Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Hm, līķis … Un tas ir viss?

— Viss.

Ārsts pastūma uz pieres bereti un nošūpoja galvu.

Meklējumi Lielās kabīnes apkārtnē neko nedeva. Stonors un Loks vēlreiz aizslēpoja līdz Ledus alai. Tur viss bija savā vietā.

Toivo adresētā zīmīte joprojām gulēja pie radioraidītāja. Stonors pacēla labirinta lū­kas vāku un ilgi raudzījās tumsā. Ledus ko­ridorā bija tumšs un kluss, pretim dvesa aukstums.

«Dīvaini, ka mēs neatradām izejas no šīs mīklainās pazemes valstības,» domāja Sto­nors. «Bet tās noteikti ir. Pārāk stipri velk caurvējš. Vajadzētu par katru cenu tās atrast…»

Ģeofizika un ārsta gājiens pēcpusdienā tā­pat neko nedeva. Viņi vairākās vietās šķēr­soja ledāju, ielūkojās visās plaisās, konsta­tēja, ka tumšie plankumi, kas spiežas cauri sniegam un firnam, ir morēna [1] . atceļā ra­sels ierosināja uzkāpt augstajā plato, kas no­robežoja aizu no dienvidiem. Ārsts, klusībā lādēdams savu garkājaino ceļabiedru, pie­krita.

No plato virsotnes skats pavērās desmitiem kilometru tālu. Ziemeļrietumos pavisam zemu virs sniega apvāršņa karājās nespodra, oranža saule. Ieleju jau klāja tumši zila ēna. Dienvidos aiz bezgalīgā balti viļņotā klajuma rēgojās tālas kalnu grēdas klinšu dzeguļi. Virs tām satumstošajās debesīs karājās va­ravīksnes. No kontinenta vidienes auļojošs virpulis jau bija pacēlis gaisā sīksīku sniega kristāliņu miriādes. Tās lauza saules starus, veidojot varavīkšņainas joslas un velves.

— Jāiet atpakaļ, kolēģi, — bozdamies sa­cīja ārsts. — Saule riet…

Rasels vērīgi ielūkojās sniegotajā līdze­numā, kas pletās uz dienvidaustrumiem no plato. Kaut kur tur, dienvidaustrumos, pirms piecām dienām nokrita milzu bolīda šķem­bas … Kā tikt līdz kritiena vietai?

— Ja mums būtu lidmašīna … — klusi sa­cīja ģeofiziķis.

— O-o! — atdzīvojās ārsts. — Lidmašīna! Varētu aizlidot uz Montevideo… Es gribēju teikt, nosūtīt uz turieni Henrihu, — viņš iz­laboja, pamanījis Rasela skatienā pārstei­gumu.

Saule bija gandrīz jau norietējusi, kad ārsts un ģeofiziķis sasniedza Lielo kabīni. Loks rosījās gar meteoroloģisko būdiņu. Sto­nors pielāgoja jaunajam periskopam pro­žektoru.

Atbildot uz Stonora jautājumu, Rasels no­liedzoši papurināja galvu.

— Mums gan ir jaunumi, — ļauni piemie­dzis acis, teica Stonors. — Radiogramma no krieviem. Piedāvājas palīdzēt. Droši vien dzirdējuši mūsu sarunu pa radio.

— Ko tu atbildēji?

— Pateicos, lūdzu neraizēties.

Rasels novērsās un iegāja Lielajā kabīnē.

Par spīti ārsta pareģojumiem nakts aizri­tēja mierīgi. Vējš mainīja virzienu un at­dzina mākoņu virtenes. Dzīvsudraba stabiņš termometrā pacēlās līdz mīnus desmit grā­diem.

— Laiciņš uz goda, — pavēstīja Loks, pus­naktī atgriezies no meteoroloģisko novēro­jumu laukuma. — Klusums … Ne vēja, ne spoku… Un tāda ziemeļblāzma, ka var re­dzēt cauri mākoņiem.

Ārsts mulsi nokrekstējās.

Pēc kārtas dežurēja pie periskopa, apgais­modami nometnes apkārtni ar prožektora spožo staru. Ik stundu dežurants kāpa augšā un apgāja apkārt Lielajai kabīnei un meteo­roloģisko novērojumu laukumam. Pret rītu atkal atdrāzās vējš un savērpa sniega pu­tekļus.

— Pēc trim stundām ausīs rīts, — teica Stonors, kas dežurēja pēdējā maiņā. — Jūsu spoki, dakter, ir nolēmuši likt mūs mierā. Ieslēgsimies drošāk un — liksimies gulēt… Var nolaist periskopu un izslēgt prožektoru.

Ap saullēktu sniega vētra pierima. Ap des­mitiem no rīta Loks atvēra galveno ieeju un sāka tīrīt celiņu uz meteoroloģisko novēro­jumu laukumu.

