Aleksandrs ŠAĻIMOVS: Ledus tuksneša spoki

— Atkal pagrieziens, un atkal slīpums uz leju.

— Ka radas, šim labirintam nebūs gala, Džek. Mēs jau esam daudz zemāk par aizas dibenu. Savādi, ka temperatūra nekāpj.

— Tas droši vien tādēļ, ka ir laba ventilā­cija.

— Stop! Tālāk nav kur iet. Priekšā ledus. Kā tas varēja gadīties tādā dziļumā?

Stonors rūpīgi izpētīja ledus korķi, kas bija aizšķērsojis ceļu, atskaldīja gabalu ledus un aplūkoja dzirkstošo, zaļgano lūzuma vietu.

— Vēl viena mīkla, Džek. Šis ledus, jā­domā, ir iekļuvis labirintā no augšas. Tātad viens no ieejas caurumiem bijis klāts ar ledu. Visdrīzāk ar ledāju, kas tagad piepilda aizu. Ledus, kā zināms, spēj tecēt. Cietā ledus straume, pamazām virzoties lejup pa labi­rinta tukšumiem, notecēja līdz šai vietai. Bet tas nozīmē… — Stonors apklusa un daudz­nozīmīgi paraudzījās uz ģeofiziķi.

— Ka labirints ir diezgan vecs, — mierīgi sacīja Rasels.

— Gluži pareizi. Tas nozīmē, ka ledājs ir veidojies vai to kāds veidojis jau pirms Ant- arktīdas pēdējās apledošanas, tas ir, pirms daudziem miljoniem gadu.

Rasels sarauca uzacis, bet neko neteica.

— Vai tas tevi nepārsteidz, Džek?

— Mazliet pārsteidz ir viens, ir otrs, bet… Tss! Tu dzirdēji?

Abi sastinga. Tālumā bija dzirdams kaut kas līdzīgs šņākoņai.

— Vējš?

Rasels brīdinoši pacēla roku. Šņākoņā tu­vojās. Tad — klusa čaboņa, kas izklausījās pēc soļiem …

— Tas ir Toivo. Ejam, Džek. Hello, Toivo!…

— Tss! — Rasela stiprā roka aizspieda Stonoram muti. — Klusu, Raif. Nodzēs re­flektoru.

Viņus ieskāva tumsa.

— Džek, tu esi jucis …

— Ne vārda, — nočukstēja ģeofiziķis. — Te ir daudz vairāk neizprotamā, nekā tev liekas. Neizprotamā un varbūt bīstamā …

Noklikšķēja automātiskās pistoles drošinā­tājs.

— Tikai nedomā šaut, Ralf. Mēs vēl nezi­nām, kas tur ir.

Stonors nolaida pistoli. Necaurredzamajā tumsā tagad valdīja absolūts klusums.

Gaidīja ilgi. Labirintā nedzirdēja vairs ne skaņas.

— Varbūt mums tikai izlikās, Džek?

Rasels neatbildēja.

— Jāiet atpakaļ. Šodienai pietiks.

— Bet Toivo?

— Varbūt viņš mūs jau gaida alā.

— Diezin vai.

Rasels ieslēdza reflektoru. Atpakaļ gāja lē­nām. Apstājās, paausījās un klunkuroja tā­lāk, turēdamies pie tievās neilona auklas — vienīgā pavediena, kas saistīja viņus ar iz­eju no pazemes labirinta.

Sienās melnēja neskaitāmi caurumi — ieejas sānu koridoros. Dažas veda kaut kur sānis, dažas uz augšu, citas taisni uz leju.

Rasels gāja pa priekšu un iedams tina auklu. Piepeši ģeofiziķis apstājās kā sastin­dzis. Stonors saprata — kaut kas ir noticis.

— Kas ir?

Rasels pagriezās. Viņa reflektora gaismas apžilbināts, Stonors piemiedza acis. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, atvēris acis, bija auklas gals Rasela rokās. Aukla bija pārrauta. Ne­vienā no četriem tuneļiem, kas atzarojās no pārrāvuma vietas, auklas turpinājums nebija redzams.

— Gaužām dīvaini, — teica ģeofiziķis, ap­lūkodams auklas galu.

— Varbūt tā pārtrūkusi nejauši? — iemi­nējās Stonors. — Grūti iedomāties, ka to kāds būtu varējis izdarīt.

— Vispār tādu auklu neviens nespēj pār­raut. Šī aukla iztur piecsimt kilogramu lielu svaru.

— Tev taisnība. Un tomēr ta ir pušu. Ko nu lai iesāk?

— Jāmeklē izeja.

— Bet kā?

— Paliec te, bet es apskatīšu tuneļa atza­rojumus. Vienā jābūt auklas otram galam.

— Tu vari apmaldīties …

— Es paņemšu līdzi atlikušo auklu. Tā mūs saistīs. Turi pārrauto galu, Ralf.

Rasels ielīda ejas kreisajā atzarojumā. Pēc dažām minūtēm viņš bija atpakaļ.

— Tur ir strupceļš. Tuneli noslēdzis ledus. Tagad apskatīsim nākamo.

