ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

— Nebaidieties,— Inspektors mierīgi sacīja,— viņi nekad neuzbrūk pirmie . . . Bet šis te — viņš gluži vien­kārši ir atnācis man pakaļ . . . Sēdiet mierīgi, es — es pats pieiešu pie viņa.

— Nē, nē,— Ivars čukstēja.— Nekustieties! Varbūt viņš aizies . . . Turklāt, vai dzirdat, ceļas vējš, mēs pielēk- sim kājās un mēģināsim pacelties gaisā, aizplanēt uz ieleju, kur ir spārngrieži. Varbūt pagūsim . . .

— Ko jūs runājat!— Inspektora balsī skanēja iz­smiekls.— Viņi lec vismaz piecdesmit metru. Tas viss ir velti . . . Jums nekas nedraud. Man turpretī ar viņu ir savi rēķini . . . Novērsieties un neskatieties uz to pusi, bet es iešu . . . Dzīvojiet laimīgi abi ar Leu,— viņa balss trīsēja,— palieciet sveiks!

— Nē jel! — iekliedzās Ivars, saķēris Inspektoru aiz rokas.— Es jūs nelaidīšu! Neejiet!

Zeltaini violetais zvērs pakustināja masīvo galvu un, pieri saraucis, pavērsa skatienu no Inspektora uz Ivaru un atpakaļ. Viņa dzintarkrāsas acis samiedzās, bet mel­nais astes gals sāka vēl ātrāk kustēties.

— Izbeidziet!— Inspektors stingri noteica.— Klau­siet!— Viņš strauji atbrīvoja roku un piecēlās.— Neuz­drīkstieties pakustēties! Tā ir pavēle! Novērsieties!— In­spektors paspēra soli uz zvēra pusi.

— Nē,— Ivars čukstēja,— nē, es negribu . . .

Ar mokām pārvarēdams vājumu, Ivars piecēlās kājās, kas pēkšņi bija kļuvušas kā no vates, un pagriezās pret briesmoni. Inspektors jau bija pusceļā.

— Paklausies, rindl,— Ivars iekliedzās, atliecis galvu,— neaiztiec viņu! Lūdzu! Viņš ir visu sapratis. Neaiztiec! Es tevi lūdzu!

Platais, melnais deguns pakustējās, ošņādams nepazīs­tamās smaržas. Rindls samiedza acis un piepeši pavēra sārto rīkli garās, saldās žāvās. Nozibēja asu, žilbinoši baltu zobu rinda, garās ūsas atvirzījās pie apaļajām ausim. Aizvēris rīkli, rindls paskatījās lejup uz Inspek­toru. Ivaram šķita, ka apaļo, dzelteno acu skatienā nav ļaunuma, tajā vairāk bija neizpratne, varbūt pat garlai­cība.

Piepeši melnais deguns vēlreiz notrīsēja, saraucās, dzin- tarkrāsas acis atkal samiedzās — un rindls skaļi nošķau­dījās.

Inspektors, kas bija paguvis aizsegties ar elkoni, tik tikko noturējās kājās. Rindls uzmeta viņam paviršu skatienu, pakāpās atpakaļ, nicīgi nopurināja priekšķepas un, spēji pagriezies, nozuda aiz kokiem.

Ivars atguvās pirmais. Atvilcis elpu, viņš paspēra soli uz Inspektora pusi un pačukstēja:

— Redzat nu, viņš ari saprata . . . Tagad labi ātri prom! Skriesim!

Inspektors neatbildēja. Galvu nodūris, viņš klusēdams sekoja Ivaram.

♦ ♦ +

Kad viņi bija pacēlušies gaisā, pūkaina, ruda bumba izripoja no krūmāja uz zemesraga, izlocījās, notupās uz īsajām pakaļkājām un, paslējusi pret debesim garo, tumšo snuķi, ilgi noraudzījās viņiem pakaļ. Pēc tam paplikšķināja ar priekšķepām sev pa vēderu, paslēja gaisā pūkaino asti un nozuda krūmos.

Rezervāta bāzē Inspektors un Ivars atgriezās tumsā. Lea gaidīja viņus verandā. Apkampdama Ivaru, viņa pačukstēja:

— Es ļoti uztraucos. Dons pārraidīja, ka redzējis zieme­ļos svaigas rindla pēdas . . .

— Jā, es zinu,— sacīja Ivars.— Mēs tur bijām. Es lasīju viņa ierakstus. Šķiet, ka rindli nav gluži tādi, kā mēs domājām, mīļā . . . Mēs laikam viņus vairs neredzē­sim.

Lea smaidīdama viņu uzlūkoja.

— Vēl viens solis pretī kontaktam, vai nav tiesa? Viņiem jātic mums . . . Jātic . . . Un vai tu zini — šodien atgriezās putni. Bet viņš? … — Lea pameta ašu skatienu uz Inspektoru.

— Viņš . . .— Ivars pasmaidīja, bet neko vairāk neteica, tikai skatījās uz Leu.

Viņa saprata un klusu iesmējās.

— Tātad šodien viņš gulēs mierīgi.

— Jā, un rīt pametīs Aostu uz visiem laikiem . ..

Planētas attīrītaji 5

Pēdējā atlanta atgriešan 120

Kas nospiedis bremzi 149

Mūris 170

Trešais gredzens 200

Tikšanās uz Aostas 235

Александр Шалимов ВОЗВРАЩЕНИЕ ПОСЛЕДНЕГО АТЛАНТА Научно фантастические повести Рига «Лиесма» 1989 На латышском языке С русского перевела Гайда Ливенсоне Художник Инара Егере

HB >6 5566

Aleksandrs Saļimovs PĒDĒJA ATLANTA ATGRIESANĀS

Mākslinieciskā redaktore Maija Dragūne Tehniskā redaktore Ingrida Barviģe Korektore Irēna Kalniņa

Nodota salikšanai 02. 06. 88. Parakstīta iespieša­nai 07.09.88. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs N°2. Skolas garnitūra. Augstspiedums. 13,44 uzsk. iespiedi.; 14,49 uzsk. krāsu nov.; 14,27 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pašūt. Ne 800-5. Cena 1 rbl. 10 kap. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. N° 30/33031-J/2951. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS, pieda­loties Nozares kolektīvās lietošanas informatīva­jam skaitļošanas centram. Programmētāja M. Osipova.

Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poli­grāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ie­lā 38/40. Vāks un priekšlapas iespiesti ofsetspic- dumā Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Saļimovs A.

Sa 314 Pēdējā atlanta atgriešanās / No kr. vai. tulk. G. Livensone.— R.: Liesma 1989. — 254 lpp. (Piedzīvojumi, fant., ceļoj.)

ISBN 5-410-00431-0

Pazīstamā krievu padomju rakstnieka (dz. 1917. g.) zināt­niski fantastiskajā stāstu krājumā aplūkotas sarežģītas ekolo­ģiskas problēmas, ar kurām cilvēcei nākotnē var gadīties saskarsme. Stāstā «Pēdējā atlanta atgriešanās» autors sniedz oriģinālu koncepciju par leģendārās Atlantīdas bojāeju. A. Sa- ļimova stāstiem raksturīgs spraigs sižets.

[1] nunataks — klints, kas paceļas virs ledus (aut.piez.).

[2] valhalla — seno skandināvu mitoloģiskā dieva Odina pils, kaujās kritušo karavīru dvēseļu uzturēšanās vieta.

[3] rokraksta pirmās un pēdējas lapas trūkst. Dons Antonio tās izrava un atstāja sev. Tāpēc tulkojums sākas no teikuma vidus.

[3] So garuma vienību tomēr neizdevās atšifrēt. Acīmredzot tā atbilst gaismas gadam, taču cita garuma gadam nekā uz Zemes (di Riveras rokraksta tulkotāja piezīme).