Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Ledus tuksneša spoki

— Mums derētu kaut kas silts un duša, — nočukstēja Rasels un zaudēja samaņu.

— Nu, Sota, vai tagad tu piekriti, ka neo- antropusi ir saprātīgi? — jautāja Belovs, no­liekdamies pār Raselu, kas bija noguldīts uz lāviņas.

— Jā, protams … Bet vai tiešām … viņi dzīvo labirintā?

— Nē, — lēni, bet ļoti skaidri ierunājās Latikainens, kam Ziro jau bija paguvis ieliet mutē drusku vīna. — Viņi dzīvo tālu prom no šejienes … ledus alās … pat zem ledus. O, viņi ir saprātīgi, ļoti, bet… — Latikai­nens nodrebēja.

— Nerunājiet, nerunājiet, — sacīja Belovs. — Izstāstīsiet vēlāk.

— Jā … es ilgi nodzīvoju … pie viņiem … Viņi visu saprot… Milzīgais bolīds daļēji sagrāva viņu alas … Viņi nosprieda, ka vai­nīgi esam mēs … Un sagrāba mani, varbūt kā ķīlnieku … Pēc tam izvilka no kamanām Raselu … Bet viņi akumulē kaut kādu staro­juma enerģiju un viegli var nogalināt izlādē­joties, kad ir satraukti… Viņu valoda ir ļoti primitīva, bet… viņi spēj pārraidīt kaut kā­dus signālus domās … vai ar radioizstaro- jumu … Evolūcija šajos ārkārtīgi grūtajos apstākļos ir apveltījusi viņus ar brīnumai­nām īpašībām, kādu mums nav … Taču viņi saprata, ka arī mēs esam saprātīgi, un gri­bēja nodibināt kontaktu … Varbūt tāpēc mūs šodien ari palaida vaļā …

— Nu, draudziņ, — Veriadze paklusi teica Belovam, — tev ir pilnīga taisnība … Abso­lūti visur. Vai tiešām tu paredzēji pat to? — Veriadze pameta ar galvu uz Latikainena un Rasela pusi.

— Es laikam gan varētu kļūt tavās acīs vēl lielāks, — pasmaidījis sacīja Belovs. — Kas tur liels — pateikt: «Jā, paredzēju»? Bet nē, dārgais Šota. Ka viņi laimīgi tiks vaļā no «saprāta brāļiem» — pat es neuz­drošinājos tam ticēt… Nekas, toties ir vai­rāk izredžu, ka turpmāk izdosies nodibināt ciešus kontaktus. Vietējie aborigēni var kļūt par nenovērtējamiem palīgiem Antarktikas tuksnešu pētījumos. Bet cik daudz saistošu uzdevumu fiziologiem! Kas zina, varbūt vie­tējiem aborigeniem piemīt īpašības, kuras pa­rastais zemes cilvēks iegūst tikai pēc ilgas evolūcijas …

А. И. Шалимов ТАЙНА «ТУСКАРОРЫ» ПРИЗРАКИ ЛЕДЯНОЙ ПУСТЫНИ Ленинград 1967

Издательство «Зинатне» На латышском языке

A. Salimovs «

«TUSKARORAS» NOSLĒPUMS

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. KairlŠa. Korektore R. Agule. Nodota salikšanai 1968. g. 26. augustā. Parakstīta iespiešanai 1968. g. 30. oktobri. Tipogr. papīrs Nr. 3, papīra formāts 70 x 90/32. 12,13 fiz. iespiedi.; 14,19 uzsk. iespiedi.; 13,80 izdevn. I. 30 000 eks. Maksā 50 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārval­des 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2574. K2

NĀKAMAJĀ GADĀ

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» LAIDIS KLAJA ARI SĀDAS GRĀMATAS:

N. Amosova romānu «Nākotnes piezīmes», A. Nasibova romānu «Ārprātīgie», padomju autoru fantastisko stāstu krājumu «HeIēņu noslēpums»,

F. Iioila un Dž. Eliota romānu «Andromeda» (tulkojums no angļu valod^s^, ~ v

F. Ķarsaka romānu atnācēji no nekurienes» (tulkojums no franču valodas),

K. Saimaka romānu «Visa dzīvība zaļo» (tulko­jums no angļu valodas).

[1] morēna — ledāju nogulas, kas sastav no laukak­meņiem un šķembām.

[2] fuiļiarolas — vulkānu gāzu strūklas, kas izdalās netālu no nesen izdzisuša vulkāna.