Aleksandrs Šaļimovs: LOGS UZ BEZGALĪBU

Es jau grasījos apbērt Sokrātu ar komplimentiem par viņa pārsteidzošo erudīciju, bet viņš kautri pavēstīja, ka nebūt neesot izņēmums. Viņš pazīstot kādu baltu kaķe- nīti, kura lieliski runājot itāliski, un vilku sugas suni, kurš pārvaldot septiņas valodas, strādājot par sargu kaut kādās drupās un vadājot pa šīm drupām ekskursantus. Netiku gudrs, kas tās par drupām, taču kautrējos vēlreiz pajautāt. Jutu, ka mani jautājumi Sokrātam itin bieži šķiet naivi, un bija skaidri redzams, ka viņam ne visai patīk izskaidrot to, kas, pēc Sokrāta domām, ir pats par sevi saprotams… Tikai tad, kad pavaicāju, kāds, viņa­prāt, ir starpsugu kontaktu galamērķis, Sokrāts neiztu­rēja.

— Pat Ksans neuzdotu tādu jautājumu, — viņš no­čukstēja ar vieglu pārmetumu. Pēc tam sāka spriedelēt par mežonīga barbarisma gadsimtiem, savstarpēju ienaidu un iznīcināšanu un nākamībā gaidāmo augsto humānismu, starpsugu draudzību, sadarbību, saprašanos un cieņu.

— Līdz pilnīgai harmonijai, bez šaubām, vēl ir tālu, — Sokrāts secināja, — taču agrāk vai vēlāk tā tiks sa­sniegta: to garantē prāta attīstības dabiskā gaita. Vai tā nav, Vasja?

Steidzos viņam piekrist, tomēr piebildu, ka šajā vir­zienā, kā redzams, pagaidām vēl maz kas ir darīts. •

— Man, piemēram, — es uzsvēru, — līdz šim nav gadījies sastapties ar citu sugu pārstāvjiem, kas būtu pietiekami sagatavoti drošu starpsugu kontaktu nodibi­nāšanai. Nupat aizvakar Maksis — manas dzīvokļa kai­miņienes foksterjers — ne par šo, ne par to, kad gāju viņam garām, sakampa mani aiz kājas.

— Jā, jā, — Sokrāts žāvādamies man piebalsoja. — Ari man, Vasja, dažreiz nācies sadurties ar bezgala nekul­turāliem … es, protams, lūdzu piedošanu… jūsu sugai radniecīgiem pārstāvjiem. Bet nekas, nekas, laiks dar­bojas mūsu labā … Vai tagad, Vasja, nederētu mazliet atpūsties? Šķiet, jau uzausis rīts? …

Man bija uz mēles vēl milzum daudz jautājumu, kurus gribēju uzdot savam ciemiņam, tomēr jutu, ka tā būtu

viesmīlības viselementārāko norma pārkāpšana. Tādēļ es tikai pateicu:

— Protams, Sokrāt, jums jāatpūšas. Iekārtojieties uz šī dīvāna, kā jums pašam ērtāk. Centīšos jūs netraucēt.

Viņš nebija otrreiz lūdzams, atlaidās uz sāniem, nolika galvu uz samta spilvena, izstiepās un aizvēra acis.

Tomēr man vajadzēja Sokrātu vēlreiz traucēt. Bija taču jāsameklē viņa saimnieki, bet es pat nezināju, kāds tiem uzvārds.

— Paklausieties, Sokrāt, — es teicu. — Pēdējais jautā­jums: kāds tētim un mammai ir uzvārds?

— Uzvārds? — Sokrāts vaicāja, pavērdams vienu aci. — Ak uzvārds! — viņš žāvādamies atkārtoja. — Neatceros .,. Kāda tam nozīme? Tēti jau visi tāpat pazīst. Lūdzu, ļaujiet man gulēt!

Magnetofonu neizslēdzis, izgāju laukā no istabas, klusu aizvērdams durvis, un aizslēdzu tās.

Galu galā — ja tētis, mamma un Ksans patiešām dzīvo mūsu mājā, es bez pūlēm namu pārvaldē visu noskaid­rošu. Sokrāts taču teica, ka viņi atlidojuši uz Maskavu pagājušajā nedēļā.

Bet namu pārvaldē nikna pasu nodaļas darbiniece man pavēstīja, ka ne šonedēļ, ne pagājušajā nedēļā, ne arī pirms mēneša mūsu mājā nav ievākušies jauni iemīt­nieki. Stāvoklis kļuva sarežģītāks… Ja nu Sokrāts pa­tiešām būs aizmirsis, kāds uzvārds ir tētim, mammai un Ksanam?

Turklāt — vai viņš nav sajaucis datumus, kad aiz­brauca no Kalabaškinas? Viņš taču beigu beigās kaķis vien ir …

Painteresējos, vai namu pārvalde reģistrē mājdzīvnie­kus, kas mitinās mūsu namā.

— Kādus dzīvniekus? — pasu nodaļas darbiniece sa­skaitusies jautāja. — Vai suņus? Mums suņi nav jāre­ģistrē …

— Mani interesē kaķi. Vai kaķus jūs pierakstāt?

