Aleksandrs Šaļimovs: LOGS UZ BEZGALĪBU

Aleksandrs Šaļimovs

Zinātniski fantastiski stāsti

RIGA «LIESMA» 1984

Шалимов Александр Иванович ОКНО В БЕСКОНЕЧНОСТЬ Научно-фантастические рассказы Ленинград «Детская литература» 1980

No krievu valodas tulkojusi Gaida Līvensone Mākslinieks Vasiliļs Selkovs

Tulkojums latviešu valodā. Izdevniecība «Liesma», 1984

Patlaban grasījos beigt populāru apcerējumu par telpu un laiku, te piepeši man šķita, ka dzirdu aiz loga kaut ko skrapstam.

— Muļķības, — es pats sev teicu, — tā ir dzirdes halu­cinācija — droši vien no pārpūlēšanās. Uzrakstīšu vēl vienu rindkopu un likšos gultā. Tātad: «Laika un telpas neatgriezeniskumu pierāda jau tas vien, ka .. .»

Pēkšņi atkal skaidri izdzirdēju aiz loga dīvaino skaņu. Atri noliku pildspalvu. Jāatzīstas, man kļuva neomulīgi. Es dzīvoju astoņpadsmitajā stāvā. Nama siena dienvidu pusē, uz kuru iziet mans logs, ir pilnīgi gluda, tur nav nedz balkonu, nedz kādu izciļņu. Kas gan varētu būt aiz loga rūts uz šaurās ārējās dzegas? Varbūt tas ir balodis? Ja nemaldos, baloži gan naktīs guļ, jo sevišķi tādā aukstā marta naktī…

Vēlreiz kaut kas noskrapstēja, un tad atskanēja viegls klauvējiens. Pielēcu kājās. Vispirms man iešāvās prātā, ka jāpamodina kaimiņš. Tomēr laikus atcerējos, ka viņš taču ir aizbraucis komandējumā. Piespiedu sevi pieiet pie loga un strauji atrāvu aizkaru. Aiz rūts tupēja kaķis. Pa­rasts kaķis — pelēks ar melnām svītrām, garām ūsām un apaļām, dzeltenām acīm. Ieraudzījis mani, viņš žēli savie­

bās un ieņaudējās. Mute plati atpletās, garās ūsas atlie­cās gandrīz līdz ausīm, bet acīs iezibējās zaļas dzirkste- lītes.

— Ak tu nešķīsteni! — es iesaucos. — Kur tu esi uz­līdis, draņķis tāds!

Uzmanīgi atvēru logu, sakampu minci aiz apkakles un nosviedu istabā uz grīdas.

Kaķis saboza spalvu, nopurinājās un palūkojās man tieši acīs. Šķiet, viņa skatienā bija neliels pārmetums.

— Draņķis tāds! — es atkārtoju un ielēju ar drebošām rokām sev baldriāna pilienus.

Kaķis aplaizījās un panācās tuvāk.

— Vai tu arī gribi? — zobgalīgi pajautāju.

— M-jā, — kaķis atbildēja un vēlreiz aplaizījās.

— Kā tad, tūlīt dabūsi! — es teicu, ielikdams baldriāna pudelīti skapī.

— Tas nav pieklājīgi! — man ausīs noskanēja vārdi.

— Bet naktī ložņāt pa astoņpadsmitā stāva palodzēm — vai tas ir pieklājīgi? — es atcirtu. — Tpū, sasodīts, rā­dās, ka sāku jau pats ar sevi sarunāties.

Paskatījos, kur palicis kaķis. Notupies uz dīvāna, tas pētoši raudzījās manī. Tā vien šķita, ka gaida, lai sāku ar šo pļāpāt.

— Nu, nelieti, kas tevi uzdzina te, augšā? — es jau­tāju. — Varbūt tu man to paskaidrosi?

Kaķis nicīgi nošņācās.

— Re nu, — es pamāju, — tagad tu vari šņākt, cik uz­iet, pelēkais lops!

— Sarunājoties lietot lamu vārdus ir vulgāri, — kaķis teica. — Tas liecina par zemu inteliģences līmeni. Man ir bezgala nepatīkami sākt mūsu iepazīšanos ar morali­zēšanu, taču esmu spiests …

— ???

Taja brīdī man acīmredzot patiešām nebija pārāk inte­liģents izskats, jo kaķis padomājis turpināja:

— Lūdzu, piedodiet, negribēju jūs sarūgtināt. Labāk

iepazīsimies! Mani sauc par Sokrātu.

— ? ? ?

— Sokrāts, — kaķis atkārtoja. — Vai jūs saprotat, ko es saku?

