Aleksandrs Šaļimovs: LOGS UZ BEZGALĪBU

— Viņi nav mani, viņi ir Ksana tētis un mamma. Do­māju, ka viņiem jābūt kaut kur netālu . ..

— Ko nozīmē — «netālu»? Šajā mājā, šajā ielā? Vai šajā pilsētā? Maskavā patlaban ir vairāk nekā astoņi mil­joni iedzīvotāju.

— Maskavā? — Sokrāts domīgi atkārtoja. — Nu kā tad, Maskavā! Mēs pagājušajā nedēļā ieradāmies Mas­kavā! Un apmetāmies telpās, kas ir ļoti līdzīgas jūsu istabai. Tur vienīgi nebija tik… — Sokrāts sastomījās. — Tik vecmodīgu mēbeļu …

— Vecmodīgas mēbeles! — sašutis iesaucos. — Tu šīs greznās, vieglās mēbeles sauc par vecmodīgām? Tas ir •—

jūs saucat tās par vecmodīgām? Interesanti gan, no ku­rienes jūs esat ieradies Maskavā, ja tādas mēbeles jums šķiet vecmodīgas! Sī māja tikai šopavasar ir būvēta, un šīs ir vismodernākās mēbeles.

Es jau gribēju viņam pateikt, cik samaksāju par ista­bas iekārtu, taču laikus attapos un apklusu.

— Piedodiet, — Sokrāts sacīja. — Nepavisam nevēlē­jos jūs aizvainot. Mēbeles, bez šaubām, nav sliktas, un jums ir tiesības uzskatīt, ka tās… kā jūs minējāt… ir vismodernākās. Arī šo māju varat uzskatīt par gluži jaunu. Lai gan šorīt mamma aizkaitināta uzskaitīja tētim visu, kā trūkst šajā mājā, un tētis apsolīja pameklēt kaut ko labāku.

— Tētim, protams, būs ārkārtīgi viegli izpildīt savu solījumu, — es ironiski piebildu.

— Kā tad, jo nav nekā vienkāršāka par dzīvesvietas maiņu, — Sokrāts piekrita.

— No kurienes jūs īsti atceļojāt? — es painteresējos.

— No kurienes atce … ko tas vārds nozīmē?

— No kādas pilsētas jūs esat te ieradušies? Es do­māju — tētis, mamma, Ksans un… jūs pats, Sokrāt.

— Mēs atlidojām no Kalabaškinas.

— Kas gan tā par Kalabaškinu? Kur tā atrodas?

— Kur atrodas Kalabaškina? — Sokrāts brīnījās. — Jūs, Vasja, nezināt, kur atrodas Kalabaškina? Kāpēc jūs zobo­jaties par mani tāpat kā Ksans? Varbūt jūs domājat kādu citu Kalabaškinu? Nē, nē, mēs atlidojām tieši no tās pa­šas, kuru sauc par teorētiskās fizikas galvaspilsētu. Tētis tur strādāja … institūtā … Mur-r, es aizmirsu, kā to sauc, nu, tajā pašā, kā jau jūs zināt, kur pēta četru di­mensiju telpas lauku …

— M-jā, — es teicu. — Vai zināt, Sokrāt, labāk runā­sim par kaut ko citu …

Tas viss, bez šaubām, varēja arī būt smalks cirka triks, taču, no otras puses ņemot, ja Sokrāts patiešām dzīvo kāda fiziķa ģimenē un šis fiziķis bijis tik nepiesardzīgs, ka iemācījis kaķim runāt, — tā jau var rasties lielas nepatikšanas gan fiziķim, gan noslēpumainajam institū­tam, kas atradās man nezināmajā Kalabaškinā.

Kādu brīdi sēdējām abi un klusējām. Tad Sokrāts no­žāvājās un aplaizījās.

— Sokrāt, varbūt jūs gribat ēst? — attapies pavaicāju.

— Pateicos. Es neatteiktos …

— Man ir siļķe, pildīti pipari, krabji.. s

Uzskaitītie produkti neizraisīja Sokrātā sajūsmu.

— Desa …

— Mēs gan vispār esam veģetārieši, — Sokrāts iemi­nējās. — Es gribu teikt — tētis, mamma, Ksans un es pats. Taču desu vienu reizi esmu nogaršojis. Mani pa­cienāja Ksana draugs. Man desa patika …

— Tad ir jauki! — es nopriecājos. — Tūlīt pagatavošu jums .,. uzkožamos.

— Pateicos.

— Vai vēlaties ar maizi vai bez tās? — es jautāju,

sagriezdams desu.

— Labāk bez maizes.

— Sakiet — vai jūs peles ķerat? — es apjautājos, no­likdams viņam šķīvīti ar sīkos gabaliņos sagrieztu desu.

— Ko jūs, Vasja, runājat, tas taču nav humāni! — Sokrāts iebilda, ķerdamies pie ēdiena.

Ticis galā ar desu, viņš vēlreiz pateicās un sāka maz­gāties.

