Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

Loks samulsa.

— Jautājiet. Es izstāstīšu visu, ko zinu.

— Vai šis labirints, kam jūs nejauši uz- dūrāties, iedami pa ledus eju, atrodas sena­jās cirtnēs?

— Nelaiķis Stonors nosauca labirinta iežus par bazaltiem.

— Tā . .. Cik garš tad tas ir?

— Ļoti garš. Mēs nepaguvām to pilnīgi izpētīt.

— Tukšumiem ir gludas, it kā nopulētas sienas?

— Jā … Un tukšumu tīkls ir ļoti sarež­ģīts … Bet, piedodiet, kā jūs zināt?

— Pagājušajā gadā līdzīgus tukšumus se­najās cirtnēs bija atklājuši mūsu priekšgā­jēji stacijas «Solņečnaja» tuvumā. Tagad to pētījumu rezultāti jau ir publicēti.

Loks smagi nopūtās.

— Zēl, ka nelaiķis Stonors nezināja …

— Diemžēl arī mēs nezinājām par jūsu atradumu. Mēs būtu jums paziņojuši visus savus datus …

— Veriadzes kungs, — iesaucās Ziro, — bet kā jūs un jūsu biedri izskaidrojat… e-e .. . kā lai to pasaka … kurš radījis tādus labirintus?

— Šajā jautājumā ir vairāki viedokļi. Vieglāk atbildēt uz to būs tad, kad būsim apskatījuši jūsu atradumu. Mūsu labirints ir neliels, un to stipri sabojājis ledus. Runājot par iespējamiem labirinta radītājiem, labāk lietot vietniekvārdu «kas», nevis «kurš». Tie ir dabiski tukšumi, un visticamāk, ka tos ir izveidojušas vulkānu gāzes. Iespējams, ka tie ir fumarolu [2] kanāli. Parasti, vulkānam at­mirstot, tādus kanālus piepilda dažādi mi­nerāli … Te tas nav noticis. No dziļuma ir nākušas kaut kādas gāzes, kas savā kustībā uz augšu ir izšķīdinājušas, saēdušas cirtnes un radījušas tukšumu tīklu. Bet tad gāzu iz­plūde strauji samazinājusies un tukšumi pa­likuši nepiepildīti. Bet, es atkārtoju, tas ir tikai viens no iespējamiem izskaidrojumiem …

Šajā gadījumā no dziļuma nākošajās gāzēs ir bijuši radioaktīvi elementi. Labirinta ma­lējā daļā mēs uzgājām nelielus kāda ļoti reta torija minerāla sakopojumus — ja gribat, ne­lielu torija atradni.

— Ar mūsu labirintu ir saistīta urāna at­radne, — teica Loks, nepaceldams acis. — Stonors uzskatīja to par bagātu. Te ir pa­raugi …

— Es neesmu mineralogs, — pasmaidījis atteica Veriadze, — bet, spriežot pēc šiem paraugiem, jūsu labirints ir interesantāks …

— Mums jāiet pie slimnieka, doktor, — ierunājās Belovs.

— Jā, jā, protams, — piekrita Ziro, steig­dams izdzert kafiju.

— Bet, pirms šķiramies, vēl viens jautā­jums: ko jūs domājat par mūsu «mirdzoša­jiem spokiem», Veriadzes kungs?

— Pagaidām neko … Vai, pareizāk sakot, pagaidām esmu gatavs domāt visu ko. Mūsu sektorā un vispār nekur citur Antarktīdā ne­viens nav pieredzējis kaut ko tamlīdzīgu. Var­būt jums pieder pārsteidzošs atklājums…

— Šos Karalienes Modās Zemes apgaba­lus pirms mums vēl neviens nav pētījis, — sacīja Loks. — Tāpat kā milzīgās teritorijas kontinenta centrā. Antarktīda ir neskaitāmu noslēpumu zeme. Mēs esam nejauši uzdūru- šies vienam no tiem … Par šo prioritāti mēs esam maksājuši ļoti dārgi.

— Jā, pirmās tikšanās izmaksāja dārgi …

Vai tiešām šīs … noslēpumainās būtnes mājo labirintā?

— Tās vismaz iet iekšā tajā. Fakti, kurus es jums minēju, mister Veriadze, runā paši par sevi.

— Ir atlikušas četras stundas gaišā laika, — noducināja Lobovs^ atbīdīdams ne­izdzerto glāzi. — Ierosinu turpināt sarunes lidmašīnā.

— No kurienes jūs domājat sākt meklē­šanu? — vaicāja Veriadze pieceldamies.

— Tai naktī vējš pūta no dienvidaustru­miem, — teica Loks. — Kamanas varēja aiz­dzīt tikai uz ziemeļrietumiem, uz okeāna pusi. Man šķiet, ka jālido uz piekrasti. Kilometrus četrdesmit no šejienes uz krasta pusi ir grupa nunataku. Tiem apkārt ir saplaisājuša ledus josla. Ja kamanas netika sadauzītas pa ce­ļam, tās varēja tur aizķerties.

— Bet uz kuru pusi no jūsu stacijas atro­das labirints?

— Sešus kilometrus uz rietumiem.

