Aleksandrs Šaļimovs: LOGS UZ BEZGALĪBU

Džuds, neteicis ne vārda, apsēdās pie vadības pults.

.Aiz traka niknuma es tā trīcēju, ka kontrolspuldzes uz biostrāvu režima tablo sāka mirgot. Pēc tam uzlies­moja sarkanais signāls — «emocionālā pārslodze».

Džuds pameta acis uz tablo un paraustīja plecus. No- sprakšķēdams izdega viens drošinātājs. Man uzreiz kļuva vieglāk. Džuds nogrozīja galvu, piecēlās, izstaipījās un pēc tam lēnā garā nomainīja drošinātāju. Vēl aizvien uz mani neskatīdamies, viņš noteica:

— Profesor, jūs velti tiepjaties. Risiniet labāk uzde­vumu!

Pats nezinu, kā es spēju savaldīties… Ja būtu va­rējis, noteikti gāztu pa viņa pašapmierināto fiziono- miju … Bet šajā mirklī es pēkšņi .atcerējos … savu ideju … Kā būtu, ja pamēģinātu? Bet kā to izdarīt? Ma­nas smadzenes, pareizāk sakot, viss, kas tajās bija, sāka drudžainā ātrumā strādāt. Nu kā tad, ir taču izeja… Lieliska izeja . .. Protams, riskanta.

Bet kurš liels eksperiments nav risks?

— Džud, uzdevums ir atrisināts, — es teicu, cik nu vien vēlīgi spēju. — Iznāk vairāki varianti. Esiet tik laipns un ieslēdziet elektronu smadzenes — manu palīg- skaitļotāju —, gribu šo to precizēt un atmest kaut vai daļu no variantiem.

— Paskat! — Džuds iesaucās, acīmredzot ārkārtīgi pār­steigts. — Tā ir pavisam cita valoda …

Viņš bez kavēšanās izpildīja manu lūgumu un pat no­regulēja manu pusložu skābekļa režīmu.

— Paldies, dārgumiņ, — es teicu, — nu jau pietiek, tagad ir pavisam labi.

Džuds, laikam nojautis kaut ko nelāgu, uzmeta man vērīgu skatienu. Taču no komentāriem viņš atturējās. Rūpīgi izpētījis kontrolaparātu rādījumus un nemanījis neko aizdomīgu, viņš no jauna iekārtojās pie vadības pults un sāka gaidīt.

Man jau sen viss bija izdarīts, tomēr liku viņam ap­mēram stundu kavēties. Pa to laiku man uz elektronu skaitļojamās mašīnas rēķina izdevās uzkrāt diezgan so­līdu statisko lādiņu uz ārējā kondensatora platēm. ESM bija ieslēgta, bet nestrādāja. Tiklīdz Džuds to atvie­nos …

— Gatavs ir, — es teicu, — Džud, saņemiet rezultātu!

Viņš izrāva no padeves ierīces lapiņas, pārlaida tām

acis un, kā šķiet, bija apmierināts.

— Nav slikti, veco zen! Ja jūs nedaudz pabiedē, jūs tomēr šur tur noderat.

Es nepieņēmu izaicinājumu. Man tas ne prātā nenāca. Biju tā uztraucies, ka vēlreiz uzliesmoja signāls «emocio­nālā pārslodze». Satraukums varēja mani nodot un iz­jaukt visus plānus,

Par laimi, Džuds manu stāvokli izprata citādi.

— Noel, jūs esat noguris, — viņš itin draudzīgi iemi­nējās. — Nevajag tik ļoti uztraukties. Viss būs labi. Mēs vēl abi divi pastrādāsim. Tikai esiet prātīgs…

— Muļķības, — es teicu cik iespējams mierīgi. — Nieks vien bija. Nepavisam nejūtos noguris. Tā ir ESM … Cik reižu lūdzu, lai to nomaina. Tai kaut kas nav kārtībā ar atgriezenisko saiti. Džud, lūdzu, izslēdziet to pēc iespējas uzmanīgāk, lai es pārāk nejustu.

