Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

Ārsts grīļodamies iegāja radiokabīnē, kas atradās tieši blakām Lielajai kabīnei, uzlika austiņas un ieslēdza raidītāju. Sprakstoņa ēterā it kā bija mazinājusies. Bet kas tas? …

Ārsta mazās ačeles plati iepletās. Varbūt viņam tikai izklausījās? Nē, atkal. Austiņās skanēja saraustīts kauciens. Ārstam mute kļuva sausa, un viņš vienā mirklī atskurba.

Ne reizi mūžā viņš nebija dzirdējis kaut ko tamlīdzīgu … Kauciens apklusa, tad sākās no jauna. Tas neizklausījās pēc atmosfēras traucējuma. Drīzāk aicinājums vai draudīgs brīdinājums, apdullinoša, niknuma, skumju un neizsakāmu sāpju pilna melodija. Ārstam pār muguru pārskrēja tirpas. Viņš norāva un pasvieda sāņus austiņas. Bet mežonīgā, šau­šalīgā melodija joprojām skanēja ausīs.

«Es laikam zaudēju prātu,» Ziro iedomā­jās un drāzās laukā no radiokabīncs.

Lielajā kabīnē neviena nebija. Ārsts at­spiedās ar rokām pret galdu un līdz sāpēm sakoda lūpas, cenzdamies sakopot domas. Ceļgali drebēja … Viņš pataustīja pulsu un apjucis sasita rokas.

— Ne mazāk par divi simti…

Paķēris ruma pudeli, pielika pie lūpām. Zobi riebīgi sitās pret auksto stiklu.

Kad ar sniegu apķepušais Rasels un Sto­nors iestiepa Lielajā kabīnē Loka nekustīgo ķermeni, ārsts sēdēja pie galda, saspringti vērdamies vienā punktā. Viņš nepakustējās arī tad, kad Loku noguldīja uz dīvāna un Rasels vilka nost meteorologam ādas kombi­nezonu.

Stonors atskatījās uz ārstu.

— Jūs gaidāt speciālu uzaicinājumu? Pa- raugiet, kas viņam noticis. Džeks atradis viņu pie aparātu būdas. Jābrīnās, ka atra­dis…

— T-tūliņ, — nomurmināja ārsts, lēni tu­vodamies dīvānam, uz kura gulēja Loks.

Rasels uzmanīgi palūkojās uz Ziro un klusi noraidīja viņu:

— Es pats … Atpūtieties …

Stonors sažņaudza dūres.

— Jūs tomēr neesat klausījis man, — viņš ne visai skaļi teica ārstam. — Un, lūk, kas iznāk, kad jūs esat vajadzīgs. Ejiet ārā kori­dorā, bet, kad būsiet skaidrā, aiztaisiet ciet lūku.

Ārsts izstreipuļoja aiz portjerām.

Rasels ar šļirci rokā piegāja pie Loka.

— Viņš nav zaudējis samaņu no auk­stuma, — konstatēja Stonors. — Rokas vi­ņam ir siltas. Varbūt viņš ir sasities?

— Tūliņ redzēsim, — sacīja Rasels, iedur­dams adatu Lokam rokā.

Pēc dažām minūtēm meteorologs sakustē­jās un atvēra acis.

— Iedzer, vecais, — čukstēja Stonors, pie­likdams biedram pie lūpām glāzi.

Loks norija zāles un atlaidās spilvenos. Viņa skatiens pamazām tapa saprātīgs. Šķita, ka meteorologam kaut kas nāk at­miņā. Tad viņš deva zīmi, lai Stonors pie­liecas tuvāk.

— Pārbaudiet, vai izejas lūkas ir cieši aiz­vērtas, — čukstēja meteorologs, — tur…

Viņš nepaguva pabeigt. Skaļas vaimanas nomāca vētras aurus. Portjera pavērās, un Lielajā kabīnē lēkšus ielēca ārsts.

Viņš bija bez brillēm un cepures, viņa rudie mati bija saslējušies stāvus gaisā, seja šausmās pārvērsta,

— Palīdziet! — viņš kliedza, pieķēries Stonoram. — Ātrāk! Tūliņ tas būs iekšā …

Stonors asi atgrūda ārstu, grasījās jau iziet koridorā, bet tad apstājās, apķēries, ka nav paņēmis ieroci.

Pa to laiku elektriskās spuldzes, kas ap­gaismoja Lielo kabīni, sāka palēnām dzist.

— Ātrāk pie ģeneratora, Ralf! — sabiezē­jošajā tumsā atskanēja Rasela balss. — Es paskatīšos, kas tur ir.

Un Rasels ar pistoli vienā rokā un bateriju otrā izskrēja koridorā.

— Šauj, tiklīdz ieraugi viņu! — nokliedza Loks, mēģinādams piecelties no dīvāna.

… Stonors ar drebošām rokām grābstījās gar elektrostacijas sadales dēli. Rau, kur svirslēdzis, kas pārslēdz tīklu uz akumulato­riem.

