Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Bet salst ellīgi, — šķendējās meteoro­logs, līzdams ārā no lūkas.

— Paskaties, vai nav pē'du! — atkal klie­dza Stonors.

Loks par atbildi norādīja uz šņācošajām sniega vērpetēm, kas tūliņ aizvilka ciet viņa paša pēdas. Pieliecies, lai vējš viņu neap­gāztu, meteorologs sataustīja uz būdiņu no­stiepto vadu un, neatskatījies uz Stonoru, iebrida baltajā tumsā.

Pie būdiņas arī neviena nebija. Viss bija savā vietā, pilnīgā kārtībā, un Loks sāka rī­koties ar aparātiem. Viņu bija pārņēmusi pil­nīga vienaldzība pret visu notiekošo. Viņš it kā vēroja sevi no malas. Lūk, Loks paņem un pieraksta izmērījumus, lūk, apmaina lentes, aiztaisa būdiņu, pārbauda vēja virzienu. Sa­vādi, ka šis Loks ne no kā nebaidās. Bet viņš taču baidījās, viņš to zina …

Viņš, liekas, nenobijās arī tad, kad, at­griezdamies pie lūkas, ieraudzīja savā priekšā kaut ko tumšu.

— Stonor? — viņš uzsauca.

Nē, tas nebija Stonors. Gaismas stars no­slīdēja pār biezu vilnu un kroplīgu konus­veida galvu ar lielām, atkarenām sikspārņa ausīm. Briesmonis lēni tuvojās, viegli cilā­dams kolonām līdzīgās kājas. Garās rokas bija izstieptas uz priekšu. Platais, tumšais deguns alkatīgi ievilka salto gaisu — ķēra svešu smaku. Melnajos acu dobumos spīgoja divi pret Loku vērsti sarkani punkti.

«Acis, bet aiz tām smadzenes …» meteoro­logam iešāvās prātā. «Tas uzmanīgi aplūko mani, bet nesteidzas nākt klāt.» Piepeši Loks atcerējās, kā bija medījis naktī ar laternu Rietumsumatras džungļos. Viņš nekļūdīgi iešāva starp spīdošajām acīm, kas raudzījās no tumsas uz Jaternas gaismas kūli.

«Kādēļ nevarētu arī tagad?» Viņš sataus­tīja kabatā pistoles spalu. Attālums — desmit soļi. Viņš neaizšaus garām. Bet kādēļ viņam galu galā jāšauj? Viņš pat nezina, kas stāv viņa priekšā. Attālums — astoņi soļi … sep­tiņi … Rasels toreiz izsaucās, ka Stonors ir maldījies… Piekodināja, lai bez vajadzības nešauj … Bet kādēļ iepazīšanās ar svešo no­teikti jāsāk ar lodi? … Loks apstājās. Ap­stājās arī spalvainais nakts briesmonis.

«Dīvaini, ka viņš nemēģina tuvoties,» do­māja meteorologs. «Bet varbūt viņam ir labi nodomi? Labi? Vai viņš maz pazīst tādu jē­dzienu? Ko vispār zina šis ledāju un tumsas auglis? Vai tas domā, vai spēj domāt?»

Loks sajuta, ka dreb pie visām miesām, un tai pašā laikā bija apbrīnojami, neaptverami mierīgs.

«Miers pirms neizbēgama gala? Savādi, šķiet, ka tas rāda man kaut kādas zīmes. Ko nozīmē viņa roku kustības? Lai netuvo­jos? …»

Spilgts gaismas stars kaut kur briesmonim aiz muguras apžilbināja Loku. Meteorologs drīzāk uzminēja, nekā sadzirdēja Stonora kliedzienu:

— Fred, gulsties! … Šauju! …

— Nē! — Loks izmisīgi sāka mest ar ro­kām. — Nešauj … Pagaidi, Ralf!

Nakts viesa tumšais stāvs ar viņa apmē­riem neaptveramu ātrumu izslīdēja no divu

reflektoru sakrustotajiem stariem. Loks pa­guva pamanīt vēl vienu, šoreiz brīdinošu žestu, ko briesmonis, bez šaubām, adresēja viņam. Loks sastinga uz vietas. Tai pašā mir­klī zem Stonora laternas nozibsnīja uguns. Dobji nodārdēja divi šāvieni. Pavisam tuvu garām aizsvilpa divas lodes.' Vēl viens šā­viens un vēl viens. Kā redzams, Stonors šāva tumsā uz labu laimi.

— Nešauj, Stonor!

Vēl viens šāviens … Tas bija pēdējais.

Netālu no tās vietas, kur stāvēja Loks, pazibēja zaļa liesma. Loks saskatīja spal­vainā stāva kontūras, ko uz mirkli ieskāva zaļgani violets mirdzums. Kaut kas nosprak- šķēja. Spoža, zibenim līdzīga dzirkstele aiz­drāzās turp, kur svaidījās Stonora laternas dzeltenais stars. Stars aprakstīja platu loku, iedūrās sniegā un nodzisa.

Loks paskatījās uz to pusi, kur tikko bija slējies nakts atnācēja mirdzošais stāvs. Tur bija tumsa. Pavērsa turp laternas staru : — neviena. Aplaida staru sev apkārt — tukšs.

Nakts spoks bija kā zemē iekritis. Bet var­būt aizlaidies pa gaisu? . .. Loks atmeta galvu, bet ieraudzīja tikai brīnumaino ziemeļ­blāzmu.

Meteorologs lēni gāja uz to vietu, kur gu­lēja šefs. Viņš saprata, kas noticis. Stonors gulēja uz mutes ar seju sniegā. Loks pielie­cās, uzmanīgi apvēla nekustīgo ķermeni un, tikko vilkdams kājas, klunkurēja uz atvērto lūku.

Sarkanspārnotā lidmašīna aplieca platu loku virs Lielās kabīnes, sveicinot pašūpoja spārnus un laidās lejup. Loks un ārsts gai­dīja pie galvenās ieejas.

Lidmašīna ar slēpēm viegli pieskārās glu­dajai, baltajai virsmai; palēninādama gaitu, tā slīdēja pa taisnstūri, kas bija iezīmēts ar krāsainiem audekla gabaliem. Propelleru sa­celtajā sniega putekļu mākonī dzirkstīja spil­gti apļi. Varavīkšņu ieskautā sudrabainā lid­mašīna pieslīdēja pie Lielās kabīnes.

Sniegā nolēca gaišzilā zīdainā kombine­zonā ar atpakaļ atmestu kapuci ģērbies mel­nīgsnējs cilvēks ar pakumpu degunu. Vējš saķēra viņa biezos, melnos matus un aiz­klāja priekšā sejai. Pieturēdams matus ar roku, cilvēks devās pie Lielās kabīnes ziemo- tājiem. Aiz viņa no lidmašīnas izrāpās otrs — liels un smagnējs, pūkainā kažokādas kom­binezonā un untās, tad viegli izlēca trešais — mazs un kustīgs, kažokādas biksēs un brūnā ādas jakā.

— Stacijas «Solņečnaja» priekšnieks Šota Veriadze, — stādījās priekšā brūnēts, snieg­dams roku Lokam. — Mani biedri — lidotājs Ivans Lobovs un ārsts Jurijs Belovs.

Zaļoksnējais Lobovs spēcīgi saspieda dūrē meteorologa roku; Lokam nobrīkšķēja pirksti. Miniatūrā Belova rokas spiediens ari bija ciešs.

Loks stādīja priekšā ārstu.

— Kur ir cietušie? — franciski jautāja Be­lovs, uzmanīgi un stingri lūkodamies uz Ziro.

— Jūsu palīdzību gaida tikai viens, pro­fesor. Viņš ir lejā, Lielajā kabīnē. Ziemas nometnes priekšnieks ģeologs Stonors bija uz vietas beigts.

,— Kāds ir slimā stāvoklis?

— Ļoti smags.

— Varbūt iesim tūlīt pie viņa?

— Protams.

— Nezaudēsim arī mēs dārgo laiku, — ieteicās Lobovs. — Mašīna ir gatava. Mehā­niķi tūliņ uzpildīs degvielu, un mēs sāksim meklēt.

— Ivanam taisnība, — piekrita Veriadze. — Vai ir kaut kas jauns?

— Absolūti nekā, — sacīja Loks. — Va­kardiena un pagājusī nakts aizritēja mierīgi. «Elektriskie pērtiķi», kā viņus dēvēja nelaiķis Stonors, vairs nav rādījušies!

Veriadze paberzēja gludi noskūto zodu.

— Ierosinu darīt tā. Jurijs paliks te. Mēs ar Ivanu lidojam meklēt. Vai jūs varat braukt līdzi?

— Varu, — atbildēja Loks. — Bet, kamēr sagatavo mašīnu, lūdzu lejā, izdzersim tasi kafijas. Pie galda apspriedīsimies sīkāk.

Palaidis viesus pa priekšu, Loks pieliecās ārstam pie auss.

— Tu, liekas, nosauci to puiku par pro­fesoru, Rišār?

žiro pikti nosprauslājās.

— Sis «puika» ir pazīstams mediķis, zi­nātņu doktors, sarakstījis desmitiem grāmatu un simtiem rakstu. Tie ir trīs asi, Fred. Veri- adze ir izcils ģeofiziķis un meteorologs, dau­dzu akadēmiju, tai skaitā arī jūsu, amerikāņu, akadēmijas goda loceklis, bet Lobovs — ne­pārspējams polārās aviācijas meistars.

Loks pašūpoja galvu.

— Lielajai kabīnei ir parādīts liels gods, Ziro.

— Zēl tikai, ka tas nenotika trīs dienas ātrāk.

Pie galda Loks īsi pastāstīja par pēdējo desmit dienu notikumiem. Kad tika pieminēts pazemes labirints, Belovs un Veriadze saska­tījās.

— Tas viss ir ļoti savadi, kungi, — domīgi teica Veriadze, kad Loks bija beidzis. — At­ļaujiet uzdot jums dažus jautājumus. Starp citu, jūs varat arī neatbildēt, ja uzskatāt kādu jautājumu par pārāk tiešu vai nedip­lomātisku.