Varu teikt, ka man kaķi nav sevišķi simpātiski. Taču Sokrāts bija apbrīnojami kārtīgs un labi audzināts dzīv­nieks. Ar nožēlu iedomājos, cik vienpusīgas ir mūsu zi­nāšanas. Nodarbodamies tikai ar vienu jautājumu loku, izrādās, esam kļuvuši galīgi profāni visās citās nozarēs. Iekams nebiju ticies ar Sokrātu, man nebija ne mazākās nojausmas, kādi sasniegumi gūti dzīvnieku dresūrā. Ag­rāk, kā šķiet, tika uzskatīts, ka tādiem dzīvniekiem kā kaķiem vispār nav iespējams neko iemācīt… Es gan pats cirkā nebiju bijis vismaz pusotra desmita gadu… Nolēmu, ka visdrīzākajā laikā sākšu paplašināt savu re­dzesloku: aiziešu uz cirku, uz zooloģisko dārzu un, ja Sokrāts būs jāatdod viņa saimniekiem, noteikti pats iegā­dāšos kaķi. Bet kas tomēr ir tēvs, māte un Ksans? Kur viņus meklēt? Viegli varu iekulties nepatikšanās. Kurš gan negribēs dabūt runājošu kaķi… Laikam vislabāk būs, ja nesteigšos un pagaidīšu,t kad avīzēs tiks ielikts sludinājums vai arī paziņos pa radio. Sokrāta saimnieki,, noraizējušies par sava mīluļa pazušanu, noteikti viņu meklēs, visticamāk, ka griezīsies laikrakstos vai radio .., Varu jau, protams, piesardzīgi apjautāties arī cirkā… Lai gan tagad es gandrīz vairs nemaz nešaubījos, ka Sok­rātam ar cirku nav nekāda sakara. Viņam nepiemita tā familiaritāte, kāda ir cirka māksliniekiem. Nē, nē, Sok­rāts patiešām ir no ļoti inteliģentas ģimenes …

Un tad es iebelzu sev pa pieri. Man taču ir žurnālista

magnetofons! Pašreiz ir grūti pateikt, kas notiks tālāk, taču nekad nevar būt par lieku lente, kurā ierakstīta intervija ar runājošu kaķi. Galu galā to varēs izmantot pat radioraidījumā «Pazīsti dzimto zemi».

Steidzīgi uzliku jaunu lenti un ieslēdzu magnetofonu. Izdzirdējis klikšķi, Sokrāts satrūkās.

— A, — viņš noteica, — magnetofons… Cik milzīgi liels!

— Nebūt ne, — es iebildu. — Tas ir ļoti portatīvs mo­delis.

— Ņau! — Sokrātam paspruka. Taču tūlīt viņš saval­dījās, palūkojās uz mani tāds kā apjucis, ar tādu kā no­žēlu un novērsās.

— Sakiet, — es vēlreiz atgriezos pie jautājuma, kas mani interesēja, — kā jums izdevās iemācīties tik labi runāt cilvēku valodā?

— Jūs droši vien gribējāt teikt — krievu valodā? — Sokrāts precizēja.

— Vai tad jūs protat arī citas?

— Mamma man iemācīja mazliet franču valodu, bet pašreiz mēs abi ar Ksanu mācāmies angļu valodu. To­mēr angļu valoda man grūti padodas. Es laikam savu mūžu neiemācīšos pareizi izrunāt angļu vārdus.

— Ļoti interesanti! Bet jūs sākāt ar krievu valodu, vai ne?

— Visi jau sāk ar to, — Sokrāts atturīgi noteica.

— Kā to saprast — visi? Ko jūs ar to domājat?

Sokrāts pārsteigts paskatījās uz mani.

— Ko gan citu — sistēmu SKS … Kā lai to atšifrē?… Pasakiet taču priekšā, jūs jau zināt. . . Mur-r, atcerējos: starpsugu kontaktu sistēmu … Pēc šīs sistēmas …

Tā sākās mana intervija. Mēs runājām visu nakti. Lai gan Sokrāts arvien biežāk un biežāk žāvājās un laiku pa laikam pameta izteiksmīgus skatienus uz samta spil­venu dīvāna stūrī, es tikai uzdevu viņam jautājumus — citu pēc cita.

Neslēpšu, ka daudzas Sokrāta atbildes iedzina mani strupceļā… Savu mūžu vēl nebiju juties tāds profāns kā tajā neaizmirstamajā naktī, kad intervēju šo pašu apbrīnojamāko kaķi, kādu vien biju redzējis. Daudz kas no tā, ko Sokrāts stāstīja, man bija pilnīgi nesaprotams. Vai gan citādi maz varēja būt? Bioloģiju biju mācījies toreiz, kad šajā zinātnē neierobežoti valdīja Lisenko ide­jas, turklāt man tai nekad neatlika laika. Izrādījās, ka tā

ir ļoti attīstījusies. Nakts saruna ar Sokrātu man atklāja, cik bezgala atpalicis esmu bioloģijas zinātņu jomā, neko nejēdzu no starpsugu kontaktiem, starpsugu valodu pro­grammētas mācīšanas un daudzām jo daudzām citām ap­brīnojamām lietām.