Aleksandrs Šaļimovs: LOGS UZ BEZGALĪBU

Kādu brīdi ekrāns palika tukšs. Pēc tam uz tā lēnām parādījās uzraksts:

«Kāpēc šis jautājums radās tagad — pēc diviem ga­diem? Vai viņš kaut ko pastrādājis?»

— Cik es zinu, nē … Taču toreiz viņa aiziešana, kas izskatījās pēc bēgšanas, izraisīja valodas… Radās pat bažas, ka viņš kaut kā varētu izmantot ziņas, kuras ņē­mis … no tevis …

Sarunu ierīcē atskanēja guldzēšana, kas izklausījās pēc smiekliem, pēc tam uz ekrāna parādījās uzraksts:

«Kas tad noticis? Vai viņš tās izmantojis?»

— Es patiešām nezinu … Neviens viņu vairs nav re­dzējis …

«Tā tikai vēl trūka! Skaidrs, ka viņš būs pacenties aizvākties labi tālu.»

— Noel, kādēļ tad tā?

«Mēs abi… nevarējām satikt. Es viņu padzinu.»

— Tu?

«Kādēļ gan ne? Vai tad šī nav mana laboratorija?»

— Bez šaubām, bez šaubām… Tomēr ir taču direk­cija, zinātniskā padome … Saki, Noel, — vai šis Asperss varētu izmantot to, ko viņš zināja? Citiem vārdiem, vai viņš daudz zināja?

«Viņš zināja gandrīz visu… Šķiet, ka bija pat labi informēts par jūsu padomi.»

— Baidos, ka tu esi izdarījis kļūdu, Noel. Tev neva­jadzēja atklāt viņam visu, it īpaši tāpēc, ka daļa pro­blēmu nav izpaužamas …

Sarunu ierīcē atkal noguldzēja. Tad uz ekrāna parā­dījās jautājums:

«Kam nav izpaužamas?»

— Kāpēc tu, Noel, ironizē? — profesora Tīzvuda balsī skanēja vāji slēptas dusmas. — Laiki mainās… Patla­ban zinātnē vairs nav tādu apstākļu kā toreiz, kad pie varas bija … Es gribēju teikt — kā pirms dažiem ga­diem. Šo. to finansē kara resors. Tam nepatīk, ja tiek izpausti noslēpumi…

«Vai Asperss kaut ko izpļāpājis?»

— Viņš to, protams, varēja izdarīt. — Profesors Tīz­vuds noslaucīja ar kabatlakatiņu kailo galvvidu un kaklu. — Redzi, Noel, policija ir aizturējusi Džudu As- persu. Tīro sīkumu dēļ, bet pēc tam atklājies šis tas no­pietnāks …

Atskanēja spalgs klikšķis, un ekrāns nodzisa. Profe­sors Tīzvuds pārsteigts palūkojās uz vadības pulti. Cita pēc citas nodzisa signālu krāsainās uguntiņas. Bultas, lēni svārstīdamās, atgriezās nulles punktā.

— Noel, — profesors Tīzvuds nedroši ierunājās, — pa­gaidi! Es vēl gribēju ar tevi apspriesties …

— Diemžēl, ser, viņš jau ir atvienojies, — ienākdams teica laborants, — tas ir viņam pašam atvēlētais laiks, un neviens nevar piespiest viņu turpināt sarunu.

— Tas ir neciešami! — profesors Tīzvuds iesaucās. — Vai dzirdat, tas ir neciešami! Kas tā par disciplīnu, jaunais cilvēk? Kāpēc jūs te ielauzāties?

— Ser, bet viņš taču ataicināja mani… viņš … — laborants norādīja uz vadības pulti, — lūdza jūs pavadīt.

— O-o! — iekliedzās profesors Tīzvuds. — O-o! — viņš atkārtoja, pastiepis rokas pret griestiem. — Tas nu ir par daudz … vienai dienai…

Viņš pagriezās, lai ietu prom. Laborants steigšus at­vēra durvis. Šajā brīdi vadības pultī kaut kās noklik­šķēja, un profesora Tīzvuda ausīs skaidri atskanēja viens vārds … viens pats vārds, bet kāds!!!

— Ko?! — profesors Tīzvuds iebrēcās, apmezdamies uz papēžiem riņķī. — Ko tas nozīmē? Kas?

— Kas jums notika, ser? — laborants pārbijies jau­tāja.

Profesors Tīzvuds aizdomu pilns blenza uz laborantu.

— Vai tad jūs neko nedzirdējāt?

— Nē, ser.

Profesors Tīzvuds aši pārlaida skatienu vadības pultij. Neviena signālspuldze nedega.

«Tas ir no pārpūlēšanās,» profesors Tīzvuds nodomāja, iedams ārā no laboratorijas. «Kā nu ņe — pēc tādas dienas! Lai gan — tas pēc viņa izskatās. Noels spēj pa­teikt kaut ko tādu … Pilnīgi iespējams… Pa šiem trim gadiem nepavisam nav pārvērties… Un tāds nelietis

ticis nemirstīgs! Vai tas ir taisnīgi?»

