ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS: PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS

ZINĀTNISKI FANTASTISKI STĀSTI

RĪGA «LIESMA» 1989

No krievu valodas tulkojusi GAIDA LlVENSONE Māksliniece INĀRA JĒGERE Redaktors ANDREJS RIJNIEKS

izdevniecība «Liesma», 1989

Atgriešanās šķita ilga . . . Simferopoles aerodroms tāla­jiem reisiem bija slēgts — to kārtējo reizi rekonstruēja. Transkontinentālie laineri nevienā no tuvākajiem lidlau­kiem nolaisties nevarēja.

Adlerā elektronkoordinators Ivam rekomendēja lidot caur Maskavu, Parīzi, Kairu, Deli, Džakartu . . .

— Kāds ir optimālais variants? — Ivs jautāja.

Elektronkoordinatora sarunu ekrāns ieņirbējās lāsmai-

nās švīkās. Ivs šo informācijas sistēmu lāgā nepārzināja. Tā jau bija novecojusi un saglabājusies vienīgi nelielos perifērijas lidlaukos. īvs kādu brīdi pagaidīja. Pa ekrānu joprojām bez skaņas plūda lāsmainās švīkas.

— Kā tad ir ar optimālo variantu?

Skaņas vēl aizvien nebija, bet uz ekrāna uzslīdēja teksta rindas:

«Tā kā Simferopoles aerodroms slēgts un pa Urā- lu— Arābijas garuma līniju uz Mosonu tiek transportēta smaga iekārta, šajās dienās nav iespējams izmantot optimālo variantu. Ja rekomendētā trase nav izdevīga, piedāvājam citas — arī rietumu puslodē. Atbilde būs pēc astoņām minūtēm.»

— Nevajag,— Ivs teica.— Viss ir skaidrs. Pateicos.

Viņš nolēma lidot caur Maskavu un Kairu. Būtībā

dažām stundām vai pat dienām nebija nozīmes. Laika vēl pietika, un iespējams, ka Galvenajā bāzē viņu neviens negaida. Kairā patlaban vajadzētu būt Dārijai. īvs gan­drīz veselu gadu nebija ticies ar māsu.

♦ ♦ ♦

Maskavā Ivs bija paredzējis ielidot naktī. . . Izrādījās, ka viņa lidmašīnai ir ļoti veca konstrukcija — no «pirms- skaņas» laikiem. Tā lidoja diezgan zemu virs mākoņiem. Pa ceļam divas reizes kaut kur nosēdās. Ivs izslēdza individuālās informācijas ekrānu un, krēslā atlaidies, mēģināja nosnausties. Aerodromos pasažieri iekāpa un izkāpa, taču krēsls Ivam blakus palika tukšs. Ilumina­torā pamazām nodzisa sārtais riets, mākoņi lejā kļuva purpursarkani, un debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes.

Aiz muguras kāds paklusu stāstīja par Antarktikas eksperimentu, minēja skaitļus, termiņus un vairākas reizes atkārtoja, ka pēc dažām dienām viss izšķiršoties. Ivs nodomāja, ka trijos sanatorijā pavadītajos mēnešos viņš ir krietni atpalicis no zemes dzīves. Sanatorijas kotedžās, kas atradās saudzējamā priežu silā, publiskās informācijas ekrāni tika ieslēgti divas reizes dienā uz pusstundu. Ārsti visādā veidā centās izolēt savus aizbil­stamos no ārējās informācijas straumes. Jūra, saule, profilaktiskas procedūras, spēles, sports . . . Ivs nogrozīja galvu: «Kā es to esmu izturējis! Labi, ka viss jau aiz muguras …»

Neviļus ienāca prātā: «Bet kas sagaidāms nā­kotnē? . . .» Viņš palūkojās iluminatorā. Tur bija melna nakts. Tikai tālumā pie paša apvāršņa Zemes un debesu tumsību atdalīja šaura, sārta strēmele — vai nu rieta pēdējā atblāzma, vai arī jau Maskavas ugunis.

«Maskava . . .» Ivs nopūtās. «Bez šaubām, Maskavā sameklēt Irmu nav nekādu cerību. Pilnīgi iespējams, ka viņas tur nemaz nav.»

Pēc tā —pēdējā strīda Irma bija pēkšņi nozudusi un nedeva par sevi nekādu ziņu. Turpat vai trīs mēnešus. Pirmās nedēļas Ivs stundām tupēja pie videosakaru ekrāna — jo vairāk tāpēc, ka sanatorijā brīva laika bija atliku likām. Bet Irmas aparāts mazajā dzīvoklītī Dārzu loka vecās mājas trīsdesmitajā stāvā neatsaucās. Un neviens no abu kopīgajiem draugiem, kurus viņš pa šiem mēnešiem sadabūja rokā, par Irmu neko nezināja. Palika gan cerība — tiesa, visai vārga —, ka Irma ir atgriezu­sies Galvenajā bāzē un gaida viņu tur. Patiesību sakot, tieši tāpēc viņš bija pasteidzinājis atgriešanos. Tomēr uzņemt sakarus ar Galveno bāzi neuzdrošinājās. Vai tā būtu vēlēšanās līdz galam saglabāt ilūziju?