Manas smadzenes darbojās drudžainā ātrumā! Vispirms iešāvās prātā delīrijs. Pēc tam mēģināju atcerēties, ko šovakar biju dzēris … Šķiet, madeiru no kolekcijas … Varbūt tādēļ? Bet ja nu viss ir daudz vienkāršāk: ja, sē­

dēdams pie rakstāmgalda, esmu aizsnaudies? … Papuri­nāju galvu un mēģināju koncentrēties. Paraustīju sev degunu, pavilku aiz auss ļipiņas. Tad paņēmu kaklasaites piespraudi un uzmanīgi iedūru sev pirkstā. Nē, šķiet, ka es nesapņoju. Skaidri sajutu savu ķermeni un pat sā­pes no dūriena …

Pamanīju, ka visu šo laiku kaķis ar interesi mani vēro.

Tad man atausa gaisma: tas taču ir dresēts kaķis! Bez šaubām, un viss ir velnišķīgi vienkārši. Aizmucis no cirka. Tagad jau iemanījušies tā izdresēt dzīvniekus, lai tie taisa visādus trikus. Sim kaķim iemācījuši runāt. Tpū, un es vēl brīnījos! . ..

Jutu milzīgu atvieglojumu, tā ka tūlīt atguvu pašsaval­dīšanos un kļuvu drošs.

— Izrādās, ka tu esi viltnieks, — es teicu. — Skolots! Lai notiek, iepazīsimies ar! Tātad tu esi Sokrāts. Mans vārds ir Vasja.

— Mur-r .. . Vasja… — kaķis atkārtoja. — Ļoti pa­tīkami, lai gan — mazliet izklausās pēc iesaukas. Man bija kāds paziņa — Vasja, tikai viņš… — Kaķis sa- minstinājās.

— Vai tev nepatīk mans vārds? Ja ne, sauc mani par Vasiliju Nikandroviču.

— Ai nē, — kaķis pieklājīgi atbildēja. — Vasja skan vienkāršāk un … intīmāk. Saukšu jūs par Vasju.

— Tātad norunāts! Bet tagad, Sokrāt, dod man ķepu, sasveicināsimies.

— Tā taču nav pieņemts! Tas ir tik arhaiski… .

Sokrāts izrunāja šos vārdus ļoti skaidri un pareizi, bet

ar tikko jūtamu ārzemnieka akcentu.

— Oho, arhaiski! — neviļus iesaucos. — Sokrāt, tev taču ir bagāts vārdu krājums! Interesanti — kā tu spēji iemācīties tik labi runāt? …

Man šķita, ka šis jautājums kaķi samulsina. Viņš pa­raustīja ūsas un, mazliet padomājis, atbildēja:

— Tencinu! Jūs esat ļoti laipns. Lai gan… taisnību sakot, es neesmu izņēmums. Pie mums gandrīz visi tā runā.

— Patiešām?

— Jā . .. Bet, piedodiet, Vasja, man ir neliels lūgums — vai jūs neņemsiet ļaunā?

— Nē, nepavisam!

— Sakiet man «jūs»! Neesmu pieradis, ka, mani uzru­nājot, saka «tu» — man tas mazliet derdzas.

— O-o! — novilku, nedaudz apmulsis. — Lai gan — ar lielāko prieku. Ja jau «jūs», tad «jūs» …

— Pateicos, — Sokrāts teica. — Ceru, ka jūs neiztrau­cēju ar savu ierašanos?

— Nē jel! Tomēr es gribētu zināt: kā tu… tas ir, kā jūs nokļuvāt aiz mana loga?

— Mur-r! — kaķis iesaucās. — Tas bija ārkārtīgi ne­patīkami. Es pats ari lāgā neaptvēru. Laikam Ksans būs izstrādājis muļķīgu joku.

— Ksans? Kas ir Ksans?

— Ksans? Kā lai jums to paskaidroju? Ksans — tas ir Ksans. Mēs abi esam lieli draugi, kaut ari dažbrīd viņš ir neciešams. Mēs dzīvojam visi kopā: tētis, mamma, Ksans un es. Ksans ir viņu dēls. Turpretī es tāpat vien mitinos pie viņiem, kopš esmu nācis pasaulē. Mēs esam viena ģimene, kaut arī piederam pie dažādām — kā to mēdz saukt — sugām.

Jutu, ka man atkal noreibst galva.

— Paklausies, Sokrāt, — es teičru, — tas ir, paklausie­ties … Beidziet melst niekus! Kāds te sakars ar tēvu un māti? Jūs esat aizbēdzis no cirka. No kura: no vecā vai arī no jaunā, ko nupat atklāja? Uz kuru pavēlēsiet jūs rītdien nogādāt?

— Kas ir «cirks»? — Sokrāts jautāja. — Es nepazīstu tādu cirku. Nekad neesmu pat dzirdējis par cirku. Jums acīmredzot būs vieglāk mani nogādāt pie tēva, mātes un Ksana.

— Pieņemsim, — es teicu, — ka tu, tas ir, ka jūs ne­esat neko dzirdējis par cirku. Pieņemsim, ka tā ir tais­nība, lai gan es tam neticu: tu zini pārāk daudz visādu vārdu, lai nezinātu vārdu «cirks» … Taču liksim cirku pagaidām mierā. Kur tad pašlaik ir tavs tētis un mamma?