Aleksandrs ŠAĻIMOVS - Ledus tuksneša spoki

— … salauza … uzbruka .. ak dievs!

— Atslēga, raidi ar atslēgu, Rišār! — sauca Loks un pats sāka raidīt ar atslēgu.

Atbildes nebija. No austiņām nākošajā kaucienā neko vairs nevarēja izšķirt.

Loks paskatījās pulkstenī. Pieci. Nakts nāca virsū, bet Rasela un šefa vēl nebija. Arī ārstam kaut kas atgadījies… Bet varbūt viņš atkal ir pilnā?

Henriha izsauciens lika Lokam palūkoties atpakaļ. No atvērtās lūkas plūda blāva, vio­leti zaļgana gaisma. Apgāzdams tabureti, Loks pielēca kājās un satvēra kombinezona kabatā pistoles spalu. Violetās gaismas josla kļuva aizvien spožāka.

— Kas nāk? Stāt! — uzsauca Loks, pa­vērsdams pistoli pret lūku. Atbildes nebija, taču gaisma pamazām kļuva bālāka.

— Stāt! — atkārtoja Loks, pasperdams soli tuvāk lūkai un ieskatīdamies tajā.

Ledus koridorā neviena nebija. Tikai kaut kur tālumā bālēja un izplūda blāvs, violets plankums.

Loks notēmēja un … neizšāva. Spīdošais plankums nozuda. Meteorologs aizcirta lūkas vāku un aizgrūda tam priekšā smagu kasti.

Henrihs sēdēja uz lāviņas, nolaidis uz grī­das vienu kāju. Plati iepletis acis, viņš rau­dzījās uz Loku.

— Kas … tur … bija? … — polis ar pie­pūli izmocīja.

— Neredzēju, — atbildēja Loks klausīda­mies. — Bet tu? Kas notika ar tevi?

— Neatceros … savādi… Es, liekas, esmu nogulējis… roku un… kāju… nejūtu…

Skarbs klauvējiens neļāva viņam pabeigt.

Pie lūkas piestumtā kaste sakustējās.

Kovaļskis mēģināja uzslieties augšā.

— Mierīgi, Henrih, — teica Loks, pie­iedams pie lāviņas un aizsegdams ar savu ķermeni biedru.

«Turies, Fred,» viņš domās drošināja sevi. «Gļēvulis mirst tūkstošreiz, drosminieks — tikai vienu reizi… Tūliņ redzēsim, kādi ne­labie gari ložņā tumsā un krīt uz nerviem.»

Ledus sienā parādījās gaismas josla. Lūka lēni vērās vaļā. Loks pacēla pistoli un… tūliņ nolaida to. No gaišās spraugas paba- zās laukā Rasela sarkanais dūrainis.

Stonors pirmais pieslēpoja pie Lielās ka­bīnes galvenās ieejas. Viņš atviegloti nopūtās. — Beidzot esam mājā … Sniegs pie ieejas bija notīrīts, taču nole- dojušās durvis izrādījās aizslēgtas.

Tur, Ledus alā, arī bija «māja», bet pēc piedzīvojumiem pazemes labirintā un it īpaši pēc noslēpumainā ienaidnieka gaidās pava­dītās nakts šī Iedus māja bija neizprotamu draudu pilna.

«Vispār pēdējo dienu notikumos ir daudz mīklaina un neizprotama,» domāja Stonors. «Neapšaubāmi reāli ir tikai četri fakti: urāna atradnes atklāšana, pazemes labi­rinta uziešana senajās cirtnēs, Latikainena pazušana un Kovaļska paralīze. Viss pārē­jais robežojas ar fantāziju un var izrādīties vienkārši halucinācijas. Pēc garajiem ziemo­šanas mēnešiem visiem ir saspīlēti nervi.

Lokam un ārstam tumsā spokojās spal­vains briesmonis. Mums ar Raselu likās, ka mēs dzirdam čaboņu pazemes labirintā … Un piedevām šis pārsteidzošais notikums ar auklu. Tas varēja beigties traģiski, bet tagad izskatās pēc murga …»

Kad Stonors ieminējās, ka aukla ir pār­grauzta, viņi ar Raselu nolēma nešķirties un meklēt izeju kopīgi. Viņi piespieda auklas galu ar bazalta gabalu, izgāja cauri otram tunelim un nonāca milzu alā, kam agrāk ne­bija gājuši cauri. Un tur viņi nejauši atrada zemē savas auklas otru galu. Kā tas bija ga­dījies tur? …

