Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

— Nu jau, meitiņ, vairs neceļ tādas stacijas.

— To es zinu. Es taču runāju par jaunajām, kādas paš­reiz tiek celtas, piemēram, Grenlandē …

«Tā tev vajadzēja!» es sacīju pats sev un cieši jo cieši iekodu mēli zobos.

— Varbūt braukšu uz Āfriku stādīt tuksnešos me­žus, — Ksanta turpināja, — vai pāraudzināšu plēsīgos zvērus, lai viņi būtu gudri un labi. Kā Foma …

— Ko tu ar to domāji, sacīdama «kā Foma»?…

— Foma jau arī… Jūs pats redzēsiet… — Ksanta pēkšņi sasita plaukstas. — Skatieties, skatieties! — viņa iesaucās. — Re, tur viņi abi ar Buku nāk pie mums.

Palūkojos atpakaļ. Pāri laukumam uz mūsu pusi lēnā gaitā cēli soļoja varens plušķains ņūfaundlendietis un milzīgs brūnais lācis. Ņūfaundlendietis bija kā prāvs te­lēns — balts, ar rudiem plankumiem uz platā purna, lie­lās pieres un pamatīgajām ķepām. Viņš tuvojās neparasti cienīgi, bez trokšņa viegli čāpodams pa akmens plāksnēm. Pekainis, augumā nedaudz mazāks par suni, gāzelēda­mies tipināja viņam līdzi, nodūris melno purnu pie pašas zemes.

Neviļus pakāpos atpakaļ un parāvu arī Ksantu.

— Nebaidieties, — meitene teica, uzmanīgi atbrīvo­dama savus pirkstus no manas rokas. — Buks nekož. Bet Foma jau kopš mazotnes ir pāraudzināts. Viņš ir ļotr labs un visu saprot. Nāciet šurp, nekautrējieties, — viņa turpināja, vērsdamās pie suņa un lāča, kuri pāris soļu no mums bija apstājušies. — Buk, sasveicinies ar… — Ksanta paskatījās uz mani. Meitenes skatienā bija jau­tājums un nelielas šaubas.

Kā viņa mani tūlīt pagodinās? Vai tiešām par vec­tētiņu? … «Ja Ksanta nenosauks mani par vectētiņu, tad es laikam šeit palikšu,» es nodomāju un ātri viņai sacīju:

— Mani sauc par Filipu.

— Nāc, Buk, sasveicinies ar tēvoci Filipu!

Atviegloti nopūtos. Tomēr tēvocis, nevis vectēvs …

Tajā pašā brīdi varenais Buks pienāca man klāt, viegli

pacēlās uz pakaļkājām un, uzlicis priekšējās man uz pleciem, ar siltu, raupju mēli nolaizīja manu degunu un lūpas.

— Prom! — man paspruka. Sagumis zem milziga suņa smaguma, žigli aizliku sev priekšā elkoni, lai aiz­sargātos no viņa platā, labsirdīgā purna. Buks nolai­zīja mani vēlreiz — manu labo ausi, bet tad, ka redzams, nolēmis, ka ir pietiekami izrādījis savas draudzīgās jūtas, atbrīvoja mani no saviem apkampieniem. Viņš notupās Ksantai pie kājām un, nenolaizdams no manis apa|ā» dzintarkrāsas acis, sāka ar kuplo asti enerģiski slaucīt tirās, sārtās laukuma plāksnes.

Tagad acīmredzot bija pienākusi Fomas kārta. Mazās, tumšās ačeles mirkšķinādams un miklo, melno degunu raustīdams, tas tipināja pie manis.

— Ksanta… — es žēli teicu. — Vai nepietiks ai Buku? … Es patiešām savu mūžu neesmu skūpstījies ar lāci, kaut arī tas ir pāraudzināts. Kā būtu, ja mēs ai Fomu tikai draudzīgi paspiestu viens otram īoku?

— Lūdzu, — Ksanta bija ar mieru. — Foma, dod tē vocim Filipam ķepu. Un atceries, ka tev viņš allaž jāklausa. Viņš tagad ir tavs galvenais priekšnieks.

Foma piekrītoši kaut ko norūca un, apsēdies Bukam blakus, sniedza man smagu ķepu ar asiem nagiem. Pa­spiedu to ar vislielāko prieku.

— Redziet nu, jūs esat iepazinušies, — Ksanta sacīja. — Esmu ļoti, ļoti priecīga… Kā.klājas, Foma? Kā pa­gāja tava nakts dežūra?

— Uf-f-f! — Foma atbildēja un sāka berzēt plato, brūno galvu pie meitenes gaišzilā kombinezona.

— Es saprotu… — Ksanta pamāja. — Atkal vāveres tev darīja pāri?… Vai zināt, tēvoci Filip, jums būs kaut kas jāizdomā. Vāveres nedod mieru nabaga Fo- mam … Apmētā viņu ar izlobītiem ciedru čiekuriem. Tie ieķeras Fomas pinkainajā spalvā, un viņam ir ļoti ne­patīkami. Paskatieties, cik daudz čiekuru te salipuši!

— Būs jāpielāgo kāds kibers, lai izsukā Fomu, pro­tams, ja Foma to ļaus.

— Ļaus, ļaus! — Ksanta iesaucās. — Vai nav tiesa, Foma?

— Uf-f! — lācis atbildēja, pamezdams uz mani ironisku skatienu.