Veriadze iegrima domās.

— Labi, — viņš beidzot teica, — lidosim uz okeāna pusi, bet pa ceļam apskatīsim arī kalnus labirinta apvidū. Viesuļvētras laikā vējš bieži maina virzienu. Kamanas varēja aizdzīt arī uz rietumiem no kalniem. Lai gan vējš pūta tieši no dienvidaustrumiem, četras vai piecas stundas pēc tam, kad notika ne­laime ar Rasela kungu, kamanas, kā re­dzams, atradušās stipri vairāk uz rietumiem no jūsu stacijas. Mūsu radisti nevarēja kļū­dīties: nelaimes signāls tika saņemts tieši no turienes. Bet neviens cits, izņemot Rasela kungu, nevarēja signalizēt.

— Bet tas bija sen …

— Jā, apmēram pirms trim dienām. Taču citu ziņu mums nav.

— Labi, sāksim no Rietumu kalniem, bet pēc tam lidosim uz ziemeļiem, — piekrita Loks.

— Kādam no palicējiem visu laiku jābūt pie raidītāja. Varu atstāt te par palīgu vienu no mehāniķiem. Lidmašīna pastāvīgi uzturēs sakarus ar Lielo kabīni un staciju «Solņeč- naja» … Pēc trīsarpus stundām mēs būsim atpakaļ.

Tieši pēc trīsarpus stundām, saulei rietot, Lobova lidmašīna piestūrēja pie Lielās kabī­nes.

Kamēr sniega kupola aizvēja pusē nostip­rināja lidmašīnu, Veriadze un Belovs paguva pārmīt dažas frāzes.

— Sadauzītās aerokamanas mēs atradām sešdesmit kilometru no šejienes, kalnu zie­meļu piekājē, — stāstīja Veriadze, atbildot uz profesora jautājumu, — bet ģeofizika tur nav. Mēs pārlaidāmies kamanām pāri pļaujošā li­dojumā. Kabīne ir tukša, un apkārt nekādu pēdu. Vai nu viņš izlīdis no kamanām agrāk, vai arī palicis sveiks un vesels un nolēmis tikt līdz bāzei kājām. Abos gadījumos iz­redžu izglābties tikpat kā nekādu. Tūlīt Lo­bovs attīstīs filmu, vēlreiz pārbaudīsim visu trasi. Bet kas tev jauns?

— Ģeodēzistam ir slikti. Bet cerība ir. Viss būtu daudz vienkāršāk, ja ārstēšanu būtu sā­kuši ātrāk. Šis Ziro ir brašulis. Lai gan viņš liekas esam alkoholiķis, tomēr ir talantīgs ārsts. Viņš ir darījis visu, kas viņa spēkos, un pat vairāk. Bez viņa polis būtu nomiris jau pirms dažām dienām.

— Vai tu redzēji viņu priekšnieka līķi?

— Jā. Viņu nogalinājis kāds man nepazīs­tams lielas jaudas lādiņš. Galvas audi ir sa­brukuši, taču dažas pazīmes liecina, ka lā­diņš varētu būt bijis auksts.

— Tātad tiešām slepkavība?

— Bet tā nav cilvēka roku darbs.

— Tu esi pārliecināts?

— Jā … Ģeodēzista paralīzes cēlonis droši vien ir līdzīgs, tikai stipri mazākas jaudas lādiņš …

— Tātad šie «elektriskie pērtiķi» nav ne­kāda halucinācija?

— Esmu pārliecināts, ka ne. Starp citu, rodas iespaids, ka tam nav sakara ar elek­trisko strāvu. Droši vien tas ir kāds cits ener­ģijas veids.

Vienojušies par dežūru kārtību, visi, izņe­mot Lobovu, nokāpa Lielās kabīnes salonā. Lidotājs palika mašīnā, lai attīstītu filmu.

žiro bija nolēmis padižoties ar savu kuli­nāra talantu un pagatavojis vakariņām iz­meklētus franču ēdienus. Vakariņoja klusē­dami. Aiz plānās šķērssienas uz dzīvības un nāves robežas gulēja nekustīgais Kovaļska ķermenis. Belovs vakariņu laikā divas rei­zes piecēlās no galda un iegāja ģeodēzista kabīnē. Bet tumšajā angārā apbedīšanu gai­dīja Stonora sakropļotais līķis …

Pēc vakariņām Lobovs atnesa attīstīto filmu. Visi noliecās pār to.

— Tās ir kamanas sniegā, — sacīja Veri­adze. — Tās vienkārši ir iestigušas kupenā. Ceļā tās pret kaut ko atsitušās. Salauzts pro­pellers, un nav kabīnes durvju. Kabīne ir tukša — tas labi redzams. Kamanu pēdas te saskatāmas pavisam skaidri, bet citu pēdu nav. Kad kamanas beigušas savu skrējienu, jūsu biedra vairs nav bijis kabīnē. Bet ne­laimes signāls tika saņemts apmēram no tā rajona, kur patlaban atrodas kamanas … Tas nozīmē, ka Rasela kungs atstājis kamanas neilgi pirms tam, kad tās pilnīgi apstāju­šās …