— Okei, veco zēn, izslēgšu tā, ka jūs pat nemanīsiet.

Viņš uzlika roku uz niķelētā regulatora.

«Tā, tagad .. .» Sasprindzināju visu savu gribasspēku.

Nu viss būs atkarīgs no tā, cik ilgi spēšu noturēt viņu ieslēgtu mūsu trijkontūrā. Pēc noteikumiem, ieslēdzot un izslēdzot ESM, Džudam jāuzvelk speciāli cimdi. Es zināju, ka viņš to nekad nemēdz darīt. Patlaban viņa ne­aizsargātie pirksti satvēra niķelēto regulatoru. Kaut nu viņš to pat ātru neatlaistu vaļā! …

— Ai, Džud, lūdzu, uzmanīgāk! — es iekliedzos.

Neatlaizdams regulatoru, viņš ātri pagriezās pret mani,

ar otru roku atspiedies pret krēsla elkoņu balsta mirdzošo metālu. Uz tādu veiksmi pat necerēju. Krēsla elkoņu balsti nebija izolēti — šis defekts bija palicis pēc iekār­tas montāžas. Kaut kur zem grīdas, kas bija klāta ar plastikātu, krēsla metāla kājas saskārās ar titāntērauda korpusu, kurā es biju ievietots. Tagad es viņu noturēšu šajā ellišķīgajā kontūrā, cik ilgi vien gribēšu.

— Nu, nu, kādēļ tāda mīkstčaulība, — Džuds iesāka, — manuprāt…

Viņš nepabeidza. Viņa augums sāka drebināties kā vis­stiprākajā drudža lēkmē. Redzēju, ka Džuds krampjaini pūlas atraut rokas no regulatora un krēsla, bet nevar. Tas turpinājās tikai īsu brīdi. Tad viņa kājas saļodzījās, un Džuds viegli noslīga uz baltā grīdas plastikāta. Galva nokrita uz krūtīm, un Džuds sakņupa, karājoties atples­tās rokās, ar pieri gandrīz skardams grīdu.

Man sametās baisi.

«Ja nu tās ir beigas … Ja nu izlāde bijusi pārāk spē­cīga?»

Prātot gan vairs nebija laika. Kuru katru bridi šeit

varēja ienākt kāds laborants.

* * *

Pēc pusstundas viss bija beidzies… Izrādījās, ka tas ir vienkāršāk, nekā es biju iedomājies… Kāda laime atkal sajust savu ķermeni! Pat tad, ja tas ir nekustīgs un karājas aiz rokām virs pašas grīdas. Vislielākā laime — ne vien domāt, bet arī sajust. .. Cik daudz mē­nešu man tas nebija lemts … Manas acis bija aizvērtas, tomēr skaidri iztēlojos, kā es karājos starp vadības pulti un krēslu. Labā roka uz ESM regulatora, kreisā — uz krēsla elkoņu balsta. Dažus centimetrus no manas se­jas — grīdas baltās flīzes. Skaidri sajutu, kā no tām plūst vēsums. Kaut nu tajā mirklī, kad tiks dota pavēle izslēgt strāvu, es nesadauzītu degunu pret grīdu. Džuds Asperss bija glīts jauneklis, un man nepavisam negribē­tos jau pašā sākumā samaitāt viņa degunu … It īpaši, ja tagad tas ir manējais .. . Nabadziņš, viņš vēl ir šokā un nenojauš, kādos slazdos iekritis. Interesanti, kā Džuds izturēsies, kad tiks atvienota strāva. Skandāls gan lai­kam nenāktu viņam par labu… Jādod viņam iespēja visu krietni apdomāt… Bet viņš taču ir tik aprobe­žots … Viņa smadzeņu pārslēgšana neprasīja vairāk par trim minūtēm. Saldēšanas iekārtas ietilpība un visa pā­rējā aparatūra bija aprēķināta speciāli man. Nabaga Džuda domām šajā laboratorijā būs plašas iespējas. Ne­kādi nav saprotams — kas viņu vilka pie zinātniskā darba? Pēc savas attīstības un domāšanas līmeņa Džuds ir tikai vidējas kvalifikācijas futbolists. Agrāk es vēl varēju par šo to šaubīties, bet tagad aina ir pilnīgi skaidra … Mani pārņem šausmas un sašutums, iedomā­joties, ka tādi kā Džuds ielavījušies zinātnē … Nē, es kategoriski negribu, lai man būtu ar viņu kaut kas ko­pīgs … es atvienojos …