«Pēdējā ilūzija…» īvs nokāra galvu un iespieda deniņus plaukstās. «Vai gan visi šie kopā aizvadītie gadi nav bijuši viena vienīga ilūziju virkne? Vai Irma ir bijusi patiesi laimīga? Un vai es Irmai blakus esmu bijis laimīgs? īsie tuvības mirkļi, protams, nav vērā ņemami. Irma bija tik neizprotama .. . Nav pat īsti skaidrs, kāpēc viņa izvēlējās tieši mani. Gudrā, brīnum daiļā, noslēpu­mainā Irma! Tā taču bija viņas izvēle. Un kas lika Irmai — talantīgai māksliniecei — kļūt par novērotāju Virakā? Es pat skaidri nezinu, cik viņai gadu. Viņa, bez šaubām, ir par mani vecāka …»

Kad Ivs, iesācējs, pirmo reizi ieradās praksē Galvenajā bāzē, Irma tur jau vadīja inženieru grupu. Viņas neparas­tais daiļums un dzedrā atturība pirmajā tikšanās brīdī pārsteidza Iva iztēles spējas. Neuzdrīkstēdamies ne sapņot par apbrīnojamo sievieti, īvs, tāpat kā daudzi citi Galvenajā bāzē, klusībā sāka viņu pielūgt. Šķita, ka arī pats Vilens, par spīti saviem gadiem, bija Irmā nedaudz iemīlējies. Lai gan — Ivs nezināja Virakā nevienu, kas atteiktos izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos. Kaut arī tā būtu visneprātīgākā. Bet Irmai reizēm radās tādas vēlēša­nās. Jā, viņas raksturs nebūt nebija ideāls. Ivs to ļoti labi zināja.

Toreiz — viņu pazīšanās pirmajos gados — Irmu divas reizes Galvenajā bāzē apciemoja dūšīgs lamzaks rudiem matiem. Bins. . . Bins Stoijers — tā laikam viņu sauca?— kosmosa ass, kura vārdu tolaik bez mitas daudzināja radio un videoinformācijas diktori. Bins bija nupat atgriezies no ekspedīcijas uz Marsu. Kad šī sub­jekta otrā vizīte salā tuvojās beigām un starp viņu un Irmu notika pēdējā izskaidrošanās, Ivs kļuva par tās liecinieku. īvs bija krastmalā atpūtas krēslā aizsnaudies. Viņu pamodināja balsis. Viņš pacēla galvu un ieklausījās. Irmas balsi viņš uzreiz pazina, bet otru . . . Atpūtas krēsls atradās no palmu lapām sapītā lapenē, no kuras pavērās skats uz okeānu. Balsis atskanēja no pretējās puses — no parka. Ivs gribēja piecelties un iziet no paslēptuves, bet šajā brīdī pavisam tuvu nočabēja krūmi un atskanēja Irmas skarbā balss:

«Nē un vēlreiz nē, Bin! .. . Un es tevi lūdzu, šķirsimies arī šoreiz kā draugi…»

Ivs nesadzirdēja atbildi, bet uztvēra tikai atsevišķus vārdus, kuros skanēja pārmetums un sarūgtinājums. Tie bija pavisam citi vārdi, nevis tie, ko Bins parasti mēdza

teikt no ekrāniem vai savu vīriešu un sieviešu kārtas pielūdzēju lokā. īvs drausmīgi apjuka. Viņš vairs neva­rēja iziet no lapenes nepamanīts, bet, palikdams tajā, bija spiests netīši noklausīties intīmu sarunu, kurai liecinieki nebūtu vēlami. īvs samulsis aplaida acis apkārt un pēkšņi pa lapenes pinuma spraugu ieraudzīja Irmu un Binu. Abi bija tikai peldkostīmos, iedegušie augumi rietošās saules staros spīdēja kā iesarkans varš.

Tievā, slaidā Irma ar garajām kājām un vēja izpluinīto zeltaino matu ērkuli — un milzīgais, masīvais Bins ar platajiem pleciem un varenajiem bicepsiem .. . Bins bija veselu galvas tiesu garāks par Irmu, taču tajā brīdī bija uzmetis kūkumu un zemu nokāris rudo matu ērkuli. Šķita, ka viņš ieaudzis vakara saules apspīdētajā sārtajā granti. Saņēmis masīvajā ķepā Irmas delmu, viņš aiztrūk­stošā, piesmakušā balsī kaut ko runāja. Irma neskatījās uz viņu un, lūpu kodīdama, noraidoši šūpoja brīnum daiļo galviņu. Tad Bins apklusa un pavērtu muti, acis nenolaizdams, skatījās uz Irmu. Vēl aizvien galvu šūpo­dama, viņa mēģināja atbrīvot roku. Viņš to neatlaida.