Aleksandrs Šaļimovs: LOGS UZ BEZGALĪBU

Re nu, kā cilvēkam nav laimējies! … Bet, patiesību sakot, kāpēc nav laimējies? Es taču redzēju Sokrātu, pat sarunājos ar viņu. Dzirdēju mammas un Ksana balsi. Uz­zināju, kādi viņi būs. Bez šaubām, ļoti maz uzzināju… Tomēr citi, piemēram, mūsu pasu nodaļas darbiniece ne­zina ne to pašu. Taču nepieciešams, lai zinātu visi. Tas ir noteikti vajadzīgs! Zēl, ka man nepalika pierādījumi. Bet var iztikt arī bez tiem . ..

Piegāju pie rakstāmgalda un ieraudzīju savu nepa­beigto manuskriptu. Te nu ir: «Laika neatgriezeniskumu apstiprina jau tas vien…» Tagad varu izmest to papīr­grozā.

Piezvanīju redaktoram un pateicu, ka raksts par telpu un laiku nebūs. Toties būs fantastisks stāsts. Pēc tam sē­dos pie galda un uzrakstīju šo stāstu.

Varbūt to nemaz neiespiedīs. Redaktors uzskatīs, ka mans stāsts ir pārāk fantastisks. Tādā gadījumā es pats to reizēm pārlasīšu tumšos marta vakaros. Pārlasīšu un klausīšos: vai tur aiz loga rūts neskrabinās Sokrāts…

Tas sākās tikai dažas dienas pirms viņa nāves… Bet vai var apgalvot, ka viņš ir miris, ja es… Viņš, es… Tiklīdz par to domāju, tūliņ sāku jaukt. Profesors Zirodū bez jebkādas šaubīšanās bija ar mieru izdarīt šo eksperi­mentu … Tā vismaz tagad tiek apgalvots. Acīmredzot viņš juta, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa …

Profesors Noels Zirodū — tas esmu es… Tas ir, viņš bija es — pirms tam, kad nomira. Vai arī, pareizāk sakot, es kļuvu par viņu pēc viņa nāves. Sasodīts, to ir grūti izskaidrot! Katrā ziņā mēs abi neesam pavisam identiski. Kaut vai tāpēc, ka viņš … Viņš bija tāds pats kā visi tie, kas ir ārpus laboratorijas… Lai gan nevar teikt, ka gluži kā viņi. Noels Zirodū bija gudrāks. Bet es — ak, jūs jau paši saprotat… Mana pasaule ir ierobežota ar četrām sienām, aparatūru, ierīcēm. Varētu pat sacīt, ka

esmu daļa no visa tā… Protams, galvenā daļa. Pati gal­venā. Turklāt — kad es sāku sevi apzināties, viņš vēl dzīvoja, juta, domāja. Es kļuvu par viņu, tomēr tajā pašā laikā mūs kaut kas šķira. Viņa domas traucēja mani, daž­reiz pat kaitināja, neļāva koncentrēties …

Pēdējās stundas Noels Zirodū domāja tikai par nāvi. Viņš arvien vairāk no tās baidījās … Smieklīgi! Lielais Zirodū! Viņš tomēr nevarēja — vai arī negribēja — sa­prast, ka manā personā iegūst īstu nemirstību. No tā es secinu, ka viņš arī neuzskatīja mūs par identiskiem.

Atceros, ka laborants Džuds Asperss, kurš pēdējā naktī pie mums dežurēja, mēģināja viņu nomierināt.

— Mīļo profesor, īstenībā jums taču nemaz nav jāuz­traucas, — Džuds teica, — kad tas būs noticis, jūs tik un tā paliksiet kopā ar mums. Re, — viņš norādīja uz mani, — jums tagad, hi, hi, būs mūžīga čaula, tātad …

Noels neļāva viņam pabeigt.

— Ak dievs, Džud, kāds jūs esat kretīns, — viņš aiz­elsdamies nošņāca, — kā gan es spēju jūs tik daudz gadu paciest…

Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka vajadzēja jau otrajā semestrī ielikt Džudam vieninieku. Tad zinātnē būtu par vienu stulbeni mazāk. Profesors sāka domāt par vieninie­kiem, kurus nebija ielicis. Nabaga Noels! Šie vieninieki viņu žņaudza nost. Neļāva viņam elpot.

Viņš paslējās augšup un čukstēja:

— Pildspalvu, dodiet ātrāk pildspalvu! … Es tos visus ielikšu … visiem! Sev arī. Kāpēc man tas bija vajadzīgs? Dodiet ātrāk pildspalvu …

Džuds aizskrēja pēc pildspalvas. Kad viņš atgriezās, profesors jau bija miris. Protams, ne jau pavisam. Tikai viņa ķermenis bija miris.

