Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

Atri paskatījos atpakaļ. Mani ziņkāri vēroja apmēram desmit gadus veca meitene zilā kombinezonā. Viņai bija ļoti jauka, apaļa sejiņa ar manāmi izciļņiem vaigu kau­liem, plats deguns, mazliet ieslīpas, brūnas acis. Melnīg­snējie vaigi bija sārti no saules un Kamčatkas vējiem. Ar kuplu, baltu kažokādu apšūtā kombinezona kapuce bija atmesta atpakaļ. Rudos, viļņainos matus nesen bija sajaucis vējš.

— Labdien, — mazliet apjucis, atņēmu sveicienu. — Pirmkārt, kas tu esi un no kurienes uzradies, bet, otr­kārt, kas mani varētu gaidīt un kādēļ?

— Es esmu Ksanta no Sudrabotā Gulbja ciema. Mēs visi jūs gaidījām…

— Vai patiešām? Interesanti… Bet ko tu viena te … taigā… ko tu te dari? Un kur atrodas tas jūsu ciems?

— Lejā pie jūras — septiņus kilometrus no šejienes. Šeit jau nav taiga, te ir bijusī vulkāniskā elektrosta­cija — Paužetas ģeotermālā energocentrāle. — Meitēns viltīgi piemiedza acis un piebilda: — Vai tad jūs neesat par to dzirdējis?

— Šo to jau esmu gan … Tātad tu viena pati atnāci šurp septiņus kilometrus?

— Ne jau viena, Buks arī.

— Buks? Kur tad viņš ir? .. . Un kas ir tas Buks?

— Buks ir mans draugs. Viņš ir amerikānis. Vecvec­tēvs atveda viņu no Aleutu salām, es toreiz biju vēl ma­ziņa. Arī Buks bija galīgs knīpa. Viņu varēja iebāzt du­rami. Turpretī tagad — oho! … Ja viņš nostāsies uz pakaļkājām, būs lielāks par jums.

— Ak tā! Nu man ir skaidrs … Tomēr nav labi, ka viņš tevi pametis vienu pašu tik vientulīgā vietā.

— Viņš jau nemaz nav vainīgs. Es pati atļāvu viņam apciemot Fomu. Es te šodien dežurēju.

— Dežurē? Kur tu dežurē?

— Šeit, elektrostacijā. Viss mūsu internāts uzņēmās par to šefību līdz jūsu atbraukšanai. Kādam taču jāpie­skata kiberi. Nodosim jums visu pilnīgā kārtībā. Pēc tam jums palīdzēsim.

— Hm … Redzi, Ksanta … Vispār mēs par to vēl parunāsim mazliet vēlāk… Man taču viss labi jāpār­domā, viss jāapsver …

— Jūs droši vien jau visu izdomājāt, kamēr lidojāt.

— Kur nu — tas notika ļoti ātri. Līdz šejienei no Pet- ropavlovskas jāpavada tikai pusstunda ceļā ,.. Labāk pa­saki — vai tas Foma visu laiku te dzīvo?

— Jā, viņš šeit ir galvenais sargs, lai neiebruktu vilki vai mežacūkas.

— Interesanti! Vai patiešām te vēl ir saglabājušies vilki?

— Protams! Viņi dzīvo tur — aiz Kuriļu ezera. Vil­kiem tur ir savs rezervāts. Bet viņi nāca šurp, kauca un nobradāja puķes .,, Tagad Foma viņus vairs nelaiž.

— Hm… Paklau, Ksanta, — kāpēc gan to Fomu neva­rētu iecelt šeit par galveno pārvaldnieku? Es jau nezi­nāju, ka viņš te pastāvīgi dzīvo.

Ksanta manī vērīgi palūkojās. Viņas skatienā pazibēja kaut kas līdzīgs šaubām — vai tikai es nejokoju? … To­mēr viņa sacīja ļoti nopietni:

— Manuprāt, Foma netiktu galā. Nē, jūs esat vairāk piemērots …

— Paldies… Iesim labāk pie Fomas, parunāsimies ar viņu.

— Iesim, — Ksanta smalkā balstiņā piekrita.

Viņa aizveda mani pa šauru, ar rūsganām smiltīm no­kaisītu taciņu uz ciemu. Visapkārt kā ugunīgi sarkans paklājs liesmoja ziedi, Kamčatkas rudens puķes — aste­res, krizantēmas, dālijas, salvijas — gandrīz Ksantas ga­rumā. Meitene mani droši veda pa šo raibo, dzīvo labi­rintu. Pagājām garām kādai ēkai, pēc tam vēl vienai, pa diagonāli šķērsojām plašu noru — īstu puķu dārzu. Virs mums pletās taiga košā rudens rotā — bāiganzaļās, gandrīz caurspīdīgās skujmetes, milzīgās, apsūnojušās ciedru priedes, oranžie bērzi, zeltītās papeles, koši sar­kanās apses. Bet visapkārt — rudens ziedu aukainais pa­klājs, kārtīgi ar smiltīm nokaisīti celiņi, mājiņas visda­žādākajās krāsās.