— Pagaidi, Džek, — klusi sacīja Stonors. — Kamēr tevis nebija, es… Vārdu sakot, aukla nav pārrauta … Kāds to ir pārgrau­zis. Šķiet, ka tās ir lamatas. Labirintā slēp­jas kaut kādas dzīvas būtnes.

Loks ilgi laboja raidītaju. Vajadzēja mai­nīt lampas un izsistos kondensatorus.

— Var domāt, ka tas cietis no tādas pašas izlādēšanās kā Henrihs, — murmināja me­teorologs, atbīdīdams sānis veselu lēveni ap­mainītu detaļu. — Tas gan būs brīnums, ja pēc šitādas operācijas raidītājs darbosies.

Raidītājs darbojās. Loks apmierināts no- grudzināja, uzspīlēja austiņas un pagrieza noskaņošanas pogu. Un tūliņ tālo staciju murdoņai cauri izlauzās ārsta griezīgā balss:

— Ledus ala, hallo, Ledus ala, kādēļ neat­bildat? Atbildiet! Uztveru.

«Nu gan kviec!» aizkaitinats nodomaja Loks, grozīdams pogas.

— Ledus ala klausās! — viņš iekliedza mikrofonā. — Kā tev iet, Sarkangalvīt?

Uzklausījis ārsta satraukto čiepstēšanu, Loks īsi pastāstīja, kas noticis.

— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš guļ? — pēc nelielas pauzes jautāja ārsts.

Loks atskatījās uz Henrihu.

— Manuprāt, guļ. Elpa ir laba. Sejas krāsa gandrīz normāla … Tu nedzirdi mani? Stipri traucējumi? Ak tu velns! — Loks iesita sev pa pieri. — Aizmirsu iezemēt. Acumirkli. Sar­kangalvīt, kaut kas vēl ir jāizdara.

Meteorologs noņēma austiņas un pievie­noja vadu iezemējuma tapai. Noknakšķēja, un raidītāja zaļā actiņa nodzisa. Raidītājs atkal bija izgājis no ierindas. Loks ātri izrāva ze- mesvadu no ligzdas. Auklas galā nosprak- stēja zaļa dzirksts. Gaisā asi nosmaržoja pēc ozona.

Meteorologs ar delnu noslaucīja slapjo pieri.

«Kas tie varētu būt par lādiņiem? Vai tie­šām viss trīs stundas ilgais darbs būs jāsāk no gala?»

Viņš pielika delnu pie grīdas iezemējuma tapas tuvumā. Likās, ka delna jūt sīkus dū- rieniņus. Bet varbūt tas bija no aukstuma?

Loks apstaigāja ledus istabu un pataustīja sienas un griestus. Nodzēsa gaismu. Tikai cauri alas dienvidu sienai lauzās vāja die­nas gaisma. Loks piegāja pie lāviņas, uz kuras gulēja Kovaļskis, ieklausījās viņa elpā, pārbaudīja pulsu. Elpa bija vienmērīga, pulss gandrīz normāls.

Loks atkal sāka darboties ap raidītāju. Šo­reiz no ierindas bija izgājuši tikai drošinā­tāji. Meteorologs ātri nomainīja tos un drīz vien izdzirdēja ārsta balsi:

—- Ledus ala, hallo, Ledus ala .. .

— Es dzirdu tevi, Sarkangalvīt… Nekā sevišķa. Izdega drošinātāji. Atvieno iezemē- jumu … Tā vajag …

— Saule riet. Pēc pusstundas būs galīgi tumšs. Ko lai daru? — taujāja ārsts.

— Sešpadsmitos nulle nulle pieraksti me­teoroloģisko ierīču rādījumus un pārlādē paš- rakstītājus sniega koridorā. Ja nodibini saka­rus ar Ziloņu salu, mēģini pārraidīt viņiem meteoroloģiskās ziņas, tad paēd pusdienas un sēdies pie raidītāja. Ja līdz divdesmitiem nulle nulle es neesmu tevi izsaucis, atkal pie­raksti rādījumus, paēd vakariņas un mierīgi liecies uz auss. Ja klauvē pelēkais vilks, ne­taisi vaļā durvis … Saruna ir beigusies. Kā saprati?

Nenoklausījies līdz galam ārsta gaušanos, Loks noņēma austiņas.

«Rasels un Stonors ilgi nenāk atpakaļ. Ka tikai nav kaut kas lēcies …»

Loks pacēla lūkas vāku un ieklausījās. Le­dus koridorā bija klusu.

Neaizvēris lūku, meteorologs apsēdās uz kastes pie lāviņas. Negulētā nakts lika sevi manīt. Nāca miegs. Viņš nemanot iesnau- dās.

Pamodināja pieskāriens. Loks uztrūkās augšā. Henrihs, mazliet piecēlies uz lāviņas, ar mokām kustināja pāršķiebtās lūpas.

Noliecies pie viņa, Loks sadzirdēja vārdu «radio». Meteorologs apsviedās pret raidī­tāju. Austiņās čaukstēja. Traucējumu sprak- šķos un svilpienos Loks tikko spēja saklausīt ārsta balsi. No ētera joņoja dīvains, pama­zām pieaugošs kauciens, nomācot vārdus, ko mikrofonā kliedza Ziro: