Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Ledus tuksneša spoki

— Te ir nevis ziemas nometne, bet gļēvuļu patversme! — meteorologs rēca. — Kāpēc tu lūdz, bet nevis izrīko, Ralf? Ko tu gribi ņemt sev līdzi? Viņš vēl nav nācis pie jēgas no vakarvakara un pusceļā nogāzīsies zemē. Oh, es gan negribē-tu būt blakām jums īstās briesmās.

— Nekliedz, labāk pasaki, ko lai dara, Fred, — klusi teica Stonors.

— It kā tu pats nezinātu! Paņemam ne­samo un pilnā gaitā uz priekšu. Un tu, — Loks pabāza dūri ārstam zem deguna, — ja tu vēlreiz iepīkstēsies, ka tev bail, staigāsi ģipsī līdz ziemošanas beigām. Skaidrs?

Ārsts izbīlī pakāpās atpakaļ.

— Aizver ieejas lūku un nedomā taisīt to vaļā, lai tev nerēgotos. Saprati? Un neej prom no raidītāja. Pēc stundas izsauksim pa radio Lielo kabīni. Ejam, Stonor!

Durvīs Loks atskatījās uz ārstu, parādīja uz sienas skapi, uzsita ar īkšķi sev pa ap­kakli un sirdīgi nopurināja galvu.

… Jau no tālienes Stonors un Loks ierau­dzīja Rasela garo stāvu. Ģeofiziķis rāpoja pa dziļo sniegu gar ledus kupolu, tad nozuda spraugā. Kad Loks un Stonors tuvojās, viņš iznāca tiem pretim.

— Kā iet, Džek? — uzsauca Stonors, rai­sīdams nost slēpes.

— Henrihs ir te.

— Bet Latikainens?

— Viņa nav.

— Un ko saka Henrihs?

— Tikpat kā neko. Viņš jūtas ļoti slikti. Jau divas reizes zaudēja samaņu.

— Ievainots?

— Nē… Drīzāk kaut kāds savāds staru bojājums.

Loks klusiņām iesvilpās.

Visi trīs steigšus iegāja Ledus alā.

Ādas kombinezonā ģērbtais Kovaļskis bija nolikts uz guļammaisa. Dziļu grumbu izva­gotā seja šķita pārakmeņojusies. Acis bija aizvērtas, zobi sakosti, nagi kļuvuši zili.

— Nē, nē, viņš ir dzīvs, — sacīja Rasels, ieraudzījis Stonora izbaiļu pilnās acis, — bet atkal bez samaņas.

Loks noliecās pār Kovaļski, pataustīja pulsu un pašūpoja galvu.

— Riebīgi gan, ka ārsta vietā ir kretīns.

— Un tomēr no viņa te būtu vairāk la­buma nekā no jums visiem kopā, — piezī­mēja Stonors.

Pār ķermeni pārskrēja tikko manāmas trī­sas. Loks izstiepa roku, gribēja skart viņa

pieri, bet Kovaļskim no matiem izlēca zilga­nas dzirkstis. Loks atrāva roku atpakaļ.

Stonors saskatījās ar Raselu.

— Šķiet, viņa ķermenis ir elektrizēts, — nomurmināja apstulbušais Loks.

— Radioaktivitāte tā nav, — sacīja Sto­nors. — Velns viņu sazina kas! Baidos, ka arī Ziro neko nespēs līdzēt. Bet kā tu domā, Džek?

— Tur, šaja pazemes labirinta, viņš droši vien ir cietis no kaut kādas izlādēšanās, — domīgi atbildēja ģeofiziķis. — Tur ir vesels labirints, Ralf. Es nezinu, vai tie ir karjeri… Bet ar tiem izcaurumota' ir pati dzīsla, ir lava ap to. Henrihs teica, ka esot maldījies vairākas stundas. Toivo nav atradis un nav pat redzējis viņa pēdas. Bet tad… viņš pēkšņi sajutis vājumu. Vairāk viņš neko ne­atceras.

— Tātad jūs bijāt apakšā? — jautāja Sto­nors.

— Jā.

— Un ka jutāties tagad?

— Pagaidām normāli. Bet es biju tur ne­ilgu laiku…

— Savādi, ļoti savādi, — nomurmināja Stonors. — Vienkārši nezinu, ko domāt. Rū­das radioaktivitāte nevarēja iedarboties tik ātri.

— Rūdas tur tikpat kā vairs nav, — sa­cīja Rasels. — Rādās, ka tā ir … izņemta …

— Nevar būt… Ko tad lai darām ar Henrihu?

— Manuprāt, viņam kļūst labāk, — teica Loks. — Skatieties, bālums pamazām izzūd. Viņš arī elpo mierīgāk … Kāds varētu būt šīs slimības cēlonis?

— Galvenais — kādas būs sekas? — at­jautāja Rasels.

— Vai tev, Džek, neliekas, ka tās varētu būt kaut kādas zemes strāvas, kas saistītas ar vakardienas neparasti intensīvo ziemeļ­blāzmu? — vaicāja Stonors.

