Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Es uzskatu to par nevajadzīgu.

— Bet es kā ārsts uzskatu to par nepie­ciešamu.

Stonora apaļā seja kļuva sarkana.

— Ja atmiņa mani neviļ, ziemas nometnes priekšnieks esmu es.

Ārsts bēdīgi nošūpoja galvu.

— Ak vai! Tieši tāpēc es runāju ar jums.

— Diezgan! Es uzskatu jautājumu par iz­smeltu.

— Bet es ne. — Ārsta balss kļuva spie­dzīga un griezīga. — Un es esmu spiests iz­teikt jums ultimātu. Ja jūs līdz rītam ne- piekritīsiet, es pats pa radio lūgšu stacijas «Solņečnaja» ziemotājus.

— Pamēģini tikai.

— Pamēģināšu arī. Rasels ir manā pusē.

— Bet Loks manā … Padomā par sekām!

Sniega vētra sākās drīz pēc tumsas iestā­šanās. Vējš kļuva ar katru stundu stiprāks. Pusnaktī ap Lielo kabīni plosījās reti stiprs viesulis. Norāva prožektoru, aizķepēja ar sniegu periskopa objektīvu. Rasels mēģināja nolaist cauruli, bet vējš bija to sašķiebis un stingri ieķilējis turētājā.

Traucējumi pārrāva radiosakarus. Ārsts neiznāca no kabīnes, kurā gulēja Henrihs. Slimnieks nespēja vairs parunāt. Tikai mir­dzošās acis un sejas labās puses viegla raus­tīšanās liecināja, ka dzīvība vēl nav pilnīgi atstājusi viņa paralizēto ķermeni.

Loks un Stonors, kas bija mēģinājuši kār­tējo reizi apiet apkārt Lielās kabīnes kupo­lam, atgriezās, novārtījušies ar sniegu no galvas līdz kājām.

— Veltīgi, — nosēca Loks. — Nav iespē­jams noturēties pat četrrāpus, un redzamība arī — absolūtā nulle. Var ieskriet krūtīs tiem pašiem jeti un nesaredzēt viņus. Ne visai piemērots laiciņš sniega cilvēku medībām.

— Vai neierīkot slēpni aerokamanu ka­bīnē? — ierosināja Stonors. — Tās ir stingri piesietas. No kabīnes ir laba pārredzamība, bet, ja ieslēgs apsildi, sniegs neaizķepēs rūtis.

— Pirmkārt, tu netiksi līdz aerokamanām, otrkārt, neatvērsi durtiņas, treškārt, ja arī atvērsi, kabīni piedzīs ar sniegu ātrāk, nekā tu ielīdīsi tajā.

— Tā mēs nekad nevienu nenoķersim, Fred, — teica Stonors un atmeta ar roku.

— Es tomēr būtu mēģinājis.'

— Varu saderēt, ka tādā laikā pat Antar­ktikas pērtiķi nebāzīs degunu ārā no savām paslēptuvēm, — sacīja meteorologs. — Arī viņiem dzīvība ir dārga.

— Pamēģināt vajag, — piepeši iejaucās Rasels. — Ja nevar izmantot periskopu, ka­manas ir vienīgā iespēja turpināt novēroju­mus.

— Kā, Džek, — pārsteigts iejautājās Loks,

— vai tev arī sagribējies nopelnīt miljonu dolāru?

— Viņš domā, ka šejienes- jeti vislabprā­tāk pastaigājas tieši tādā laikā, — paskaid­roja Stonors. — Un, šķiet, tur ir sava loģika.

— Vai tiešām tu tā domā, Džek?

Rasels pamāja ar galvu.

— Tad var mēģināt, — sarosījās meteoro­logs. — Riskēt ir cēli, kā teicis kāds kara­vadonis, gatavodamies zaudēt.

Pirmais mēģināja Loks.

Tomēr jau pēc pāris minūtēm viņš, pilnīgi zaudējis spēkus, ar galvu pa priekšu ievēlās izejas lūkā, kur gaidīja Rasels un Stonors.

— Nu?

Atvilcis elpu, meteorologs saka lādeties.

— Vai līdz kamanām aizrāpoji?

— Ja, velns pārāvis, bet nevareju attaisīt durtiņas.

Rasels apsēja ap vidu virvi, uzmeta plecā futrāli ar telefonu un ienira sniega viļņos.

Loks nokāpa lejā Lielajā kabīnē. Stonors palika pie ieejas Viens un satraukts gaidīja.

Pamazām tinās vaļā virve, ar ko bija ap­siets ģeofiziķis. Vētras šņākoņā un kaucienos neko nevarēja sadzirdēt.

Aerokamanas bija nostiprinātas metru piec­desmit no ieejas, virs ieputinātā angāra. Var būt, ka ap tām jau ir sadzītas augstas kupe­nas un no kabīnes nekas nebūs redzams.

