Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

— Piedodiet, kolēģi… — Profesors Tīzvuds aiz sašu­tuma pat piesarka.

— Tīzvud, atļaujiet man pabeigt! Ja piemērs jums šķiet neizdevies, uzskatiet, ka esmu runājis par sevi. Lai gan jūs pats arī vienmēr neesat sludinājis patiesību, tāpat kā Noels Zirodū, kad bija dzīvs. Tagad ir citādi. Ievieto­juši viņu šajā laboratorijā, mēs abi viņu paaugstinājām līdz nemirstīga ģēnija rangam. Pamēģiniet nū atspēkot to, ko izstrādājusi viņa laboratorija! Jūs izsmies, lai gan esat ģenerāldirektors institūtā, kurā atrodas šī laborato­rija. Mēnesi pēc eksperimenta sākšanas vēl varēja izslēgt laboratorijas aparatūru, pat pēc pusgada, varbūt pat pēc gada … Bet tagad ir par vēlu, un jūs to zināt tikpat labi kā es. «Nemirstīgā Noela Zirodū akceptēts .. .», «Noels Zirodū rekomendējis .. .», un «Noels Zirodū uzskata …». Jūs taču zināt, cik maģisks spēks ir šīm formulām. No zi­nātnes jomas tās jau pārcēlušās uz politiku, uz informā­ciju, uz presi. Kredīta palielināšana bruņošanās vajadzī­bām? Lūdzu, ja šī nepieciešamība izanalizēta Zirodū labo­ratorijā … Izgudrojumu likteņi, izgudrojumu analīze, ieviešana? Kurš riskēs iebilst, ja «Noels Zirodū rekomen­

dējis …» vai «nav rekomendējis …»? Zirodū kulta radī­šanā jūs, Tīzvud, arī esat ņēmis dalību… Bet tagad mēs nespējam to likvidēt…

— Tomēr mēs, kolēģi, varam šo to regulēt… Un re­gulējam arī…

— Jā … Taču viss šeit balstās uz laborantiem … Uz­ticami laboranti, viņu kontrole … Kontrole, kontrole … Mani pājrņem šausmas, iedomājoties, kas notiks, ja viņi netiks kontrolēti…

— Tātad problēmas atrisinājums ir laboranti, mīļais kolēģi Brikij! Nevis pats dievs, bet dieva priesteri… Tādā gadījumā mums nekad nenāksies lauzīt galvu, lai atrisinātu to uzdevumu, kuru jūs nupat minējāt. Vai nav vienalga, kas atrodas tur — nemirstīgā Noela Zirodū la­boratorijas dzīlēs?… Bez šaubām, kults rada elkus … Jebkurš kults… Taču elks paliek elks neatkarīgi no tā, vai tas ir no koka vai dzīvs, vai ieslēgts elektronu čaulā…

Paužetas ģeoterinālās elektrostaci­jas celtnieki saņēmuši divas turbīnas. Tās darbinās no zemes dzīlēm iegūti dabiskie tvaiki… Paužetas elektrosta­cija mūsu valstī ir pirmā eksperimen­tāli rūpnieciskā elektrostacija. Tā dos strāvu nākamajā gadā.

(No laikraksta «Ļeņingiarlska/a pravda», 1964. g. 21. oktobrī)

Neesmu vēl pārāk vecs, lai gan, protams, pēc citiem rēķiniem man, šķiet, būtu bijis laiks rimties… Es biju puišelis, kad šeit, ielejā, izdarīja pirmos urbumus. Gata­vie urbumi tika noslēgti ar smagiem ventiļiem, bet tiem blakus iedzīti mieti no neaptēstām lapeglēm un uz finiera plāksnes ar mīniju uzrakstīts: «Uzmanīgi, verdošs ūdens!»

Sos uzrakstus es redzēju izbalējušās fotogrāfijās tēva albumā: tuksnesīga ieleja ar skraju taigu, pelēkbrūnga- nas nogāzes, urbjtorņi, caurules, ko ģeologi paši savām rokām iedzinuši Kamčatkas zemē. Tiklīdz ventiļus maz­liet atgrieza, pa caurulēm izšļācās verdošs ūdens. Karsti strauti aiztecēja pa nobradāto sūnu zilganpelēkajā, puto­jošajā Paužetas upītē … j»

Tēvs jaunībā meklēja Paužetā dabiskā tvaika atradnes, vēlāk tur uzbūvēja pirmo ģeotermālo elektrostaciju. Sā­kumā tā bija pavisam maza — deva strāvu tikai dažām konservu fabrikām. Bet pēc tam izvērsās plašumā… Es atceros, ka to sauca par Tālo Austrumu enerģētikas gi­gantu … Cik sen tas bija? Sen un tai pašā laikā nesen … Tikai viens cilvēka mūžs …