Aukla gulēja starp akmeņiem, veidodama vairākas samudžinātas cilpas, it kā to kāds steigā būtu pametis. Viņi ar Raselu atraisīja cilpas un konstatēja, ka tālāk aukla iestiep­jas vienā no tuneļiem. Rasels mēģināja iestāstīt, ka uz auklas parādījušies agrāk ne­redzēti paresninājumi, taču nebija šaubu, ka tā ir viņu aukla, kas nezin kā nokļuvusi tajā labirinta daļā, pa kuru viņi nav gājuši. Tu­rēdamies pie auklas, viņi galu galā laimīgi sasniedza izeju uz Ledus alu. Tiesa, te viņus tik tikko nesašāva Loks, bet viss beidzās lai­mīgi … Laimīgi, ja neskaita to, ka Latikai- nens bija pazudis bez vēsts, bet Kovaļskis gulēja slims… Naktī, protams, neviens ne­aizdarīja acis. Rasels atkal un atkal pārtina auklu. Viņš veltīgi centās atrast paresninā- jumus, kas viņam bija rādījušies, ejot pa la­birintu. Loks vandījās pa apklusušo raidī­tāju …

Tomēr visam ir savs gals; beidzas arī šī nakts, bet galvenajā bāzē, šķiet, nekas nebija noticis …

Stonors padauzīja ar nūju pa apledojušo durvju metāla apkalumu.

Tīrajā, saltajā Antarktīdas agrā rīta gaisā sitieni noskanēja kā gongs. Taču aiz durvīm neviens neatsaucās. Stonors gaidīja, lūpas sakniebis. Pieslēpoja Rasels, vilkdams nartas ar Henrihu.

— Viņš guļ, vai? — saērcināts jautāja Stonors un atkal sāka vālēt ar nūju pa dur­vīm.

Aiz durvīm joprojām bija kluss.

— Ko jūs taisāt tādu traci? — uzsauca Loks, kas bija aizkavējies pie meteoroloģiskās būdiņas. — Varu saderēt uz savu bārdu, ka naktī dakteris degunu nav izbāzis laukā. Pie būdiņas nav nevienas pēdas. Vējā ir mani novērojumi…

— No rīta putināja, — sacīja Stonors. — Pēdas varbūt ir ciet.

— Ei, Sarkangalvīt, mosties, vecmāmiņa atbraukusi! — ieaurojās Loks un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi nosvilpās.

Taču arī pēc šī laupītāju svilpiena, ko pa­vadīja ar nūju dauzītā durvju apšuvuma rī­boņa, neviens neatsaucās.

— Varbūt ar viņu kaut kas ir noticis, — satraukts ieminējās Stonors. — Tāds trok­snis uzrautu kājās pat līdz nemaņai piedzē­rušos … Vai tiešām būs jāuzlauž durvis?

— Pagaidiet, — iejaucās Rasels. — Dur­vis mums vēl noderēs. Ledus koridorā pie angāra ir rezerves radioraidītājs.

— Ideja! — izsaucās Loks. — Pamēģinā­sim sākt sarunas pa radio.

Meteorologs atgriezās pēc dažām minūtēm, nesdams mazu, spožu kastīti. Atbīdījis kažok­ādas cepuri uz vienas auss, piespieda pie galvas austiņu. Uzliesmoja zaļā actiņa uz raidītāja paneļa. Loks jau bija pavēris muti, lai izrunātu aicinājuma signālus, te uz­reiz iepleta acis un sastinga neizpratnē.

— Nu, kas tad atkal, Fred? — sabijies jau­tāja Stonors, pārstādams dauzīt ar nūju pa durvīm. — Ņemiet austiņas. Ir gan kre­tīns! …

Stonors aši paķēra austiņas.

— Hallo, Ledus ala, Stonor, Rasei, atsau­cieties! — viņš skaidri dzirdēja ārsta saraus­tītos čukstus. — Svētā Limožas Terēza, jau­nava Marija, palīdziet… hallo … uztveru …

— Ātrāk, Fred, viņš uztver.

Loks nokāsējās un palaida ēterā tik iz­smalcinātu lamuvārdu savārstījumu, ka Sto­nors novērsās, bet Rasels'apmulsis sāka plū­kāt bārdu.

— Vai tu mani saprati, Sarkangalvīt? — nobeigumā jautāja Loks. — Uztveru.

— Dzirdēju, sapratu, lai slavēts radītājs,— austiņās atskanēja ārsta balss. — Dieva dēļ, ātrāk, Fred! Viņi tur mani ielenkumā jau no vakara.

— Kādi viņi?

— Spoki. Viņi nupat gribēja ielauzt dur­vis.

Loks sirdīgi atmeta ar roku.

— Paklau, tu, Limožas mērkaķi! — viņš ierēca mikrofonā. — Tūliņ taisi vaļā durvis. Mēs nīkstam te jau vairāk nekā stundu. Tu saprati mani?

Austiņās kļuva kluss.

Loks vēlreiz noklikšķināja pārslēdzēju.

— Tu saprati mani?

No austiņām nāca ārsta klusinātā elpa. To­mēr viņš nebilda ne vārda. Loks jau bija sa­gatavojies trešo reizi, kad ārsts noklepojās un stostīdamies teica:

— Es ī-īsti labi n-nesapratu… Kur jūs n-nīkstat v-vairāk nekā stundu?

— Ierāpies Džeka lāviņā un paskaties pe- riskopā, kur mēs nīkstam.