Virve vairs netinās. Stonors vēl drusku pa­gaidīja, tad divas reizes paraustīja virvi. Drīz viņš juta atbildes rāvienu. Rasels ziņoja, ka viss ir kārtībā.

Atvērtajā lūkā triecās durstīga sniega strūklas. Stonors nolaida vāku, atstājot tikai šauru spraugu, pa kuru mēģināja saskatīt kaut ko tumsā. Brīdi viņam likās, ka viņš redz uzliesmojam gaismu tai pusē, kur stāv aerokamanas. Vai patiešām Rasels ticis iekšā kamanu kabīnē un ieslēdzis reflektorus? Sto- nora skatiens saspringti urbās tumsā. Nē, laikam būs tikai rādījies. Viņš jau grasījās vēlreiz signalizēt, paraustot virvi, bet šai mirklī lejā pavērās durvis un kļuva dzirdama Loka balss.

Stonors nolaida lūkas vāku, aizgrūda aiz­bīdni un nokāpa lejā.

— Viņš ir kamanu kabīnē, — sacīja Loks,

sniegdams Stonoram telefona klausuli. — Vari parunāt ar viņu.

— Hello, Džek! — Stonors kliedza tele­fonā. — Kā iet?

— Sēžu kabīnē, — atbildēja Rasels.

— Vai reflektori ir ieslēgti?

— Jā.

— Kada redzamība?

— Daži metri.

— Vai nav auksti?

— Nē.

— Mēs pēc kartas dežurēsim pie telefona. Ja kaut kas gadās, zino!

— Jā.

Pagaja apmēram divas stundas. Vētra ne­rimās. Uz Stonora jautājumiem Rasels lako­niski atbildēja, ka neko neredzot.

— Varbūt tevi nomainīt, Džek? — ieteicās Stonors.

— Pagaidām nevajag.

Pagāja vēl apmēram stunda. No radioka- bīnes galvu pabāza Ziro.

— Ēterā atkal sākas kaukoņa, tāpat kā to­reiz, — viņš pusbalsī pavēstīja. — Paklau­sieties … — Ārsts iegāja atpakaļ radioka- bīnē, atstādams durvis vaļā.

Vispirms skaļrunī bija dzirdama šņākoņa, un tūliņ pat to nomainīja vibrējoša zema skaņa — šaušalīga skumju un draudu melo­dija. It kā pāri apklusušajiem ziemotājiem būtu izpletušies kaut kādu nezināmu ļaunu spēku spārni. Bet melodija skanēja, pieklus- dama un vērsdamās plašumā, brīdinādama

un draudēdama, noslēpumaina un neizdibi­nāma.

— Traks var kļūt! — iekliedzās Stonors, aizspiezdams ausis.

Loks, viebdamies kā no zobu sāpēm, šūpoja galvu.

— Pietiek! — viņš beidzot nogārdza. — Nav ko pārāk ilgi klausīties … tādu mū­ziku.

Ārsts steigšus izslēdza uztvērēju.

— Nu, kā?

— Nekad neko tamlīdzīgu neesmu dzirdē­jis, — atzinās Stonors. — Vai tiešām arī to­reiz skanēja tā?

— Absolūti. Pašam gribējās kaukt aiz bai­lēm.

— Te gan ir dīvaini traucējumi, — nomur­mināja Loks, smēķēdams pīpi.

Nošķindēja telefons. Stonors ātri paķēra klausuli.

— Hello, Džek?

— Tikko redzeju enu. Izskatās pec .. . lača vai liela pērtiķa. Paskatieties, kas notiek pie lūkas.

No Stonora sejas Loks noprata — kaut kas ir noticis.

— Klāt ir?

— Laikam… Atrak! — Stonors norādīja uz kaktā ieslieto karabīni. — Džek, tu arī, ja redzi, šauj. Dakter, klausuli!

Neklausīdamies Rasela brīdinājumos, Sto­nors atdeva klausuli ārstam, paķēra otru ka­rabīni un izskrēja no salona nopakaļ Lokam.

Pieplakuši pie izejas lūkas vāka, viņi ausī- jās.

— Nekā cita, tikai vētras kaucieni, Ralf.

— Attaisi lūku.

Sejā iecirtās ķepīgs sniega virpulis. Spēcī­gās laternas stars pāršķēla aurojošo tumsu labi ja divu trīs metru dziļumā.

— Tā kā neviena nebūtu, Fred.

— Nodzēs gaismu. Ātrāk! Skaties …

Starp sniega virpuļiem parādījās izplūdis,

zaļgani violets plankums. Tas lēnām tuvojās.

Loks un Stonors pacēla karabīnes.

Divu šāvienu spraksti, kas saplūda vienā, nozuda vētras kaucienos. Tad notika kaut kas neiedomājams.

Kā zibens tumsu saplosīja spilgts, zaļš uz­liesmojums. Par visām iepriekšējām stiprāka brāzma sagrāba un izsvaidīja sniega vir­puļus.