Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— Es nevaru p-paklausīt t-tavam pado­mam, Fred. Viņi s-salauza periskopu un, šķiet, aiznesa sev līdzi.

Loks uzmeta mirkli sniega pauguram, zem kura atradās Lielā kabīne, un pārliecinājās, ka periskopa caurules tur tiešām nav.

— Tad pacenties saprast. Mēs stāvam zem Lielās kabīnes durvīm, desmit metru no tevis. Dauzāmies ne mazāk kā stundu, taču tu ne­vis ver vaļā durvis, bet lūdz pa radio Limo­žas Terēžu. Mums līdzi ir Henrihs. Viņš ir smagi slims. Vai tu beidzot saprati?

— Sapratu, — neskaidri noskanēja austi­ņās.

Pagāja vēl dažas minūtes. Aiz durvīm ko­ridora dziļumā kļuva dzirdami soļi. Ārsts za­gās augšā pa kāpnēm. Neuzkāpis līdz pašai augšai, viņš acīmredzot sāka ieklausīties.

Loks pikti noklepojās.

— Kas tur ir? — ārsts jautāja.

— Dakter, jūsu piesardzība neapstrīdami ir laba, — uzsauca Stonors, — bet visam ir sa­vas robežas. Atveriet!

Aiz durvīm sākās rosība. Ārsts jauca nost barikādi. Durvis nodrebēja un drusku pavē­rās.

Spraugā pazibēja ārsta brilles.

Loks, kas stāvēja pie pašām durvīm, pa­grūda tās ar plecu. Durvis atsprāga vaļā. Saules un sniega spilgtuma apžilbināts, ārsts, acis miegdams, atkāpās dziļāk kori­dorā, turēdams sev priekšā garu tērauda že­bērkli. No viņa virsvalka kabatām līda laukā pistoļu spali. Aiz jostas bija aizbāzts plats nazis.

— Nē. jūs paskatieties uz viņu! — iesau­cās Loks, drošības labad izstiepdams uz priekšu nūju, lai atvairītu iespējamo dū­rienu ar žebērkli.

— Mans dievs, dārgo Fred! — iesaucās Ziro, nomezdams duramo un icplezdams ro­kas.

— Lēnāk pa tiltu, Sarkangalvīt! — brīdi­nāja Loks. — Bučosimies vēlāk, bet tagad palīdzi iestiept iekšā Henrihu. Viņš ir para­lizēts.

Pēc brokastīm notika «kara padome».

— Pašreiz galvenais ir Latikainena pazu­šana un Kovaļska slimība, — sacīja Stonors.

— Tās ir reālas lietas. Un par tām mums jā­domā pirmām kārtām. Kādi ir jūsu apsvē­rumi?

— Pa radio jāpaziņo par Toivo pazušanu un jālūdz palīdzība, — ierosināja Loks.

— Kamēr nav ieradušies palīgi, jāturpina meklējumi labirintā.

— Tava priekšlikuma pirmā daļa ir nere­āla, Fred, — iebilda Stonors. — Neviens ta­gad nesūtīs lidmašīnu uz Antarktiku. Bez tam mums nepietiks spēka sagatavot nosēša­nās laukumu smagajai lidmašīnai. Neaizmir­sti, ka mūs atgādāja šurp ar helikopteriem. Kas attiecas uz Toivo meklēšanu labirintā, es… uzskatu to par veltīgu. Henrihs pirms samaņas zaudēšanas bija apskatījis labirinta augšējo daļu. Mēs ar Raselu izpētījām apak­šējo. Labirintā Toivo acīmredzot nav. Viens viņš nevarēja aiziet tālu no ieejas. Es do­māju, ka ir bijis tā. Toivo atgriezās, kad Hen­rihs bija labirintā. Atklājis, ka ala ir tukša un radio nedarbojas, viņš tad, kad vēl plosī­jās vētra, mēģināja tikt līdz Lielajai kabīnei. Viņš taču ir ģeologs: dabiski, ka viņš gri­bēja ātrāk paziņot mums par atradni… Ta­ciņa bija aizputināta, un viņš apmaldījās . ..

— Toivo ir soms un ar savu ziemeļnieka apdomību gan nebija spējīgs uz kaut ko tādu, — teica ārsts.

— Arī man tas liekas maz ticams, — pie­zīmēja Loks. — Nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu izgājis no alas.

— Pēdas pie ieejas. Mēs ar Džeku tās re­dzējām.

Loks šaubīdamies nogrozīja galvu.

— Kādas ir tavas domas, Henrih? — jau­tāja Stonors.

— Nezinu… — ar pūlēm kustinādams mēli, nočukstēja polis. — Es visu atceros … kā pa miglu … Kaut kāds … aizsegs … tur. — Viņš pielika veselo roku pie pieres. — Cenšos … atcerēties visu … un … ne­varu …

— Tas pāries, — mierināja ārsts.

— Varbūt… Nezinu … Toivo bija labs biedrs …

Iestājās klusums.

