Robert Jurjevič, — atkal iekliedza mik­rofonā Ankudinovs, — kā jums tur iet?

— Redzu Rozanova_ reflektoru, — bija dzirdams skaļrunī. — Are, kur viņš pats… Interesanti, ļoti interesanti… O — o!

— Kas tur notiek? — uztraukts ievaicājās Ankudinovs. — Varbūt vēl kādam vajadzētu ienirt?

— Nē, nevajag! Gan tiksim galā. Savādi, gaužām savādi…

Kādu laiku no skaļruņa nāca tikai nesa­protama čaukstoņa, acīmredzot Voļins saru­nājās ar Rozanovu.

— Robert Jurjevič, lūdzu, informējiet mūs visu laiku! — atkal iekliedzās Ankudinovs.

Atbildes tomēr nebija.