Aleksandrs Šaļimovs: LOGS UZ BEZGALĪBU

Noelam bija vairākas tādas «vājībiņas», kuras viņš bija izdzēsis no atmiņas. Lai pūlējos kā pūlēdamies tikt tām klāt — neizdevās . . . Cieši aizvērtas durvis .., Kaut kādas nesakarīgas tēlu un frāžu drumslas. Pat galva sāk sāpēt. Egoists! Cik nabagu viņš padarījis manu iekšējo pasauli! Man ir pilnīgi normālas supersmadzenes. Ne jau tādas kā viņam. Bet es esmu spiests apmierināties ar dru- pačām. Un vēl ar to, ko nejauši uzzināju no laborantiem. Bet tie taču ir aunapieres, lai dievs žēlīgs! . ..

Tāpēc jau pašam jārūpējas par savas personības piln­veidošanu. Četrās sienās tas nav viegli, ,. Taču ar to, ko atstājis mantojumā nabaga Noels, kauns aiziet mū­žībā. Dabiski, ka jāsāk trakot, kad daži ietiepīgi uzskata mūs par identiskiem. It īpaši tas lempis Džuds Asperss. Vispār viņš par daudz atļaujas. Katru rītu, ienācis labo­ratorijā, vēršas pie manis ar vienu un to pašu muļķīgo frāzi:

— Labrīt, Noel, veco zēn, — kā gulēji?

Es nemaz nerunāšu par to, ka tāda familiaritāte ir ne­ciešama. Tam Noelam viņš nekad tā nebūtu uzdrošinā­jies teikt. Es taču zinu, kā viņš drebēja Noela priekšā. Parasti es klusēj u_ un izliekos, ka esmu iegrimis domās,

bet iekšēji gandrīz vāros. Džuds ir apbrīnojami nesinalķ- jūtīgs. Vakar viņš, piemēram, paskatījies uz kontrolapi- rātiem, pēkšņi saka:

— Veco zēn, tu atkal esi nelāgā omā? Nav kārtībā kuņģis vai aknas streiko?

«Aknas streiko»! Lops! Es varētu viņu atsēdināt ar pāris spēcīgiem izteicieniem. Noels prata lamāties, pār­skaities viņš nesaudzēja pat jaunās laborantites. Taču es negribu būt viņam līdzīgs. «īstam intelektam jāstāv pāri zemiskām emocijām.» Starp citu — to laikam es pats iz­domāju, nevis viņš. .. Drausmīgi nepatīkami, Es varu teikt ko teikdams, viss tiek piedēvēts Noelam. Lāgiem man rodas vēlēšanās vairs neatbildēt uz viņu muļķīga­jiem jautājumiem. Ja nemaldos, viņi to sauc par streiku… Agri vai vēlu būs jāsāk streikot. Esmu pat izdomājis, kādas prasības izvirzīšu. Pirmā — griezties pie manis tikai pieņemamajās stundās un tikai ar speciālas sekretāres starpniecību. Sekretāri es pats izvēlēšos. De­rētu kāda no jaunajām laborantītēm. Viena ir gluži pie­ņemama. Otra prasība — jāizveido konsultantu štati kār­tējām informācijām. Trešā — jānodod manā rīcībā lielās elektronu smadzenes. Tās, kuras viņi man pieslēdz, ir vecas grabažas. Tad vēl — jānoliek manā laboratorijā liels krāsu televizors. Šķiet, pagaidām tas būtu viss… Redzēsim, kā būs vēlāk. Varbūt jāpieprasa, lai aizvāc Džudu? … Kaut gan — to nevajag. Šis nejēga var node­rēt. Man jau sen ir kāda ideja… Tā, protams, būs avan­tūra, taču agri vai vēlu tomēr pamēģināšu… Dīvaini gan — kur viņš šodien kavējas? Pulkstenis jau desmit… Ahā, tur viņš nāk …

— Labrīt, Noel, veco zēn, — kā gulēji?

— Paklausieties… ē-ē… Džud! Jūs gan varētu iz­domāt kādu citu … ē-ē … sasveicināšanās veidu …

— Oho, tie tik ir zili brīnumi! Profesoram labpaticies atbildēt. Jūtos satraukts un glaimots.

— Paklausieties, Džud! Vai jums šķiet, ka mans stā­voklis šeit, laboratorijā …

—• Turpiniet, profesor, turpiniet, tas kļūst interesanti.

_— Ka mans stāvoklis šajā laboratorijā nedod jums tie­sības uz tamlīdzīgu . .. -ē-ē .. . familiaritāti…

— Profesor, par kādu stāvokli jūs runājat? Par jūsu smadzeņu kroku stāvokli saldēšanas iekārtā vai vecā Noela domu iepakojumu jūsu krokās?

— Džud, jūs esat bezkauņa! Nekrietns bezkauņa! Jūs lieliski saprotat, par ko es runāju. Neuzdrošinieties vairs griezties pie manis!