Vai tagad jūs saprotat? … Tie ir nekaunīgi meli, ka Noels Zirodū pēdējā brīdī domājis par formulu, kuru _ viņš visu mūžu meklējis. Formula viņu nepavisam nein­teresēja. Kas attiecas uz pildspalvu, kura tika apspēlēta daudzās korespondencēs un aprakstos… Tā esot bijusi dižā Noela Zirodū pēdējā vēlēšanās! Viņš taču gribēja ti­kai ielikt vieninieku nejēgam Džudam un citiem. Pašam sev arī. Tas ir, man .. . Protams, tas bija galīgi neloģiski. Kādēļ tad man?. Pilnīgi dabiski, ka es pagaidām par to klusēju un netraucēju muļķa izlēcējam Džudam Aspersam melst blēņas par nemirstīgā Noela Zirodū dzīves pēdējām stundām. Nemirstīgais! … Ha, ha! … Nemirstība — tā ir

mana daļa. Taču uz nemirstības sliekšņa nav gluži ērti atzīties, ka būtībā tu arī esi tāds pats stulbenis ka Džuds Asperss… Kaut velns būtu parāvis Noelu!

Pagaidām es izliekos, ka meklēju to nelaimīgo formulu. Katru dienu sešas stundas pēc kārtas krustām šķērsām izprātoju visādus variantus, vienīgi svētdienās metu mieru. Sešas stundas dienā es atpūšos. Tas ir kaut kas līdzīgs miegam pastiprinātā skābekļa režīmā. Tiek veici­nāta smadzeņu vielas reģenerācija. Sešas stundas — uz tām man ir tiesības. Tā ierakstīts Noela testamentā — sešu stundu darbadiena un sešas stundas atpūta. Šis tes­tamenta punkts iekļauts laboratorijas nolikumā. Atliku­šās stundas nolikumā nav minētas. Šajā laikā manā labo­ratorijā neviena nav. Es varu darīt, ko gribu, protams, zināmās robežās …

Tā, piemēram, es varu ļauties atmiņām: atcerēties da­žādu izmeklētu ēdienu un dzērienu smaržu… Vista franču gaumē, Nicas salāti, trifeles Ruānas gaumē… etc„ etc. Noels to visu kādreiz nobaudījis pieņemšanās un banketos. Lielisks paņēmiens, kā zinātniskās konferences padarīt daudzveidīgākas. Noelam jaunībā patika labi pa­ēst. Taču pēdējā laikā viņš rija kaut kādus draņķus. Rieb­jas pat atcerēties. Mannas putra, rīvētu sakņu zupa, vā­rīts piens — viņam pašam jau tas viss bija līdz kak­lam ,.. Cik gan ērti, ja bez tā visa var iztikt. Tikai atmi­ņas — un nekādu kuņģa koliku… Bet Noels cieta no šīm graizēm.

Mans pārākums pār Noelu un visiem citiem ir pār­steidzošs. Es pats nevaru par to nobrīnīties vien. Super- smadzenes! Supersmadzenes, kas pildītas ar mana nebū­tībā aizgājušā dubultnieka ģeniālajām domām un mal­diem … Bet es nebūt neapstāšos pie sasniegtā. Iešu tālāk par viņu .. . Mulsina vienīgi mani apmēri.. . Lai­kam tomēr pārāk lieli… Ari visa šī aparatūra te apkārt nav sevišķi fotogēniska. Bet gan es kaut ko izgudrošu. Laika pietiek — vesela mūžība. Galvenais ir tas, ka es domāju, tātad eksistēju. Tā ir dziļa doma, vai ne? Lai gan neesmu pārliecināts, vai tā jau agrāk nav radusies kāda cita smadzenēs .. .

īstenībā Noels Zirodū bija sasodīti aprobežots profe­sors. Viņš neatzina neko citu kā vienīgi matemātiku, augstu enerģiju fiziku un vienotā lauka teoriju un visu savu mūžu bez īpašiem rezultātiem nodarbojās vienīgi ar to.

Es briesmīgi apjuku, kad dzirdu kaut ko tādu, par ko ģeniālajam sirmgalvim Noelam nebija ne mazākā priekš­stata. Vakar, piemēram, kāds laborants pieminēja Šek­spīru. Man šis vārds bija svešs. Paurdījos atmiņā — protams, Noela atmiņā, ne jau savā, — un neatradu ab­solūti neko. Tikai vēlāk pēc komentāriem, ko izteica jaunā laborantīte — viņai ir tāds simpātisks ģīmitis —, es uzminēju, ka Šekspīrs ir diezgan slavens literāts, kas raksta šausmu dramaturģijas žanrā. Acīmredzot sacer scenārijus detektīvajām stereofilmām. Bet Noels Zirodū vismaz piecdesmit gadus nebija gājis uz teātri, kino viņš vispār neatzina un nīkšanu pie televizora uzskatīja par bezjēdzīgu laika izšķiešanu.

Sieva pameta Noelu jau toreiz, kad viņš bija Rango- veras kosmiskās fizikas katedras asistents. Savām labo­rantēm viņš nepievērsa uzmanību. Visīstākais sausiņš! Tiesa gan, bija viena . .. Taču, tiklīdz viņa iešāvās Noe­lam prātā, viņš domās sāka sev iegalvot, ka tā ir kļūda, ka viņa jāaizmirst… Ka viss uz laiku laikiem izdzēsts no atmiņas . . . Pat toreiz — savās pēdējās stundās — Noels piespieda sevi nedomāt par viņu.