Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Ledus tuksneša spoki

Ledus tuksneša spoki

Ekspedīcijas ģeofiziķis Džeks Rasels gu­lēja pakaramajā lāviņā pie pašiem Lielās kabīnes griestiem. Neatraudams acis no tāl­skata, viņš laiku pa laikam kaut ko atzīmēja uz papīra lapas, kas ar spraudītēm bija pie­stiprināta pie griestiem.

Ģeologs Ralfs Stonors sēdēja pie galda un aplūkoja minerālu paraugus. Radiometra bul­tiņa trīsēja un sāka svārstīties, kad Stonors tuvināja aparātam melnos, ej|aini spīdīgos kristālus.

Aiz durvīm bija dzirdama kņada, nosalušu kāju klaudzināšana un skaļa šņākujošana. Nokustējās smagā portjera, ielaizdama Lie­lajā kabīnē meteorologu Fredu Loku, mazu, plecīgu, gandrīz kvadrātīgu zvērādas kombi­nezonā un milzīgās untās.

— Mīnus piecdesmit ar vējiņu, — viņš iz­dvesa, vilkdams nost ādas dūraiņus. — Klapē ciet kantori, Džek. Tik un tā tu neko ne­redzi,

Nočīkstēja pie griestiem pakārtā lāviņa. Rasels paskatījās uz ienācēju un klusēdams pievērsās tālskata okulāram.

Loks ar pūlēm izlīda no kombinezona, iespēra to ar kāju kaktā, izņēma no sienas skapja pudeli un slīpētu glāzi, pielēja to, iz­tukšoja, novilka ar vilnas jakas piedurkni pār rudo bārdu un izstaipījās.

— Sasodītais elektriskais apsildītājs ne­darbojas, — viņš paskaidroja, pamezdams ar galvu uz kaktā gulošā kombinezona pusi.

— Lai Henrihs pārbauda kontaktus.

— Tu taču zini, ka Henrihs palika Ledus alā, — sacīja Stonors. — Viņi ar Toivo gri­bēja šodien izcirst eju uz apakšējo dzīslu.

— Muļķīgi, — atteica Loks saviebdamies.

— Sēdēs tur tik ilgi, kamēr nebūs rimusies sniega vētra.

— Viņiem ir guļammaisi un prīmuss. Var sēdēt kaut nedēļu.

«Tevi derētu uz nedēļu ietupināt Ledus alā,» domāja Loks, raudzīdamies uz Stonora sārto galvvidu. «Šodien, kā radās, pat de­gunu nav izbāzis laukā …»

— Oho, — teica Stonors, vērodams aparāta bultiņu.

— Kaut kas jauns? — apvaicājās Loks, kūpinādams pīpi.

— Nekā sevišķa. Atkal augsts urāna sa­turs.

— Tātad tomēr vērtīga atradne, — nobu- bināja Loks.

— Un kā vēl, — atsaucās Stonors. — Bez tam tas ir pirmais urāna atradums Antark- tīdā … Ja saturs ir tik augsts, par manu at­radni uzzinās visa pasaule.

— Kāpēc tad mēs nesteidzam pavēstīt pa­saulei par tavu atklājumu?

— Pagaidām nedrīkst Šefi negrib, ka krievi nopietni nodarbotos ar urāna meklē­jumiem Antarktīdā.

— Jūs domājat, ka krievi ir dumjāki par mums, — pavīpsnājis teica Loks. — Varat nešaubīties, Stonor, viņi te ir paveikuši vai­rāk par mums.

— Urānu viņi vēl nav atraduši. Esmu pār­liecināts par to. Viņi regulāri ziņo par sa­viem atklājumiem … Bez tam lielākā daļa pētnieku ir pārliecināti, ka urāna Antarktīdā vispār nav.

— Kāda jēga ir jūsu atklājumam! Nepie : ejami kalni trīssimt jūdžu no krasta. Visap­kārt ledus tuksnesis. Velnišķs aukstums, sniega vētras, puteņi… Atvest uz šejieni se­šus pārgalvjus un atstāt uz gadu — to vēl var, bet būvēt te raktuves … to nedarītu pat krievi.

— Vai jūs esat bijis Ziemeļkanādas urāna raktuvēs? — domīgi jautāja Stonors, mētā­dams uz delnas melnu, ar dzeltenu un oranžu okeru klātu kristālu saaudzeni.

Loks papurināja galvu.

— Tur urāna saturs ir piecdesmit reižu mazāks, bet apstākļi mazdrusciņ labāki nekā te. Aprēķins vienkāršs… Tādu atradni ir izdevīgi ekspluatēt pat uz Mēness.

— Tas vēl ir jautājums, kur sliktāk — uz Mēness vai Karalienes Modās Zemē, — sa­cīja Loks un paraustīja plecus.

— Uz Mēness pagaidām neviens nav bijis, bet Karalienes Modās Zemē mēs jau esam iekārtojušies un, vai tas ir labi vai slikti, sēžam devīto mēnesi.