* * *

Kamēr cilvēks, kuru sauca par Aspersu, stāstīja, kāds savāds notikums ar viņu atgadījies (viņš stāstīja, galvu nodūris, ne uz vienu neskatīdamies, it kā izslēdzies no visas apkārtējās pasaules), profesors Tīzvuds viņu vērīgi aplūkoja.

Tas, bez šaubām, bija Džuds Asperss. Bet kā viņš bija pārvērties — uzbildis, novecojis… Pēc izskata viņam tagad varēja dot pāri piecdesmit, lai gan īstenībā — pro­fesors Tīzvuds pameta acis anketā, kas gulēja priekšā uz galda, — lai gan īstenībā viņam vajadzēja būt. .. trīsdesmit diviem gadiem . .. Asperss runāja lēnām, mo­notonā balsī — acīmredzot atkārtoja visu jau nez kuro reizi…

Tas, ko viņš stāstīja, bija pilnīgs absurds, par to ne­bija šaubu, tāpēc profesors Tīzvuds nepievērsa pārāk lielu uzmanību sīkumiem. Viebdamies viņš nepacietīgi grozījās krēslā un laiku pa laikam pameta uz klātesoša­jiem daudznozīmīgus skatienus.

Profesors Brikijs, bargs un oficiāls, sēdēja izslējies taisns kā svece un pat nepakustējās. Viņa plānajās, sau­sajās lūpās bija sastindzis nicīgs smīns. Komisārs, at­laidies atzveltnes krēslā, bija nokāris galvu uz krūtīm.

Pusaizvērto acu dēļ šķita, ka viņš snauž. Jauns sārtvai­dzis policists, pie kura kreisās rokas bija pieķēdēta Džuda Aspersa labā roka, ar visu augumu paliecies uz priekšu, muti pavēris un izbrīnā acis izvalbījis, saspringtā uzma­nībā klausījās, ko stāsta arestētais.

Beidzot Džuds Asperss apklusa. Viņš pacēla galvu un lēnām pārlaida klātesošajiem skatienu, tikai uz mirkli ar to pakavēdamies pie profesora Tīzvuda un tam priekšā uz galda noliktajiem papīriem.

— Vai tas būtu viss? — profesors Tīzvuds jautāja.

— Viss, — komisārs teica.

Džuds Asperss pamāja un atkal nodūra galvu.

— Komisār, laikam būs notikusi kļūda, — brīdi klu­sējis, profesors Tīzvuds ieminējās. — Jums vajadzēja griezties pie psihiatra.

Džuds Asperss pavīpsnāja un pagrozīja galvu.

— Mēs jau tur bijām, profesor, — komisārs iebilda. — Arestētais tika vispusīgi izmeklēts. Ekspertīzes aktos ir psihiatru slēdziens, ka viņš ir vesels.

— Kā gan viņš var būt vesels? — Profesors Tīzvuds pat salēcās uz krēsla. — Šis cilvēks — Džuds Asperss — ir mūsu bijušais inženieris. To var apstiprināt desmitiem mūsu institūta līdzstrādnieku un es pats pirmais . . . Bet viņš apgalvo, ka esot.. . Man negribas pat atkārtot visas šīs aplamības. Profesors Noels Zirodū bija mans labākais draugs. Viņš ir pasaulslavens zinātnieks. Mūsu insti­tūtā, — profesors Tīzvuds iesita sev pa krūtīm, — tika atrasts veids, kā saglabāt Zirodū ģeniālo intelektu. Kā padarīt viņu nemirstīgu. Jūs, komisār, droši vien būsiet dzirdējis par šo apbrīnojamo eksperimentu . ..

Policijas komisārs mulsi ieklepojās un novērsa ska­tienu …

— Tātad — Zirodū ir miris, taču viņa intelekts dzīvo, domā un strādā zinātnes labā vienā no mūsu institūta laboratorijām … Vakar es runāju ar Zirodū . ..

Policists, pie kura rokas bija pieķēdēts Asperss, skaļi noelsās.

— Es jau nerunāju ar viņa garu, kā jūs, bez šaubām, saprotat, — profesors Tīzvuds nikni turpināja, — es ru­nāju ar viņu pašu, ar viņa intelektu, ar viņa saprātu …

— Jūs sarunājāties ar to stulbeni Džudu Aspersu, — arestētais klusu sacīja. — Tas biju es, kas viņu tur pār­cēla — uz jūsu elektronu aparatūru, — es, jūsu kolēģis Noels Zirodū, bet pats ieņēmu viņa vietu šeit, šajā te

draņķīgajā čaulā. Ja nebūtu gadījusies muļķīga nejau­šība, jūs droši vien vēl ilgi to neuzzinātu …

— Paklausieties, — profesors Tīzvuds teica. — Izbei- dziet! Mēs jau dzirdējām … Turklāt jūs neesat konsek­vents. Nupat jūs apgalvojāt, ka neesat pilnīgs Noels Zi­rodū, bet gan, tā teikt, viņa «elektronu dubultnieks» — ar kaut ko viņam līdzīgs, ar kaut ko atšķirīgs, kam piemīt pašam savs «es». Bet tagad jūs pavēstāt, ka esat mans kolēģis Noels Zirodū? Kā tad tā?