Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

Augstu pār slēpotāju galvām slējās plaisu izvagotas krantis. Uz Ledus alu iemītā ta­ciņa bija pazudusi. Tā bija aizputināta.

Aiz pagrieziena pavērās uz rietumiem aiz­ejošas aizas tālā panorāma. Pār melnajām bazalta sienām bija nokārušies sniega nagi. Uz milzīgā ledāja sastingušajiem viļņiem pacēlās senās lavas krantis. No dienvidrie­tumiem, no neizpētītajiem Karalienes Modās Zemes apgabaliem plūda nekustīga, dziļu plaisu sašķelta ledus upe.

Stonors, kas skrēja pa priekšu, apstājās un pielika pie acīm binokli.

— Redzu ieeju Ledus alā, — viņš pazi­ņoja, — bet tuvumā ne dzīvas dvēseles. Sa­vādi, ka viņi, pazaudējuši sakarus, nav cen­tušies tādā laikā iznākt mums pretim.

-

Rasels klusēdams sakārtoja slēpju saites.

— Ko jūs, Džek, domājat par nakts pa­niku? — jautāja Stonors, nolaizdams binokli.

Rasels klusēdams paraustīja plecus.

— Šorīt man ienāca prātā dīvaina doma,— turpināja Stonors. — Ļoti dīvaina. Jūs ne­spējat noģist? …

Rasels papurināja galvu.

— Redziet, es daudzus gadus esmu strā­dājis Himalajos. Starp citu, tas viss ir tīrie nieki. Nav vērts runāt…

Stonors sparīgi atgrūdās ar spieķiem un drāzās lejup, atstādams zilganbaltajā sniegā slēpju pēdu pavedienu.

Dažus soļus pirms šaurās spraugas, kas veda ledus kupolā, Stonors apstājās un skaļi iekliedzās. No bazalta sienām atlekusī atbalss atkārtoja izsaucienu un noklusa tālumā. Ne­viens neatsaucās.

— Dīvaini, — nomurmināja ģeologs, ar cimdu slaucīdams nosvīdušo pieri.

Rasels noņēma slēpes un gāja uz plaisu. Visapkārt pletās jaunā sniega viļņotais pa­klājs. Uz tā dzirkstošās virsmas neredzēja nevienu pēdu. Ģeofiziķis paspēra soli, vēl vienu soli un iegrima gandrīz līdz jostas vie­tai.

— Izskatas, ka viņi pec puteņa nav nā­kuši ārā no alas, — rūca Stonors, piesar­dzīgi mīdams Rasela pēdās.

Plaisas dziļumā sniega bija mazāk, tomēr dziļo klusumu joprojām netraucēja neviena skaņa. Plaisa sašaurinājās. Kļuva tumšs.

Spožā diena tikko lauzās cauri zaļganajai ledus blīvai.

Rasels ieslēdza reflektoru. Spēcīgais stars atdūrās pret šaurām, apledojušām durvīm. Tās bija ciet.

Rasels pārlaida gaismu pār ledus sienām. Pazibēja slēpju metāla saites. Pie sienas pieslietās nartas meta uz ledus garas, līkas ēnas.

— Viņi ir šeit, — sacīja Stonors. — Slē­pes un nartas ir tepat. Hello, Henrih! …

Atbildes nebija.

— Šodien viņi tomēr ir iznākuši ārā! — sauca Stonors, rādīdams uz pēdām, kas bija iemītas pie durvīm. — Ei, Toivo, Henrih! — Viņš pagrūda durvis. Tās nepadevās.

— Aizslēgtas no iekšpuses, — secināja ģeologs, grasīdamies klauvēt.

Rasels parāva viņu aiz piedurknes.

— Durvis ir iesalušas, Ralf.

Viņš piespieda durvis ar plecu. Stonors palīdzēja. Durvis ar brīkšķi atsprāga vaļā.

Ledus alā bija tumšs.

— Henrih, Toivo! — atkal uzsauca Sto­nors. Viņa balsī jautās izbailes.

Rasels pieliecies iegāja pa durvīm, atrada akumulatorus un noklikšķināja slēdzi. Ledus alu piepildīja nespodra, dzeltena gaisma. Uz zemām saliekamajām lāviņām atradās guļam­maisi. Tie bija tukši. Kaktā uz prīmusa stā­vēja apsarmojusi panna. Tai blakus — tukša konservu kārba,

Stonors, iespraucies pa durvīm, neizpratnē skatījās apkārt.

— Zīmīte, — sacīja Rasels.

Uz galda netālu no radioraidītāja gulēja papīra lapa. Stonors izķēra zīmīti ģeologam no rokām un, acis miegdams, ar pūlēm lasīja ķeburainās, uz ātru roku uzskribelētās rin­diņas.

«Vakar aizcirtāmies līdz galvenajai dzīs­lai. Tā viscauri izurbināta. Toivo teica, ka šīs ejas izskatoties pēc seniem karjeriem.» Stonors apklusa un blenza uz ģeofiziķi.