— Redziet nu … Foma zina, kas viņam nāks par labu. Bet vāveres vēlreiz jābrīdina. Viņas ir šausmīgi nepa­klausīgas. Dažas pat skrien uz galveno dispečera ēku un piegružo to ar riekstiem.

— Tāda patvarība viņām gan būs jāizbeidz, — es apņēmīgi teicu.

— Gluži pareizi, — Ksanta piekrita. — Es zinu, — viņa piebilda, — ka jums ar Fomu tagad viss būs kār­tībā.

Pēc tam mēs četratā devāmies apskatīt ģeotermālo staciju. Ksanta parādīja man dažādus mehānismus un izskaidroja to nozīmi. Foma māja ar smago, tumšbrūno galvu, mirkšķināja mazās ačeles un laiku pa laikam pie­krītoši ierūcās. Vienīgi Buks izturējās savaldīgi. Asti no­kāris, viņš nāca mums aiz muguras un brīžiem nožāvājās, plati atplezdams sārto rīkli. Acīmredzot viņš garlaikojās. Manuprāt, tehnika nebija viņa sirdslieta.

Vispirms mēs piegājām pie urbumiem. Kad viens pats klaiņāju, nebiju tos pamanījis. Nav jau nekāds brī­nums … Es taču meklēju caurules, kas rēgotos laukā no zemes, ar smagiem ventiļiem — kā tēva fotogrāfijās. Tagad urbumi atradās skaistu, caurspīdīgu torņu iekš­pusē. Torņi bija no stikla un metāla un atgādināja ap­burtas princeses pilis. Uz katru torni veda ar smiltīm nokaisīti, puķu iežogoti celiņi. Virs torņu caurspīdīga­jiem, smailajiem jumtiem ciedru priedes klusi čabināja tumšos, kuplos zarus. Kokos veselām ģimenēm mita Fo­mas ienaidnieces — mazas, vieglprātīgas, rudi pelēkas vāveres. Viņas mēģināja pat mūs apmētāt ar čiekuriem. Tikai netrāpīja.

— Šeit bija piecdesmit urbumu, — Ksanta stāstīja. — Tie nebija dziļi — tikai piecsimt sešsimt metru. Viens — visdziļākais, divi kilometri, — atrodas ciema nomalē. Urbumi izdarīti līdz pazemes tvaika katlam. Tas, bez šaubām, nebija īsts tvaika katls, tikai Kamba- las vulkāna sena lava. Tajā bija daudz ar ūdeni pilnu plaisu. Ūdens no vulkānu siltuma sakarsa un pārvērtās tvaikos. Tvaiki pa caurulēm pacēlās augšup un grieza elektrostacijas turbīnas. Te ir viens tāds urbums. Bet nu iesim uz elektrostaciju …

— Pagaidi, Ksanta, — es teicu. — Vai tad šie urbumi tagad nemaz vairs nedod tvaiku?

— Dod, tikai ļoti maz, — meitene atbildēja. — Tvaika spēks ir samazinājies un vairs nespēj griezt turbīnas. Pa dažiem urbumiem vēl nāk karsts ūdens. Tas pa cau­rulēm tiek novadīts uz mūsu ciemu. Mēs tajā mazgā­jamies un lielā, stiklotā baseinā peldamies. Ar šo ūdeni tiek apsildītas arī visas elektrostacijas mājiņas.

Ziemā šeit ir silts. Kad atbrauc tūristi vai sportisti — te ir ļoti jautri. Viņi dzīvo šajās mājiņās, slēpo, rāpjas vulkāna krāterī, ar elektrokamanām brauc uz Kuriļu ezeru. Arī mēs bieži tur braucam.

— Tad jau te ir daudz cilvēku?

— Protams… Tagad, rudenī, gan viesu tikpat kā nav. Toties vasarā un ziemā — ak, cik daudz ļaužu! No da­žādiem internātiem atlido bērni ekskursijā apskatīt vul­kānus un Kuriļu ezeru, un veco elektrostaciju. Atbrauc studenti enerģētiķi, kuri pēta tehnikas vēsturi, dažādi zinātnieki, tūristi, mākslinieki, rakstnieki, atbrauc pat kosmonauti — tāpat vien, mazliet atpūsties… Pie mums taču ir ļoti skaisti, vai ne?

— Jā, bez šaubām …

Ksanta man ilgi stāstīja Paužetas ģeotermālās elek­trostacijas vēsturi, stāstīja par slavas pilno, gandrīz gad­simtu ilgo lielo, īsto darbu, bet es domāju, cik mānīgs gan ir pirmais iespaids. Iekams nebiju ticies ar Ksantu, kad klaiņāju te viens pats, redzēju tikai taigā pamestu ciemu, nošķiebušos stabu un izsistos stiklus virs dispe­čeru ēkas durvīm, tomēr izrādās, ka šeit rit sava dzīve — vajadzīga, svarīga dzīve… Protams, viss, kas šeit ap­kārt, — tas jau ir gabaliņš no vēstures. Bet vai tad vēs­ture nepalīdz celt nākotni? Patlaban mēs smeļamies elek­troenerģiju no milzīgiem termoelementiem, kas nolaisti visdziļākajos urbumos, mēs esam iemācījušies regulēt vulkānus, esam padarījuši tos par nekaitīgām lāpām, ko iededzam vienīgi lielos svētkos … Visu to sasniegt mums palīdzēja arī Paužeta, šī elektrostacija, siltumenerģija, ko dod Kambalas vulkāns, kurš uzticīgi veselu mūžību kalpojis cilvēcei.