ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

«Tas taču nebija,» Stīvam iešaujas prātā. «Vai arī tas sasodītais bluķis visu laiku maina stāvokli? Kur radusies tā sprauga, un uz kurieni tā ved?»

— Ed, kas tas ir par caurumu?— Stīvs jautā, neskatīda­mies uz centrālo ekrānu.

— Iedobums, kas ved iekšā atlūzā,— Eds no centrālā ekrāna mierīgi atbild.— Tas bija vienā no tavām holo­grammām, tikai citā rakursā. Tagad raķete ir nostabilizē­jusies tieši tam pretī.

— Kāds attālums?

— Piecdesmit pieci metri.

— Bet ja vēl mazliet tuvotos?

— Nē.

«Spītīgs kā velns,» nodomā Stīvs. «Vēl var nolaisties apmēram trīsdesmit metru, un tad būtu iespējams ieskatī­ties iekšā.»

Tomēr viņš klusē. Raķetes vadību Rejs ir uzticējis Edam un palūdzis Stīvu neiejaukties. Interesanti, ko šobrīd Rejs pats «redz»? Viņš jau vairāk nekā stundu ir transā.

— Kā jūtas Rejs?— Stīvs jautā, nikni raudzīdamies uz Elektronisko Darbaudzinātāju.

— Patlaban pulss un elpošana ir normāla. Asinsspie­diens arī. Pirms maza brīža pulss spēji paātrinājās, bet

tad atkal kļuva normāls. Encefalogramma liecina, ka smadzenes saspringti strādā.

— Vai vēl pagaidīsim?

— Protams! Viņš pavēlēja, lai bez īpašas nepieciešamī­bas nemodinot.

— Man tas viss nepatīk,— Stīvs nomurmina, bet tik klusu, ka Eds nedzird.

Paiet vēl viena stunda. Rejs joprojām kā sastindzis sēž. Eds periodiski skatās gan uz aparātiem, kas fiksē Reja stāvokli, gan uz sakaru ekrāniem un iluminatoru.

Galu galā Stīvs vairs neiztur.

— Viedais, vai nav laiks beigt šo seansu?

— Nē.

— Es sāku par viņu uztraukties.

— Viņa fiziskais stāvoklis ir normāls, encefalogramma rāda, ka viss kārtībā. Smadzenes saspringti strādā.

— Nolādēts, cik ilgi tas turpināsies!

Eds ekrānā klusēdams parausta plecus un demonstra­tīvi pievēršas iluminatoram.

— Vai ārpusē nav nekā jauna?— pēc brītiņa Stīvs jautā.

— Nav.

— Kā ir ar aizsarglauku?

— Viss kārtībā.

Šodien Elektronu Viedais ir nerunīgs. Patiesību sakot, tā tam arī jābūt, Stīvs droši vien uzvestos tāpat, ja būtu viņa vietā. «Viņa vietā!» Stīvs pat salecas, to iedomājo­ties. Iznāk, ka viņi būtu savstarpēji aizvietojami? Viņš, Stīvs, slavenais kosmonauts, kas divdesmit mūža gadus veltījis Kosmosa iekarošanai, un šis manekens ar zeltīto bārdu, piestūķēts ar integrālshēmām, kristāliem un va­diem. Patiesību sakot, Rejs šodien viņam uzticējis pat daudz atbildīgāku funkciju nekā Stīvam . . . Un tiesības izlemt tagad ir viņam, nevis Stīvam. Un tas viss ir tāpēc, ka Stīvs tobrīd pie tā sasodītā akmens bluķa apkaunojoši nobijās. Nesapratis, ko tas viss nozīmē, pārbijās un aizbēga. Bet pašreiz jau arī nav saprotams, ko tas viss nozīmē. Hipotēzes vien. Taču hipotēzes, kā zināms, ir pareizas, nepareizas un zinātniskas . . . Zinātniskās — tās ir Reja hipotēzes, nepareizās — viņa, Stīva, bet pareizās, protams,— Elektronu Viedā hipotēzes. Tās ir vidējās aritmētiskās no tā visa, ar ko viņš piestūķēts. Šoreiz Viedais domā, ka nav nekā reāla — divi pieredzē­juši kosmosa piloti krituši par upuri paši savām halucinā­

cijām. Ja nu tā ir, tad viss, kas šeit apkārt, ir viens liels absurds, bet Viedais tajā aktīvi piedalās un negrib to pārtraukt. Te jau var prātā sajukt! Daudz vienkāršāk taču ir vadīt izlūkraķeti virs trešā gredzena akmens biežņas . . . Bet viņam bija jāuzgrūžas uz tā sasodītā akmens kluča! Cik vienkārši un viegli viss būtu, ja nebijis tā kluča! Galu galā, ja Rejam tomēr izdosies «atšifrēt» tās balsis, kur ir garantija, ka viņa vērtējums būs objektīvs? Vai tajā pašā akmens bluķī? Bet kas to atkal sameklēs nebeidzamajā akmens atlūzu okeānā? Pat sim­tiem Elektronu Viedo nelīdzēs. Vai tas nav nekas cits kā dzīšanās pēc rēga? Nē, ja viņš būtu Reja vietā .. .

— Uzmanību, Stīv, Rejs mostas . . .

Reja galva ekrānā sakustas. Viņš dziļi nopūšas un atver acis. Eds dod viņam kaut kādas tabletes, bet Rejs noraidoši purina galvu un pastiepj roku pie vadības pults. Eds kaut ko saka, un Rejs, kā redzams, viņam piekriz­dams, pamāj. Aina otrā ekrānā sāk mainīties. Izlūkra- ķete lēnām virzās apkārt akmens atlūzai. Stīvs pazīst redzētās kontūras. Tās pašas sasodītās formas, kas atgā­dina drupas. Tomēr blakus ir kaut kas jauns. Regulārs krāteris, pavisam svaigs. Vai trieciena sekas? Varbūt nokritis meteorīts? Stīvs ir ar mieru likt galvu ķīlā, ka agrāk tā nebija. Velna būšana! Bedre saistījusi arī Reja un Viedā uzmanību. Tā ilgāku laiku paliek redzes lokā.

— Rej, kas tur ir?

— Pacieties, Stīv . . . Pagaidām viss norit lieliski. Uz Zemes tev jau nodrošināta nemirstība.

Reja balss ir savāda. Varētu teikt — tāda kā ieplaisā­jusi. Laikam vainīgi traucējumi? Tie pieaug ar katru brīdi. Pat attēli kļuvuši neskaidri.

— Rej, kā ar aizsarglauku?

— Viss kārtībā.

To saka Eds. Reju šajā brīdī nodarbina akmens atlūza. Interesanti, kāpēc viņš pieminēja nemirstību? Vai gri­bēja būt asprātīgs? Tas nemaz pēc viņa neizskatās . . .

Otrajā ekrānā redzes lauks no jauna sāk pārvietoties. Drupas un bedre nozūd, paveras diezgan plašs, zaļš laukumiņš. Tā malā ir vēl viens krāteris. Arī pavisam svaigs. Tas nu iepriekš tur nebija nekādā ziņā. Stīvs gatavojās piestāt uz šī laukumiņa un bija to vērīgi nopētījis.

— Paklausies, Rej, šķiet, ka uz šī nolāpītā kluča ir parādījies šis tas jauns.

— Vai divi krāteri? Eds apgalvo, ka hologrammās to nav.

— Otra noteikti nebija, Rej!

— Tad būs bijis meteorīts. Varbūt tāpēc atlūza ir mainījusi stāvokli attiecībā pret gredzena plakni?

— Ko jūs tur vēl meklējat?

— Tavas zondes. Tās nekur nav redzamas.

— Lai tak tās iet pie velna! Atgriezieties! Jūsu aizsarg- laukam jau jābūt uz robežas.

— Jāpaņem minerālu paraugi. Ja neatradīsim tavas zondes, būs jāpalaiž vēl viena vai jānosēžas.

— Un kā ir ar balsīm? Vai tu tās vairs nedzirdi?

— Pašreiz ne. Tā viņu ierīce droši vien iztērējusi visus enerģijas krājumus un tagad atkal spiesta uzlādēties. Bet es uzzināju kaut ko neaptveramu, Stīv . . .

— Varu iedomāties . . .

— Nē, to nu tu nevari pat iedomāties. Tas ir bijis faetoniešu vēstījums.

— Faetoniešu vēstījums?

— Viņi, bez šaubām, ir sevi citādi godājuši. Viņi dzīvojuši uz piektās planētas, kuru mēs esam nosaukuši par Faetonu. Vai tu vari aptvert, tam Sav Cenko ir bijusi taisnība!

— Bet tagad?

— Kas ir tagad?

— Kur viņi ir tagad?

— Nekur. Viņu pīšļi sen, sen izkaisīti Visumā. Tāpat kā viņu planēta. Faetons gājis bojā apmēram pirms diviem miljardiem gadu. Un viņi visi kopā ar to.

— Bet balsis? Tā taču ir retranslācija!

— Tas ir īpašs viņu domu ieraksts, viņi tās gribējuši noraidīt saviem saprāta brāļiem. Ieraksts, kas ir brīdinā­jums.

— Bet kur tas ieraksts glabājies? Kur ir atskaņotājapa- ratūra? Ja jau šī spēle uzsākta pirms diviem miljardiem gadu . . .

— Pats ieraksts ir atstāts šajā akmens atlūzā. Tajā bluķī, kuru tu, Stīv, atklāji, un citos, kas izkliedēti pa Visumu. Acīmredzot tas glabājas kaut kādos kristālos. To es nesapratu. Tas ir pārāk sarežģīti. Mūsu bioloģijas zinātne vēl ir ārkārtīgi tālu no viņu zināšanām. Bet «atskaņotājaparatūra» ir smadzenes. Šoreiz tās ir manas smadzenes.

— Kāpēc tad viņi nav izklīduši pa visu Visumu, ja ir bijuši gudrāki par mums? Kāpēc nav pametuši savu planētu, ja nojauta, ka tā ir lemta bojāejai?