Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Ledus tuksneša spoki

— Bet es? — iebilda Loks. — Mani, šķiet, nevar saukt par pārāk nerunīgu.

— Pirmkārt, tu neesi īsts anglis. Ameri­kāņi ir īpaša nācija. Otrkārt, arī tu vari stun­dām sēdēt pie šaha galdiņa kā kaķis pie peļu alas. Viņš, — doktors pameta ar galvu uz Stonora pusi, — runā tikai par urānu. Bet kas attiecas uz šo jonosfēras priesteri, — es nezinu, vai viņš kopš ziemošanas sākuma ir pateicis kādus desmit vārdus pēc kārtas.

Lāviņa pie griestiem atkal iečīkstējās. Loks un ārsts paskatījās uz ģeofiziķi un ieraudzīja viņa sejā vislielākā pārsteiguma izteiksmi. Nometis zīmuli, Rasels ar tievajiem pirkstiem ātri grieza aparāta skrūves, tad atlaidās uz spilvena, kādu brīdi kā apžilbis gulēja ar aizvērtām acīm, atkal piecēlās un pieplaka pie teleskopa okulāra.

Tai laikā cauri sniegputeņa kaucieniem iz­lauzās attāla, spēkā pieaugoša dunoņa. Tā strauji pārvērtās apdullinošos dārdos, no ku­riem sāka drebēt Lielās kabīnes sienas un šķindēt trauki uz galda. Šķita, ka pāri Ka­ralienes Modās Zemes kailajiem kalniem aiz­drāž milzu vilciens. Ārsts un Stonors pie­trūkās kājās, apgāzdami krēslus. Bet dārdi jau pamazām noklusa. No tālienes atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzieniem; atkal nodre­bēja sienas, un kļuva kluss. Tāpat kā iepriekš vienmuļi kauca sniegputenis.

— Kas ias bija? — iekliedzās ārsts, bai­līgi skatīdamies griestos.

— Liekas, zemestrīce, — sacīja Stonors ieklausīdamies.

Loks uzmanīgi vēroja aiz satraukuma no- bālušo ģeofiziķi.

— Nu, kas tur bija, Džek? — viņš jau­tāja, redzēdams, ka Rasels atkal atslīdzis uz spilvena un aizvēris acis.

— Gigantisks bolīds. Acīmredzot tā šķem­bas kritušas kaut kur tuvumā.

— Jūs to redzējāt? — jautāja Stonors.

— Jā.

— Un esat pārliecināts, ka tas bija bolīds?

— Ntija.

— Bet varbūt starpkontinentāla ballistiska raķete? — nedroši ieminējās ārsts.

— Ar ko krievi nolēmuši iznīcināt mūsu staciju, — piebilda Loks.

— Nav asprātīgi, — atcirta Ziro. — Starp citu, tieši jūsu tautieši patlaban izmēģina ra­ķetes Kenedija zemesragā. O, viņi viegli va­rēja, tēmēdami uz Dienvidameriku, trāpīt Antarktīdā.

— Tas bija bolīds, — teica Rasels. — Tas parādījās ziemeļrietumos, aizlidoja pāri mūsu stacijai un sprāga kaut kur virs plato dien­vidaustrumos no mums. Es skaidri novēroju tā ātruma samazināšanos. Nekad nebiju re­dzējis tik lielu bolīdu.

— Bet vai pašlaik kaut kas ir redzams? — apjautājās Stonors.

— Nē, sniegputenis ir kļuvis stiprāks. Sniegu nes augstāk par periskopu.

Kad laiks ļaus, būs jāpameklē šķem­bas, — teica Stonors, aizdedzinādams ciga­reti. — Antarktīdā nokritis jauns meteo­rīts — arī tā ir sensācija.

— Neko jūs neatradīsiet, — iebilda Loks. — Vējš pašlaik dzenā pa plato simtiem tūk­stošu tonnu sniega. Visas pēdas būs aizpu­tinātas. Vai tā nav, Džek?

Rasels nolēca uz grīdas un klusēdams pa­raustīja plecus.

— Uz kurieni? — jautāja Stonors, redzē­dams, ka ģeofiziķis saņēmis portjeras.

Rasels parādīja ar pirkstu uz augšu.

— Tikai ne soli nost no durvīm, — pieko­dināja Stonors. — Dzirdat, kas tur notiek?

Rasels pameta ar galvu un nozuda aiz smagajām portjerām.

Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās, puri­nādams sniegu no bārdas un ūsām.

— Vai kaut ko redzējāt? — jautāja ārsts.

— Nē…

Četras dienas un četras naktis virs aple­dojušajām Karalienes Modās Zemes kalnu grēdām trakoja putenis. Sausa, durstīga sniega blāķi joņoja pāri kupenās iegrimuša­jām stacijas ēkām kā milzīga upe palos. Pat pusdienas laikā necaurredzamajā blīvā neko nevarēja saskatīt. Bija pazudušas klintis un debesis, apkārtējās kalnu grēdas un dziļā ieleja, kas aizstiepās desmitiem jūdžu uz rietumiem, tuksnesīgo kalnu labirintā.