Vietām koku zari pašķīrās, un augstu bāli zilajās de­besīs, kurās ap dienasvidu vējš bija izdzenājis mākoņus, pie garajiem spraišļotajiem stabiem iemirdzējās vadu pa­vedieni. Blāvie saules stari, izlauzušies cauri rudenīgajai lapotnei, krāsainām uguntiņām zibsnīja verandas zaļajās un sārtajās rūtīs. Bija ļoti kluss. Zem Ksantas vieglajiem soļiem tik tikko dzirdami čabēja nokritušās lapas. Smar­žoja pēc rudenīga meža. Tā bija apbrīnojama smarža — rūgtens dzestrums, trūdošas lapas, sēnes, skujas un vēl kaut kas gandrīz nemanāms, taču savādi pazīstams un satraucošs … Mēs vēl aizvien gājām un gājām … Man jau sāka likties, ka nav nekādas Paužetas, nav vecās ģeotermālās stacijas. Esmu savas bērnības noslēpumai­najā pasaku mežā. Maza lauma mani nez kur ved. Vai nav vienalga, uz kurieni… Tūlīt mēs satiksim labo burvi — un sāksies brīnumi…

Burvi mēs nesastapām, taču brīnumi sākās tajā pašā mirklī, tiklīdz mēs ar Ksantu nonācām nelielā lauku­miņā, kā šķiet, pašā ciema centrā. Laukums bija nobru­ģēts ar četrstūrainām sarkanām šūnakmens plāksnēm. Tās nepiegūla cieši cita pie citas, un viscaur starp plāksnēm spraucās laukā koši zaļa sūna. Tas bija apbrīnojams ģeo­metrisks raksts, izausts no dzīvā, zaļā augu tīkla un siltā, sārtā akmens kvadrātiem. Laukuma vidū atradās apaļš baseins, izklāts ar iesarkanu marmoru. Te reiz bija šal- kusi strūklaka, bet tagad tā vairs nedarbojās un baseins bija tukšs. Aiz strūklakas slējās pelēka granīta pieminek­lis: kalsnējs, mazliet sakumpis augums, cepure ar pla­tām malām, gari zābaki, šaura seja ar ķīļbārdiņu, krei­sajā rokā — ģeologa āmurs. Es viņu tūlīt pazinu. Biju redzējis viņu dzīvu, kā arī vecās fotogrāfijās. Pagājušajā gadsimtā viņu sauca par «vulkanoloģijas tēvu» — viņš bija radījis zinātni par vulkāniem un to darbību. Viņš, bez šaubām, bija iekarojis tiesības stāvēt šeit — vulka- nologu ciemā pie vulkāna, kuram bija licis kalpot cil­vēkiem. Tomēr tagad … Vai tā nebija likteņa ironija — mūžīgi stāvēt cilvēku pamestā ciemā? Ko nejaušiem šīs vietas apmeklētājiem izsaka viņa vārds, kas iegravēts pulētajā granītā? …

— Vai tu zini, kas viņš ir? — es klusu jautāju Ksantai.

Meitene izbrīnījusies paskatījās uz mani.

— Protams! Tas ir mans veevec vecvectēvs. Tētis teica, ka viņš, — Ksanta norādīja uz pieminekli, — pirmais sā­cis pētīt Kamčatkas vulkānus. Viņš arī pierunājis savus laikabiedrus uzcelt šeit ciemu un vulkānisko elektrosta­ciju.

— Vai tu re! — es iesaucos, juzdams, ka man kaut kas jāsaka.

— Mēs katru dienu atnesam svaigus ziedus un nolie­kam pieminekļa pakājē, — Ksanta turpināja. — Mamma stāstīja, ka vecvecvecvectēvam ļoti patikušas puķes.

— Tātad tavs tētis un mamma arī dzīvo ciemā pie jūras?

— Ai nē! Ciemā pie jūras dzīvo vienīgi bērni un, bez šaubām, mūsu audzinātāji un skolotāji. Sudrabotais Gul­bis ir bērnu ciems. Mana mamma strādā Petropavlovskā. Mamma un tētis ir ģeologi, tāpat kā vecvecvecvectēvs. Tētis gan patlaban atrodas komandējumā — tur… — Ksanta parādīja ar pirkstu uz debesīm. — Vakarā varē­sim redzēt, es jums parādīšu. Viņš ir uz Mēness. Pēta vulkānus. Tētis apsolīja man atvest no turienes mēness akmeņus.

— Patiešām? Tu laikam arī gribi kļūt par ģeologu?

— Nē, es vēl neesmu to izlēmusi, — Ksanta man no­

pietni atbildēja. — Zināt, ir ļoti grūti izvēlēties. Viss šķiet tik interesants… Pirmajā klasē mēs ar Māru — manu labāko draudzeni — gribējām būt par kosmisko kuģu kapteinēm. Otrajā klasē Māra pēkšņi sadomāja kļūt par okeanologu, lai strādātu Klusā okeāna dzelmē. Man arī sagribējās to pašu. Bet vēlāk dabūjām zināt, ka tur vienmēr ir tumšs, un mēs pārdomājām. Tagad Māra grib iemācīties sacerēt skaistu mūziku, bet es — es vēl do­māju … Varbūt strādāšu tādā stacijā kā šī, tikai lie­lākā …