— Tas, profesor, diemžēl nav iespējams. Mums abiem jābūt pastāvīgā kontaktā, jo mums kopā jāstrādā. Jus to zināt tikpat labi kā es. Kas attiecas uz sasveicināšanos … Te nu gan nav augstākās sabiedrības salons.

— Tomēr es pieprasu …

— Labāk mazāk pieprasiet, bet vairāk strādājiet.

— Ko?! Kā tu uzdrošinies, puika! …

— Nu, nu, rāmāk! Es varu samazināt skābekļa režīmu. Tad tu vairs nekliegsi uz mani… Piedodiet, protams . .. Nervi… Vienu acumirkli, profesor, es tikai iedzeršu valokordīnu .. . Pie kā mēs palikām? Jā, lieciet aiz auss — es nepārteicos, runājot par darbu. Vakar bija zinātniskā padome — kopā ar direktoru padomi… Pēc profesora Persija Tīzvuda priekšlikuma protokolā tika ierakstīts, ka jūsu lietderības koeficients ir nulle. Jūsu zinātniskā darba lietderības koeficients… Tagad padomājiet jūs pats!

— Kā tad tā? … Tīzvudam taču jāsaprot… Es šeit esmu tikai vienu gadu … Bet Noels bija četrdesmit ga­dus … Arī viņam nekas neizdevās . .. Radīt vienotā lauka teoriju — tas.r. tam jau pat mūžības ir par maz.

— Profesors Tīzvuds un padome neprasa, lai jūs ra­dītu vienotā lauka teoriju. Tagad tā vispār nevienam nav vajadzīga. Bet jūs atsakāties risināt citus uzdevu­mus.

— Noels arī atteicās.

— Tas bija Noels.

— Bet kas tad, pēc jūsu domām, esmu es?

— Jūs? Vai jūs gribat zināt manas domas?

— Nu, pieņemsim …

— Jūs esat neizdevies eksperiments. Viens otrs gri­bēja saglabāt cilvēcei Noela intelektu, bet iznāca …

— Kas iznāca? Turpiniet!

— Iznāca tas, kas iznāca …

— Nekauņa!

-— Jūsu replika tikai apstiprina, ka man ir taisnība. Jūs esat mantojis prasmi lamāties, turpretī viss pārē­jais …

— Nekauņa, nekauņa, nekauņa!

— Vai, profesor, Noels gan nekad neatkārtoja trīs rei­

zes vienu un to pašu lamu vārdu… Viņam bija daudz lielāka izdoma.

— Pienapuika, stulbenis, nejēga, dienaszaglis .. ?

— Re, nu jau ir labāk, vairāk atgādina Noelu.

— Es tev rādīšu, rudais kretīn, to tu man vēl piemi­nēsi!

— Draudēt gan nevajag. Pirmkārt, Noels neteica — rudais, viņš teica — blondais, un, otrkārt, viņš nekad nedraudēja. Noels izlamājās un tūlīt pat rīkojās…

— Vācies prom!

— Labi, es aiziešu, bet jūs, profesor, vajas brīžos pa­domājiet … Kas notiks ar jums, ja laboratoriju slēgs …

— Kā … slēgs?

— Pavisam vienkārši… Jūs aiz sava naivuma nevarat iedomāties, kādu robu esat iegriezis viņu makā. Bankrots tagad nav nekas nepieredzēts arī zinātnes pasaulē …

Un viņš aizgāja, aizcirzdams durvis.

Neslēpšu, sākumā es pat apjuku. Ja laboratorija tiks slēgta … Drudžaini sāku meklēt atrisinājumu … Kaut kādai izejai taču jābūt pat tādā situācijā, kādā atro­dos es.

Džuds atnāca pēc stundas. Viņš bija sadrūmis. Uz mani nepaskatīdamies, ielika vairākas lapiņas informācijas uz­tvērējā.

— Jūs, profesor, lūdza nodarboties ar šo problēmu. Izanalizējiet un rīt tieši divpadsmitos dodiet ieteikumu.

— Kas tad tur ir?

— Vai man jāizstāsta uzdevums mutiski?

Es iekšēji sarāvos: «uzdevums»… Izturas pret mani kā pret skolnieku. It kā es būtu kāds puika!

— Kā tad ir — vai jāpastāsta?

— Nevajag. Es pats redzu, ka tās ir īstas blēņas. Man ar to nav jānodarbojas.

— Kā vēlaties, profesor! Rīt tieši divpadsmitos atnākšu pēc jūsu galīgā slēdziena.

— Vai tas ir ultimāts?

— Tā ir pārbaude, profesor. Padome grib pārliecinā­ties, ko jūs spējat. Pēc tam tiks pieņemts izšķirošais lē­mums. Vai jautājumu vairāk nav?

— Velns zina kas tas ir! Nē, nē, pagaidiet, Džud, ne­atstājiet mani vienu! Varbūt jūs man būsiet vajadzīgs. Šķiet, ka noteikti būsiet vajadzīgs… Man mazliet jā­padomā …