Virs galvas dūca radiotorņu tērauda tro­ses. Svilpa un kauca vētra.

Tikko īsā diena sāka dzist, pie debesu vel­ves uzplaiksnīja ziemeļblāzmas rūsa. Tās daudzkrāsainie stari nesasniedza trakojošā sniega okeāna dibenu. Tikai pēc sniega strūklu mainīgajām nokrāsām varēja samanīt neredzamo uguņu deju Antarktīdas debesīs.

Radiosakari pārtrūka. Sprakšķu un čauk­stoņas haosā pagaisa ne vien Dienvidāfrikas un Cīles staciju balsis, bet nebija sadzirdami signāli pat no kaimiņiem — no padomju sta­cijas «Solņečnaja», kas atradās tikai septiņi simti jūdžu no Stonora vadītās angļu, ame­rikāņu un franču stacijas. Nebija dzirdams arī raidītājs Ledus alā, kur ceturto dienu at­radās no bāzes atgrieztais ģeodēzists Hen­rihs Kovaļskis un ģeologs Toivo Latikai- nens …

Galvenā izeja no Lielās kabīnes, netālu no kuras atradās būdiņa ar meteoroloģisko aparatūru, bija aizputināta.

Loks un Rasels ar grūtībām nolaida rezer­ves izejas jumtiņu. Svilinošs virpulis iecir- tās sejā un padarīja aklus. Loks izlīda pa lūku un, gulēdams sniegā, mēģināja uztaustīt trosi, kas aizstiepās uz būdiņu ar aparatūru. Pirksti grābāja sausu, irdenu sniegu, kas skrēja prom līdz ar vēju. Beidzot izdevās sa­taustīt metāla stieni, kas bija iesalis ledū.

Loks nolamājās.

— Pat šī trose ir pušu, — viņš sauca Ra- selam, kas saspringti lūkojās apkārt.

Ģeofiziķis pasniedza Lokam tievu neilona auklu. Loks apsēja to ap vidu un aizrāpoja tumsā. Rasels uzmanīgi skatījās, kā aukla tinas vaļā. Laiku pa laikam viņš aši pameta skatienu uz augšu, kur cauri sniega vērpe­tēm lauzās neparasti spožas ziemeļblāzmas zaļgani violetās svēdras.

«Gluži kā svešas planētas okeāna dibenā,» domāja Rasels. «Bet kādēļ spīdums ir tik in­tensīvs? Nekas tamlīdzīgs te vēl nav novē­rots. Varbūt tas ir bolīda kritiena rezultāts? Un kā par spīti neko neredz …»

Aukla tinās vaļā. Rasels piesēja galu pie jostas un gaidīja. Viegla raustīšanās lieci­nāja, ka Loks lien tumsā, pēc taustes meklē­dams būdiņu ar aparātiem. Beidzot aukla mitējās raustīties.

«Galā ir,» atviegloti nodomāja Rasels. «Bet vai viņam tādā vējā izdosies pārlādēt paš- rakstītājus?»

Pagāja vairākas minūtes. Ģeofiziķis aiz­vien asāk sajuta līdz kauliem kniebjošo auk­stumu. Biezās vilnas drēbes un ādas kombi­nezons nespēja droši aizsargāt pret salu un vēju. Te, pie Lielās kabīnes kupola, bija maz­liet klusāks, bet kā klājās Lokam uz visiem vējiem padotās ledus nogāzes …

Aukla joprojām neraustījās. Rasels vieg­liņām pavilka to. Atbildes signāla nebija. Vai tiešām aukla bijusi par īsu un Loks ris­kējis, nosiedams to nost? Tas būtu vistīrā­kais neprāts tādā sniega vētrā.

Rasels pavilka stiprāk. Šaubas izgaisa — auklas gals bija brīvs. Ieslēdza reflektoru. Tomēr spēcīgais gaismas kūlis ieurbās tumsā ne vairāk kā pusotra metra. Rasels ar stīviem pirkstiem piesēja auklas galu pie lūkas vāka un līda iekšā sniega bezdibenī.

Stonors nemierīgi palūkojās pulkstenī.

— Ilgi ņemas …

Ārsts, atgūlies uz dīvāna, rāmi sūca rumu.

Stonora piezīme uzjautrināja francūzi.

Viņš atvieza dzeltenos zobus, dzīrās kaut ko teikt, bet atmeta ar roku un smiedamies ielēja sev vēl rumu.

Stonors pastūma pudeli tālāk no Ziro.

— Lūdzu, dakter … Pēdējās dienās jūs atkal dzerat pārāk daudz … Vai nevajadzētu mēģināt vēlreiz sazināties ar Kovaļski?

— Veltas pūles, šef, — Ziro nopūtās. — Ēterā sprakšķ stiprāk nekā man galvā.

— Tomēr pamēģiniet, bet es paskatīšos, ko dara Loks un Rasels.