Pie aparātu būdiņas lāpsta atdūrās pret kaut ko cietu. Loks paraka dziļāk un iz­vilka … periskopa cauruli. Meteorologs sa­mulsis atskatījās. Virs Lielās kabīnes kupola spoži mirdzēja otra periskopa objektīvs, ko tikko bija izbāzis laukā Rasels.

— Tā, — novilka caur zobiem meteoro­logs, — mūsu eskulapam piemīt ari aktiera talants … Nu, tagad es viņam parādīšu …

Pārlicis pār plecu periskopu, Loks apņē­mīgi devās uz Lielo kabīni.

Izdzirdējuši saniknotā meteorologa sacelto troksni, salonā sapulcējās visi nometnes iemītnieki.

— Blēdis, kumēdiņu rādītājs! — kliedza Loks, bāzdams ārstam degunā apledojušo cauruli. — Es tev parādīšu, kā ņirgāties par biedriem!

— Pagaidi, Fred, kāda man tur daļa! — murmināja ārsts, ātri atkāpdamies salona kaktā. — Stonor, Rasei, turiet viņu ciet, viņš mani nositīs! …

— Atļauj, — klusi teica Rasels, atstum­dams meteorologu un izņemdams viņam no rokām cauruli.

— Es piespiedīšu tevi norīt savu bereti! — nemitējās kliegt Loks, cenzdamies nogrābt ārstu aiz apkakles.

— Nomierinies, Fred, — iejaucās Stonors.' — Vai tiešām- jūs, dakter, izstrādājāt šo dumjo joku?

— Es… es… — stomījās galīgi apstul­binātais Ziro.

— Komediants, klistīra pūslis, Limožas papagailis! …

— Hello, Fred, nepārsteidzieties! — Tonis, kādā Rasels izrunāja šos vārdus, lika visiem apklust. — Lūk, periskopa apakšējais gals, ko es vakar izņēmu no statīva.

— Nu?

Rasels neatbildējis pielika ierīces apakšējo galu pie apledojušās caurules, ko bija atne­sis meteorologs.

— Nu? — aizvien vēl nesaprazdams, jau­tāja Loks.

— Periskopa augšējā daja ir izrauta, nevis izņemta vai izskrūvēta, bet izrauta. Caurule ir saplēsta. Ne ārstam, ne mums visiem kopā nepietiktu tam spēka.

— Ak tu velns! — nomurmulēja Loks, pār­liecinājies, ka Raselam taisnība.

Ārsts noprata, ka tagad laiks atmaksāt.

— Ā, laupītājs tāds! — viņš iebrēcās. — Tu tikko nenožņaudzi mani. Pāviana maisījums ar mēslu vaboli! Sarūsējušais vējrādītājs! Es esmu aizskarts kā francūzis, kā zināt­nieks, kā cilvēks. Es …

— Piedod, Sarkangalvīt.

— Es tev neesmu nekāda Sarkangalvīte, es esmu medicīnas doktors! Nekauņa! Es prasu gandarījumu. Es … es …

— Džentlmeņi! — iejaucās Rasels. — At­tiecības noskaidrosiet vēlāk. Nekavējoties ir jāapskata vieta, kur tika atrasts periskops.

— Skaidrs kā diena, ka vakar tas te nav bijis, — paziņoja .Stonors, apskatījis atra­duma vietu. — Ja Freds būtu bijis uzmanī­gāks, viņš to būtu uzreiz pamanījis. Peri­skops ir atnests naktī, visdrīzāk rīta pusē, sniega vētras laikā.

— Ko tad tas viss nozīmē? — jautāja Loks.

— Pēdas! — piepeši iekliedzās ārsts Lie­lās kabīnes kupolā. — Pēdas sniegā peri­skopa tuvumā. Nāciet šurp!

Stonors, Loks un Rasels steidzās uz to vietu, kur stāvēja ārsts. Tumšu padziļinā­jumu ķēdīte uz dzirkstošās sniega segas ne­vienā neradīja šaubas.

— Kāju pēdas, — domīgi noteica Rasels.

— Nakts viesis acīmredzot apgājis apkārt periskopam, bet pēdas palikušas tikai kupola aizvēja pusē.

— Varbūt tās ir mūsu pēdas? — ieminējās Loks.

— Vai naktī kāds no jums ir gājis klāt periskopam? — jautāja Stonors.

Visi noliedzoši papurināja galvas.

— Pagaidiet! — negaidot iesaucās Stonors.

— Vai jurns neliekas, ka, lūk, šis padziļinā­jums atgādina basas kājas pēdu? Šis arī…

— Laikam būs taisnība, — piekrita ārsts.

— Lūk, īkšķa nospiedums, lūk, vēl viens pirksts, bet te papēdis.

— Tās ir tādas pašas pēdas, kādas mēs redzējām aizvakar pie ieejas Ledus alā, — teica Rasels. — Diemžēl mēs tās izmīdījām, nepaguvuši aplūkot, kā nākas.