— Dariet, ko gribat, — sacīja Loks, —bū­vējiet te raktuves, pilsētas, aerodromus, kau­sējiet ledu, iegūstiet urānu, velnu, nelabo, ko vien tīkojat. Es zinu vienu: savu kāju es vairs te nesperšu. Ne par kādiem dolāriem. Grenlandi, Himalajus, visu ko, tikai ne Ant- arktīdu, kaut tā trīskārt nolādēta. Tas ir mans pēdējais vārds, zēni… — Loks ap­klusa un ieklausījās. — Bet par ko domā mūsu žurnālists? Vai viņš domā dot mums pusdienas? Ei, Sarkangalvīti… Mesjē Rišār! Pēc pulksteņa sen jau ir pusdienlaiks, velns parāvis!

Zem Džeka Rasela lāviņas pavērās šauras durtiņas. Pa tām palūkojās Rišārs Ziro — ārsts, pavārs, radists un pie viena arī trīs lielāko Parīzes avīžu speciālkorespondents. Pavāra cepures vietā Ziro galvu greznoja aveņkrāsas berete. Aiz biezajiem briļļu stik­liem izsmējīgi zibsnīja mazas, durstīgas ače­les.

— Taisnībai nav vajadzības pēc skaļām klaigām, dārgo Fred, — paziņoja ārsts, pie­miegdams ar aci Lokam. — Pusdienas ir ga­tavas, mazgājiet rociņas … — Viņš piepeši apklusa un ar apaļām acīm blenza uz Sto- noru. — Kas tie? — Ārsta rādītājpirksts bija vērsts pret melnajiem kristāliem. — Atkal? Cik reižu es neesmu piekodinājis un lūdzis nelikt te šos radioaktīvos draņķus… Es nak­tis neguļu, drebu par jūsu veselību, bet jūs…

— Kas mainīsies, ja viņš noglabas savus akmeņus aiz noliktavas finiera šķērssie­nas? — smiedamies jautāja Loks. — Neesi strauss, Sarkangalvīt. Te visapkārt ir izsta- rojums. Dzīslas ir trīs jūdzes no šejienes. Bet var būt, ka tās ir zem mums … Mums vi­siem ir nodrošināta staru slimība.

— Putekļus, noslaukiet no galda putek­ļus, — palika pie sava Ziro, neklausīdamies Lokā, — arī tie ir radioaktīvi! Nedošu pus­dienas, kamēr nebūsiet aizvākuši. Saslauki ar slapju lupatu, Fred, un izsvied ārā.

Loks smīkņādams noslaucīja galdu ar lu­patu un, kad ārsts bija nozudis aiz durvīm, pasvieda lupatu zem dīvāna.

Ziro ienesa uz paplātes kastroli un bļodi­ņas un sāka liet zupu.

Loks sameklēja sienas skapī pudeli un trīs glāzes.

— Tev es neliešu, — viņš teica ārstam. — Spriežot pēc deguna, tu jau esi iztērējis nedēļas devu.

— Netiesājiet un jūs netapsiet tiesāti, — atjokoja ārsts, šķielēdams uz pudeli. — Es pielēju pudiņam klāt rumu un mazlietiņ no­garšoju.

Pagaidījis, lai Loks pielej glāzes, ārsts veikli izķēra tam no rokām pudeli, sakratīja, apskatīja pret gaismu un pielika pie lūpām.

— Alvotā rīkle, — ar nelielu skaudību no­teica Loks, skatīdamies uz tukšo pudeli.

— Un viss pārējais, — piemetināja ārsts, uzkozdams sardīni. — Jūs šonakt gulēsiet, bet man vēl jāsacer korespondence un jāiz- grūž gaisā. Tās nav nekādas laika ziņas! Tur vajadzīga galva un fantāzija. Mūsu eks­pedīcija ir iecerēta kā starptautiska ekspe­dīcija. Bet kāds no organizatoriem ir pār- centies. Divi Albionas dēli, amerikānis un francūzis — tas vēl nebūtu nekas. Bet pa­mēģiniet izskaidrot Parīzes avīžu lasītājiem, kādēļ Kanādu pārstāv polis Henrihs Kovaļ- skis, bet Norvēģiju — soms Toivo Latikai- nens! Par ko pavēlēsiet melot šīsdienas ko­respondencē?

— Var par viņu, — Loks noteica un pa­meta ar roku uz lāviņā gulošā ģeofizika pusi.

— Viņš upurē pusdienas meteoru plūsmas dēļ.

— Doma! — Ārsts salecas uz krēsla.

— Aprakstam var dot nosaukumu «Meteoru mednieks», un to var sākt, piemēram, tā: «Septīto mēnesi pašaizliedzīgais jaunais zi­nātnieks neatiet no teleskopa …» Starp citu, jaunekli, otrreiz pusdienas es nesildīšu. Jūs dzirdat?

— Jā, — sacīja Rasels, skatīdamies tele­skopa okulārā un mudīgi kaut ko pierakstī­dams.

— Jūs, angļi, esat apbrīnojami runīgi, — turpināja ārsts, strēbdams zupu. — Nezinu, ko es iesāktu, ja nebūtu Henriha. Po|i tomēr daudzējādā ziņā atgādina mūs, francūžus.