* * *

Kas to varēja domāt, ka šis vecais Noels būs tāds viltnieks! Ha, ha, noķert mani tādā veidā! Lai gan — vēl nav zināms, kurš kuru ir noķēris… Tiklīdz viņš mani

ieslēdza šajā kontūrā, es tūlīt sapratu, kas vecajam prātā, un nolēmu . .. viņu netraucēt. Interesanti, ko viņš darīs, kad dabūs visu zināt… Atskries un prasīsies atpakaļ? Nekā. nebija, man nenāk ne prātā viņu vairs laisti To nu gan es nebiju domājis, ka reiz būs jāstājas viņa vietā … Nekas … Es, veco zēn, tavā vietā izlocīšos, par to tu vari būt drošs, bet vai tu manējā tiksi galā? … Tu vēl pieminēsi «vidējas kvalifikācijas futbolistu» … Tupēt te kā uz troņa un tēlot, ka risina pasaules mēroga problēmas, ir viens, turpretī pavisam kas cits nokļūt manā bijušajā ādā … Vai arī jebkurā tamlīdzīgā … Nē, Noel, veco zēn, kad es gribēšu tikt laukā no šejienes, es būšu gudrāks un nemetīšos virsū Džudam Aspersam — pirmajam, kurš pagadīsies.

Oh, ir gan labi! . . . Varu padomāt vienā mierā, nekur nesteidzoties, nebaidoties, ka mani izsauks šefs vai at­nāks Džena, vai kārtējo reizi ieradīsies Mērija ar savām muļķīgajām pretenzijām. .. Cik daudz sarežģītu pro­blēmu ar vienu rāvienu atrisināja šī negaidītā iemieso­šanās viņā. Apbrīnojami, kā es nebiju ņēmis vērā tik lie­lisku atrisinājumu… Iespējams, ka mēs ar Noelu pat būtu varējuši vienoties… Noslēgt savā starpā darī­jumu … Kaut gan tagad ir iznācis vēl labāk … Man nav nekādu saistību, bet viņš lielajā steigā atstāja man mantojumā šo to no savām biostrāvām. Visas šīs formu­las, ar kurām patlaban piedzīta mana galva… Hm, galva? … Lai nu tā būtu galva… Agrāk es neparko nevarēju šīs formulas atcerēties… Bet tagad esmu ar mieru jebkuru no tām pierādīt… Sākumam ar to pil­nīgi pietiks, lai vazātu aiz deguna profesoru Tīzvudu un citus. Interesanti, ko viņi man pieliks, ja izrādīsies, ka Noels būs pavisam aizmucis. Es viņu pamatīgi nobaidīju. Nabadziņš, grūti viņam klāsies ar intelektu vien — bez naudas, ar maniem parādiem un visu pārējo. Viņam pat neienāca prātā uzzināt manu adresi… Līdz mūža galam neaizmirsīšu Noela ģīmi tajā brīdī, kad viņš atvienoja strāvu un nogāzās ar degunu uz grīdas. Tā nu man ne­vienā kautiņā nebija ticis sadauzīts deguns. Ceru, ka nekad neesmu rādījis tik muļķīgu seju kā viņš tajā brīdī. Riebās skatīties … Un kā viņš laidās lapās! . .. Acīmre­dzot domāja, ka mēģināšu viņu aizturēt. Vecais muļ­ķis! ..,