«Lai slavēts visuaugstais dievs, gaisma ir …»

Izrāvis no galda atvilktnes automātisko pistoli, Stonors, strauji pašķirdams portjeras, iedrāzās Lielajā kabīnē. Pretim dvesa auk­stums.

Pa kāpnēm no augšējā koridora lēnām nāca lejā Rasels. Viņš rūpīgi aizvēra durvis uz kāpnēm, aizgrūda ciet smago aizbīdni un nolaida portjeru, tad nometa uz galda kādu priekšmetu. Tās bija ārsta sasistās brilles.

— Kas tur bija? — vaicāja Stonors, uzma­nīgi raudzīdamies Raselā.

—Neko neredzēju.

— Lūka bija va|ā?

Jā, bet tās tuvumā neviena nebija. Ne­bija pat pēdu. Tikai sadauzītās brilles.

— Blēņas! — Ziro pacēla galvu. — Tas iz­līda no tumsas un gribēja sagrābt mani. Es izspruku, bet viņam palika mana cepure un brilles.

Rasels klusēdams norādīja uz briļļu atlie­kām.

— Kas tev rādījās, Rišār? — jautāja Sto­nors, cieši lūkodamies uz francūzi.

— Pats nesaprotu, kas tas bija. Dzīva būtne vai spoks …

— Spoks, — izsmējīgi atkārtoja Stonors. — Ak šitā gan … Nu jau ir tiktāl, ka rādās spoki…

— Tu, protams, vari neticēt man, — gan­drīz vai raudādams, sacīja ārsts. — Es tie­šām esmu ieķēris par daudz. Bet, ja tu būtu dzirdējis to, ko es … — ārsts nopūtās. — Ej paklausies, kas notiek ēterā. Ej, ej …

Stonors paraustīja plecus, taču iegāja ra- diokabīnē. Uzlika austiņas un sāka grozīt noskaņošanas pogas.

— Parastie sprakšķi, kas acīmredzot sais­tīti ar ziemeļblāzmu, — viņš beidzot izsau­cās. Nolicis austiņas, viņš atgriezās Lielajā kabīnē.

— Varbūt es tiešām zaudēju prātu, — ap­jucis nomurmināja ārsts.

Loks, paslējies uz dīvana, uzmanīgi aplū­koja briļļu atliekas.

— Pamatīgi samīcītas, — viņš pusbalsī secināja, pabīdīdams tuvāk Stonoram sapla­cināto ietvaru. — Var domāt, ka bijušas zeirl pneimatiskā āmura.

— Viņš pats tām būs uzkāpis virsū, — sa­cīja Stonors, pamezdams ar galvu uz ārsta pusi.

— Ja tev ir liekas brilles, — teica Loks, — esmu ar mieru pierādīt, ka, ieminot sniegā, tās nevar tā sakropļot.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Es gribu teikt… — Loks aprāvās un pārlaida visiem nopietnu skatienu, — gribu teikt, ka pērtiķim līdzīgs spalvains radījums tuvojās man, kad es ņēmos gar aparātu būdu. Es pasitos sāņus un laikam ieskrēju ar galvu vēja mērītāja stabā …

Otrā rītā sniega vētra sāka pierimt. Kad ziemeļos pie apvāršņa parādījās nespodra, sarkanīga saule, vairs tikpat kā neputeņoja. Tikai retumis atdrāzās pa brāzmai, saceļot gaisā uz kraujajām, baltajām nogāzēm sniega putekļu mākoņus.

Dziļajās, pieputinātajās aizās, kur netika iekšā zemās saules stari, nogūlās zilas ēnas. Meklējumi stacijas apkaimē neko nedeva. Nebija palicis nekādu pēdu — naktī viss bija aizputināts. Kilometriem tālu visapkārt neredzēja neko dzīvu.

Ledus alas radio joprojām klusēja. Izlēma, ka Stonors un Rasels mēģinās tikt līdz tu­rienei ar slēpēm. Ārstam un Lokam bija jā­paliek Lielajā kabīnē.

Pēc brokastīm Stonors un Rasels sāka pos­ties ceļā. Dūnvilnas kombinezoniem virsū uz­vilka spilgti sarkanus, vēja necaurlaidīgus tērpus, uzcēla ar sudrabainu kažokādu ap­šūtas kapuces,

— Elegants pāris, — noteica Loks, kas bija izgājis abus pavadīt. — Vārīti vēži! Vai šaujamos neesat aizmirsuši?

— Tu vēl tici savam spalvainajam spo­kam, Fred? — jautāja Stonors.

Loks mulsi pavīpsnāja.

— Ieročus tomēr derētu paņemt.

— Kārtībā, Fred! — Rasels uzsita ar plaukstu pa jakas izspīlēto kabatu.

Viņi viegli uzkāpa ledus paugurā. Rasels atskatījās, pamāja ar sarkano cimdu un lai­dās līdzi Stonoram pa kraujo nogāzi.