Darbiniece tā paskatījās uz mani, ka es vienā mirklī

sarāvos maziņš. Tad viņa cienīgi kā skaldīt noskaldīja:

— Man nav laika ar jums te jokus dzīt. Jūs neļaujat man strādāt. Skaidrs?

Un viņa novērsās, likdama saprast, ka saruna beigu­sies.

Nolēmu tomēr nepadoties.

/

— Lūdzu, atvainojiet, — es viņai teicu. — Es jautāju pavisam nopietni. Man nepieciešams uzzināt, kam šajā mājā ir kaķi. Kā lai es to noskaidroju? Vai jūs man to nepateiktu?…

Darbiniece tik strauji pavērsās pret mani, ka es jau gaidīju jaunu sašutuma pilnu repliku, taču viņa pēkšņi kļuva vēlīgāka.

— Kas jūs tāds esat? — viņa jautāja. — Vai tik ne­būsiet no epidstacijas?

— Nē, es šajā mājā dzīvoju. Bet šoreiz mani tas inte­resē kā žurnālistu, — es steidzos piebilst. — Te būs mana apliecība.

— Skaidrs! — viņa atcirta. — Raksti ar: šajā mājā kaķu nav. Cik bija, tik sētnieki noķēra un atdeva vārīt ziepēs. Mums viss ir pilnīgā kārtībā. .. Vai kāds būtu kur pieklīdis? — darbiniece pēkšņi attapās un pārlaida man aizdomīgu skatienu. — Kurā dzīvoklī tas ir?

Atri viņu nomierināju, ka neviens nekur nav pieklīdis, un steidzos prom no namu pārvaldes.

«Re, kā tas ir … Ziepēs … Visur jau vēl nemāca ka­ķiem runāt un necenšas attīstīt starpsugu kontaktus … Nekas cits neatliek,» es prātoju, soļodams pa ielu, «būs jāiet uz cirku. Lai varētu rīkoties tālāk, jāizslēdz arī šī iespēja…»

Cirkā sekretārei — jaunai meitenei — paskaidroju, ka man nepieciešams runāt ar direktoru. Direktors, pro­tams, bija ārkārtīgi aizņemts, taču arī šeit noderēja mana žurnālista apliecība. Direktors bija ar mieru mani pie­ņemt.

Sekretāre ieveda mani nelielā kabinetā, un es ierau­dzīju sirmu, izspūrušu resnīti ar zelta zobiem un drūmu skatienu. Resnītis dzēra kafiju un pa telefonu ar kādu rājās. Nepabeidzis sarunu, viņš nometa klausuli un jau­tājoši pablenza uz mani.

Stādījos priekšā un piesardzīgi apvaicājos, vai vakar no cirka nav izbēdzis kāds dresēts dzīvnieks.

— Izbēga, — direktors atbildēja. — Un kas tad ir?

Man pēkšņi kājas ceļgalos kļuva slābanas, un es ap­sēdos uz krēsla maliņas. Tātad Sokrāts …

— Kas izbēga? — tikko dzirdami jautāju.

— Melnā pantera. Par laimi, ir jau noķerta un atvesta atpakaļ. Tā ka, jaunais cilvēk, nekādas sensācijas nav.

Gribēju viņu noskūpstīt. Tomēr man vajadzēja pavi­sam droši pārliecināties.

— Piedodiet, — es teicu, — bet vai dresēts kaķis jums nav aizmucis?

— Kas … kas? …— Direktors sarauca uzacis.

— Dresēts kaķis.

Direktors sāka smieties. Viņa smiekli bija dārdoši, pat karotīte kafijas tasē šķindēja.

— Nesaprotu — kāpēc jūs smejaties? — es atļāvos direktoram aizrādīt.

Viņš apklusa un sāka slaucīt tumši pietvīkušo seju ar rūtainu kabatlakatu. Tad skaļi nošņaucās un teica:

— Jūs esat oriģināls. Briesmīgi oriģināls. Ha, ha, ha! Dresētu kaķu nemēdz būt.

— Kā tā — nemēdz būt? -

— Nav! Kaķi ir visdumjākie dzīvnieki pasaulē. Ne­viens neuzņemas viņus dresēt. Nav nekādas jēgas. Iespē­jams, ka varētu vienīgi kaķenes, bet tikai tad, ja tām spalva ir triju krāsu …

— Ja nu es tomēr jums parādītu dresētu kaķi?

— Tik un tā es neticētu.

— Bet ja šis dresētais kaķis prastu pat runāt?

— Neticētu …

— Kaut arī jūs pats būtu ar viņu parunājies?

— Arī tad ne… Kā jūs teicāt, ar ko man būtu jāpa­runājas?

— Ar kaķi. Ar kaķi, kurš runā krieviski tikpat labi kā mēs abi.

— Paklausieties! — direktora balss kļuva skaļāka. — īzbeidziet savus idiotiskos trikus! Sakiet, ko vēla­ties, vai ari palieciet sveiks!