Lai gan — kas ir cilvēka mūžs? Manas jaunības die­nās — caurmērā septiņdesmit gada. Turpretī tagad… Kad man palika simt divdesmit, ārsti neļāva braukt uz Grenlandi. Bet es visu savu dzīvi esmu veltījis Galējiem Ziemeļiem un dienvidiem. Sasodīts — es negribēju pa­doties! Nevaru iedomāties- sevi bez darba. īsts darbs loku rokā ar stipriem cilvēkiem man ir nepieciešams kā gaiss; bargi vēji, ledi un garas naktis ar polārblāzmu varavīksnēm… Izej naktī no silta namiņa un klausies ledus klusumā. Tas ir īpašs klusums. Tajā skan kaut kas tāls, mokoši satraucošs — kā mūžīgas atjaunotnes gaidas. Tu dzer salto gaisu — tīru kā dzidru avota ūdeni, svi­linoši aukstu, spirdzinošu. Ar katru malku rodas aizvien vairāk spēka. Vai cilvēks bez tā maz var iztikt? …

Pēc tam man piedāvāja braukt šurp, uz Kamčatkas dienvidiem … par Paužetas ģeotermālā rezervāta un da­bas muzeja pārvaldnieku! … Man, kas esmu būvējis Lielo aizsprostu uz Ļenas un Beringa tiltu… Rezervāta pārvaldes štats: pārvaldnieks plus astoņpadsmit kiberi, pārsvarā vecās konstrukcijas kiberi, dažiem no tiem ne­pieciešams kapitālais remonts … Tā nu tas ir … Starp citu — Kamčatkas rezervāts vēl bija labākais no tā, ko mēdz piedāvāt man līdzīgiem nemiera pilniem veterā­niem. Es, bez šaubām, pārskaitos, pabļaustījos tur pa kadru biroju, pat uzsitu ar dūri pa kādu elektronu pauri, pēc tam tomēr atbraucu … Tāpat vien paskatīties … Kas te ir, kā te ir… Es jau nebiju Kamčatkā bijis četr­desmit gadu. Vai tad nav interesanti: kādreiz «Tālo Austrumu enerģētikas gigants», tagad — rezervāts…

Atlidoju uz šo ieleju, kuru atcerējos no tēva vecajām fotogrāfijām. Pusi dienas klaiņāju pa tukšo ciemu starp klusajām mājelēm, pa bijušās ģeotermālās elektrocen- trāles norimušajiem korpusiem.

Diena bija drūma, ap sirdi man arī bija drūmi…

«Nē, mēs abi vairs neesam vajadzīgi,» es domāju. «Sī gigantiskā elektrostacija ir mana tēva lolojums. Arī es pats…»

Kas nu šeit par rezervātu… Tā ir kapsēta … Nezālēm aizaugusi vēsture… Nevienam par to nav nekādas da­ļas. Uz visiem laikiem no šejienes pazudusi dzīvība… Protams, tagad vairs neizmanto vulkānisko siltumu kā divdesmitajā gadsimtā … Kam toreiz noderēja vulkāns? Tas bija pavards, labākajā gadījumā tvaika katls. Tagad cilvēki ir kļuvuši gudrāki. Prasības arīdzan citas — nu jau uzreiz nepieciešams miljardiem kilovatu. Vai gan viens vulkāns spēj tik daudz dot?… Tādēļ jau bija jātiek dziļāk — pie zemgarozas joslas. Tiek izdarīti urbumi trīsdesmit četrdesmit kilometru dziļumā. Turklāt tā var urbt jebkurā vietā… Šajos urbumos ielaiž ter- moelementus un iegūst enerģiju.

Grenlandes ziemeļos, kur mani nelaida «veselības stā­vokļa dēļ», patlaban tiek gatavoti četri tādi urbumi. Tas gan ir darbiņš! Tur tiek būvēta enerģētikas centrāle, tās jauda būs desmit miljardu kilovatu. Tā būs otra tāda centrāle uz Zemes, pirmā ir Antarktikas energocentrāle. Arī tā ir paredzēta ledāju likvidēšanai. Bet šeit…

Ar nepatiku paskatījos visapkārt. Augstsprieguma pār­vades stabs pie centrālajiem transformatoriem stāvēja sa­šķiebies. Augšā pie izolatoriem bija novijuši ligzdas nez kādi negudri putni. Apaļās dispečeru ēkas durvju stiklus izdauzījis vējš… «Vispirms jāieliek tie,» man iešāvās prātā. «Citādi ziemā sniegs pieputinās. Tur ir elektronu smadzenes, precīzi aparāti.»

Bet kādēļ gan tas būtu jādara? … Kam tagad vajadzīgs šis vecais elektronu pauris un nošķiebtais stabs? Strāva pa vadiem vairs neplūdīs. Putni itin mierīgi var perēt mazuļus ligzdās pie pašiem izolatoriem …

Muzejs! Cik smieklīga ideja… Kam tas vajadzīgs? Varu saderēt uz savu veco pīpi, ka te kopš tā brīža, kad stacija tika slēgta un aizlidoja pēdējais novērotājs, ne­viens cilvēks nav spēris savu kāju . ..

— Labdien, — man aiz muguras atskanēja smalka balstiņa. — Mēs jūs jau gaidījām …