— Nē.

— Bet kas tad?

— Nezinu.

— Nav nozīmes likt Džekam fantazēt, — sacīja Loks. — Labāk fantazē pats. Tā ir tava specialitāte, Ralf.

— Tas nav asprātīgi, — atcirta ģeologs. — Un mums taču galu galā jāsaprot, kas te notiek.

— Tas neizskatās pēc elektriskās strāvas bojājuma, — teica Rasels. — Un, protams, radioaktivitāte arī tā nav… Varbūt kāds sevišķs starojums? Neitrīno, mežoni? Bet tā avots ir galīgi neizdibināms …

— Ģībonis, liekas, pārvēršas par miegu,— sacīja Stonors, ieklausīdamies poļa elpā.

— Jauki! Klāj vaļā, kur tu vinu atradi, Džek.

— Simt septiņdesmit metru no šejienes, kur sazarojas rūdas dzīslā izcirstā horizontālā eja.

— Kur sazarojas… eja? — parvaicaja

Stonors. — Vai tiešām tu uzskati, ka labi­rints ir seni karjeri?

— Nezinu … Bet izskatās, ka tas ir māk­slīgs … Labāk būtu, ja tu pats apskatītu. Es nekad neesmu redzējis senos karjerus.

— Rādās, ka tavā atradnē kāds jau ir rak­ņājies, Stonor, — izsmējīgi piebilda Loks.

— Rādās, ka mēs visi pamazām sākam jukt! — iesaucās ģeologs. — Te nevar būt nekādu senu karjeru. Saprotat? Nekādu . .. Mēs esam pirmie cilvēki, kas nonākuši šajā Antarktīdas kontinenta daļā.

— Tad atliek domāt, ka ejas iztaisījuši pingvīni vai tie pērtiķveidīgie spoki, kas ap­ciemoja mūs pagājušajā naktī.

— Pašlaik nav no svara, vai labirints ir mākslīgs vai dabisks, — teica Rasels. — Viens no mūsu biedriem vēl atrodas tur. Ar viņu droši vien noticis tas pats, kas ar Henrihu.

— Džekam taisnība, — piekrita Loks. — Ir jārīkojas, nevis jāpļāpā. Stonor, mēs gaidām tavus rīkojumus.

— Vienam no mums ir jāpaliek pie Hen­riha.

— Lieliski … Paliec tu, bet mēs ar Džeku iesim meklēt Toivo.

— Bet man ātrāk jāapskata tas, ko Džeks sauc par horizontālo eju.

— Tad nespriedelē gari un komandē!

— Paliec tu, Fred, — sacīja Stonors. — Ir jāsalabo raidītājs un jānodibina sakari ar ārstu. Neviens neizdarīs to labāk par tevi.

— Ir, šef. Un pazūdiet ātrāk zemē vai

ledu, ja jums tīk, — ieteica meteorologs, at­vērdams ledus tuneļa lūku.

— Cik tālu mēs esam aizgājuši, Džek?

— Esmu iztinis visus piecsimt metrus auk­las. Ja ņem vērā neskaitāmos pagriezienus, mēs atrodamies metrus trīssimt taisnā līnijā no Ledus alas.

— Cik daudz auklas ir atlicis?

— Vēl tikpat daudz.

Rasels un Stonors lēnām gāja uz leju pa slīpu cauruļveida kanālu, kas stiepās cauri lavai. Kanāla melnās sien-as blāvi zaigoja.

— Atkal pagrieziens.

— Un atzarojums pa labi. Dzīsla paliek kaut kur sāņus, Džek. Te rūdas nav. Skaties, bazalts vai kaut kas ļoti līdzīgs.

Stonors spēcīgi uzsita ar āmuriņu pa ka­nāla gludo sienu.

— Es gribētu zināt, kas tie par tukšumiem. Nevienā karjerā es neesmu redzējis tik ideāli gludas sienas. Gandrīz jādomā, ka tās ir spe­ciāli nolīdzinātas un nopulētas.

— Vai jzzāģētas ar kaut ko, kas ir daudz cietāks par šo akmeni, — minēja Rasels.

— Pārsteidzoši ir arī tas, — turpināja Sto­nors, — ka tie nemaz nav līdzīgi senajiem karjeriem. Esmu redzējis senos karjerus Nūbijā un Tibetā. Tās bija velnišķas spirālveida ejas, kurās tikko varēja iespraukties cilvēks. Bet te ir plašums, smalki apstrādāts akmens, var iet nesaliecotics. Ja mēs neatrastos Antarktīdas centrā, es teiktu, ka viss šis labi­rints ir mākslīgs. Bet Antarktida atrodas zem ledus jau miljoniem gadu … Bez tam man grūti būtu nosaukt ultramodernu raktuvi Savienotajās Valstīs, kur ir tik pilnīgi paze­mes karjeri. Te trūkst vienīgi elektrības. Ir pat kaut kāda ventilācijas sistēma … Visur jūtama svaiga gaisa plūsma.