— Ir vēl viena pilnīgi reāla lieta, — pie­

peši ieteicās Rasels. — Karalienes Modās Zemes noslēpumainie aborigēni.

— Bet, Džek, — pārtrauca Stonors, — vai tiešām ari tu? …

— Jā. Pārrautā un tālu no rāvuma vietas aizmestā aukla un pazudušais periskops ir reālas lietas. Sos nedarbus nevar būt pastrā­dājuši «spoki», par kuriem skandina ārsts. Un pat pingvīni, ja tiem ienāktu prātā ap­meklēt mūs, diezin vai būtu spējīgi uz kaut ko tādu …

— Aukla varēja pārtrūkt pati no stipras savilkšanās. Rāpdamies pa labirinta stāvu­miem, mēs taču turējāmies pie tās.

— Pieņemsim, lai gan tad mēs būtu ma­nījuši, ka aukla pārtrūkst. Bet periskops?

— Viņi to ir nospēruši, tas ir skaidrs kā iesnu diagnoze, — sacīja ārsts. — Visu nakti viņi ložņāja ap Lielo kabīni un ņēmās gar durvīm. Tā bija šausmīga nakts.

— Kādi «viņi»? — aizkaitināts novaicāja Stonors. — Jūs, dakter, pat nevarat aprakstīt, kādi viņi izskatās.

— Protams, es nevarēju aplūkot viņus, kā nākas. Periskopā bija redzamas tikai ēnas. Neaizmirstiet, ka stipri puteņoja. Bet es labi dzirdēju klaudzienus pie durvīm. Kad viņi tuvojās durvīm, tās pat no iekšpuses sāka spīdēt.

— Sāka spīdēt?

— Jā, violetā gaismā.

— Tas ir gaužām dīvaini, — teica Loks. — Tātad mums ir bijušas vienādas halucinā-

cijas. Ledus alā mēs ar Henrihu ari redzējām violetu gaismu. Es pat gribēju šaut…

— Tu gribēji šaut ari uz mani un Džeku, kad mēs nācām atpakaļ, — pārtrauca Sto­nors. — Tas tikai pierāda, ka mums visiem nav kārtībā nervi.

— Tas pierāda, ka mūsu ziemas nometnes tuvumā notiek kaut kas mums pagaidām ne­saprotams, — klusi teica Rasels. — Nesapro­tamo nedrīkst neņemt vērā.

— Ko tad tu iesaki, Džek?

— Izeja ir viena. Mēs esam sadūrušies ar parādībām, kuras nespējam izskaidrot, esam atklājuši labirintu, ko nespēsim līdz galam izpētīt. Neskaidros atpstākļos ir pazudis mūsu biedrs. Izeja ir viena, Ralf. Ir jāsaistās ar padomju staciju. Tā nav tālu. Viņiem ir lidmašīna.

— Nekad! — iekliedzās Stonors. — Ne­kad! Lūgt palīdzību padomju zinātniekiem! Tu esi aizmirsis, ka mēs atklājām urāna at­radnes. Visu, ko vēlies, tikai ne to.

— Pagaidiet, Stonor, — pacēlis galvu, ierunājās ārsts. — Mūsu godājamam meteoru ķērājam ir taisnība. Krieviem ir labs ārsts. Divatā mēs varētu ātrāk palīdzēt Henriham. Par urānu viņiem nemaz nav jāstāsta.

— Nē! — cieti noteica Stonors. — Izmetiet šo domu no prāta. Ja meklēšanu organizētu kopīgi, būtu jāparāda viņiem labirints. Bet tur arī ir urāns. Nē, labāk lūgt palīdzību kontinentam …

— Tikko mēs lūgsim palīdzību, Ralf, pir­

mie būs klāt tieši krievi, — zobgalīgi sacīja Loks. — Viņi ir tuvāk par visiem. Atsaucīgi un … drosmīgi puiši, velns parāvis.

— Tad mēģināsim izgrozīties paši, — er­rīgi izgrūda Stonors.

Atkal iestājās klusums.,

— Kāds tad ir rīcības plāns? — beidzot jautāja Loks.

— Ir… jāturpina… meklēt… Toi­vo… — skaidri nočukstēja Kovaļskis.

— Protams, — piekrita Stonors. — Pamē­ģināsim meklēt uz ledāja … starp Ledus alu un Lielo kabīni. Dienas pirmajā pusē iesim mēs ar Fredu, pēcpusdienā — Rasels ar ārstu. Līdz tumsai visiem jābūt Lielajā kabīnē. Naktī dežūras pēc kārtas. Džek, pamēģiniet līdz naktij uztaisīt jaunu periskopu ar hori­zontālu pārskatu.

— Un labu prožektoru, — piebilda Loks.

— Bet ko pārraidīt pa radio? — jautāja Ziro, cītīgi aplūkodams savus nagus.

— Neko… Jeb nē: paziņojiet, ka vētras laikā pazudis ģeologs Toivo Latikainens. Lī­ķis pagaidām nav atrasts.