— Kādi nieki, Džek!

— Lasiet tālāk, — lūdza Rasels.

— «Viņš aizgāja tos apskatīt un neatgrie­zās,» turpināja Stonors. «Eju meklēt viņu. Henrihs.»

— Bet zīmīte rakstīta vakarrīt, — sacīja Rasels, paņēmis no Stonora lapu.

— Un ne vārda par to, vai ir urāns, — nomurmināja Stonors.

— Tie droši vien ir no dzīslas, — teica ģeofiziķis, norādīdams uz akmeņiem pie lā­viņas.

Stonors žigli pieliecās, paķēra paraugus un ņēmās tos aizrautīgi aplūkot.

— Ir gan mantiņa! — viņš nočukstēja.

— Bagātāka nekā augšā. Tīrs urāninīts. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, Džek? …

Rasels vienā mierā grozīja raidītāja klo­ķus.

— Uztvērējam kaut kas noticis, tas nedar­bojas …

— Vai izlabot varēsim?

— Šķiet, lampas izdegušas. Rezerves lampu te nav.

— Ko lai dara?

— Jākāpj lejā pie dzīslas.

— Saproti, Džek, — Stonors sastomījās, — manuprāt, labāk būtu pagaidīt… Iespē­jams, ka viņi drīz atgriežas.

— Henrihs aizgājis vakar, bet Toivo vēl ātrāk. Ar viņiem kaut kas ir noticis.

Stonors nodūra acis.

— Baidos, ka nokāpšana pie dzīslas ir bīstama. Ja ir tik daudz urāna … — Viņš pameta ar galvu uz paraugu pusi. — Ir va­jadzīgs radioaktivitātes indikators, bet es at­stāju to Lielajā kabīnē.

— Es nokāpšu viens, — saltā mierā iero­sināja Rasels.

— Kā priekšnieks es tev aizliedzu. Darīsim tā: tu paliksi te un gaidīsi viņus atgrieža­mies. Ja vajadzēs, palīdzēsi, kad viņi nāks atpakaļ. Es braukšu uz Lielo kabīni. Atgrie­zīšos kopā ar Fredu … Mēs atvedīsim indi­katoru, virves un rezerves radiolampas. Ja Henriha un Toivo vēl nebūs, — sāksim meklēt.

— Bet ja ar viņiem kaut kas ir noticis un palīdzība ir vajadzīga jau šajā brīdī?

— Divas trīs stundas vairs neko negrozīs, Džek. Bez tam es domāju, ka Henrihs ir sa­jaucis datumus. Zīmīte ir rakstīta šorīt, nevis vakar. Henrihs ir devies meklēt pavisam nesen. Tu esi aizmirsis pēdas, kuras mēs re­dzējām pie ieejas alā.

— Ja tās ir Henriha pēdas, tad nav sapro­tams, kādēļ viņš izgājis basām kājām.

— Basām?

— Jā, sniegā pie alas durvīm bija basu kāju pēdas.

— Muļķības! — izsaucās Stonors. — Ne­ticamas muļķības, — viņš atkārtoja un ap­klusa. — Tas viegli pārbaudāms, Džek.

Viņš ātri izņēma bateriju un atvēra durvis.

— Ak tu velns, mēs esam nomīdījuši tās pēdas, — atskanēja viņa balss no ledus ko­ridora. — Nē, skaidrs, ka tev ir tikai izli­cies, — Stonors turpināja, nākdams atpakaļ. — Kam nāktu prātā te bradāt plikām kā­jām? … Tātad norunāts. Es braucu, tu paliec.

Kad durvis bija aizcirtušās, Rasels vei­cīgi piecēlās un aizgrūda metāla aizbīdņus.

Tagad varēja ķerties pie darba.

Ģeofiziķis pacēla koka lūkas vāku Ledus alas sienā. Pretim dvesa stindzinošs auk­stums. Rasels ausījās. No šaurās ejas, kas bija izcirsta ledū uz bazalta krauju pakāji, nenāca ne skaņas. Ģeofiziķis piesēja virves galu pie lūkas gredzena un, pārmetis rituli pār plecu, uzmanīgi ielīda tumšajā caurumā. Ieslēdza reflektoru. Uzzibsnīja ledus sienas. Taisnā, ieslīpā eja nozuda zaļganā puskrēslā.

— Ne par kadu naudu nepalikšu te viens, Stonor. — Ārsts no satraukuma sēca. — Ne par kadu, saprotat? Ja jus līdz tumsai ne­būsiet atpakaļ, es … zaudēšu prātu.

Fredam Lokam noraustījās lūpu kaktiņi. Viņš tikko valdījās.

Stonors apmulsis noplātīja rokas.

— Tad tev jānāk man līdzi, Rišār. Varbūt tā būs pat labāk: ja nu tur ir vajadzīga tava palīdzība … Freds paliks Lielajā kabīnē.

Freds Loks zvēla dūri uz galda. Nošķin- dēja glāzes. Sasvārstījās skaitītāju bultiņas.