ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

— Pareizi, Ed! Bet tu runā par elektromagnētiskiem starojumiem. No tiem mūs pasargā mūsu aizsarglauki, kas ir pietiekami droši, kā tev tas labi zināms. Taču signāli, kurus uztvēra manas un Stīva smadzenes, ir kaut kas cits. Jāatzīmē, ka tie viegli tika cauri raķetes aizsarglaukam, tomēr tavs elektronu intelekts tos neuz­tvēra. Tas ir īpašs enerģijas veids, kas iedarbojas vienīgi uz cilvēka smadzenēm.

— Vai tu gribi teikt, ka es arī esmu nepilnīgi iepro­grammēts?

— Tu, Ed, esi lieliski ieprogrammēts, bet dabā acīm­redzot gluži vienkārši nepastāv vienots paņēmiens, kā aptvert neaptveramo. Kaut kas atrodas aiz mūsu iespēju

robežas, kaut kas — aiz tavu iespēju robežas. Taču visi kopā, vienoti, mēs droši vien valdām pār visu.

— Rej, vai man atkal būs jālido tev līdzi?

— Jā.

— Un tu joprojām gribi nolaisties uz tā akmens bluķa?

— Ja tas būs vajadzīgs.

— No kā tas ir atkarīgs?

— Pirmām kārtām no tā, vai izdosies nodibināt kontak­tus.

— Ar ko?

— Nu, to mēs pagaidām vēl nezinām . . .

— Ar mirāžu,— Stīvs pateica priekšā.— Ar mirāžu, kas rodas katru reizi, kad kāds no mums tuvojas šim sasodītajam klucim. Ar mirāžu, kuru mēs neesam spējīgi redzēt un izprast, Ed, jo . . . Ar vārdu sakot, mīļais, tā pagaidām ir zinātniska hipotēze. Bet hipotēzes, kā tu saproti, mēdz būt nepareizas, pareizas un zinātniskas. Zinātniskās ir jāpārbauda. Secinājums: Reja hipotēzes ir jāpārbauda. Rejs domā, ka es nederu šai pārbaudei, tātad atliekat jūs abi, pareizāk sakot, paliek viņš, jo tev būs ierādīta drošības bremzes loma. Tu viņu apturēsi tajā brīdī, kad viņš mēģinās pavērt durvis uz turieni, no kurienes kosmonauti neatgriežas.

— Pavērt durvis … — Elektroniskais Darbaudzinātājs lēnām atkārtoja.— Nē. To nedrīkst darīt. Tagad esmu par to pārliecināts, lai gan nezinu, kāpēc tā. Jūs to dēvējat par intuīciju, bet man intuīcijas nevar būt. Tikai aprēķināta varbūtība un prognoze. Taču prognozēšanai trūkst datu.

— Par ko tu runā?— Rejs jautāja, uzmanīgi skatīda­mies uz Elektronisko Darbaudzinātāju.

— Ar vārdiem to ir grūti pateikt. Man ir īpašs pašaplie- cināšanas indikators, kas saistīts ar šo medaljonu . . .— Eds pieskārās ar tievajiem, baltajiem pirkstiem pie zaļā medaljona uz savām krūtīm.— Es nezinu, kā tas notiek, bet . . . kamēr medaljons ir ieslēgts, es izjūtu sevi kā personību, kas, iespējams, zināmā mērā ir līdzīga jums. Ja to izslēdz — dažreiz, kad ir emocionāla pārslodze, tas notiek automātiski —, es pārvēršos par mašīnu, bezgala pilnveidotu elektronu mašīnu, bet tas arī ir viss . . . Nav vairs nekā, kas acīmredzot veido personību. Iestājas apbrīnojams miers tur, iekšā, un tad es esmu spējīgs vienīgi izpildīt pavēles — precīzi, bet truli. Un tā nu, kad medaljons bijis ieslēgts, esmu vairākas reizes uztvēris

8 sno

kaut kādu īpašu starojumu. Vai tas būtu briesmu staro­jums? Nezinu, kas tas ir. Tas nepakļaujas . . . kvantitatī­vai analīzei. Es nespēju noteikt arī tā avotu. Varbūt tas ir viss šīs planētas trešais gredzens. Varbūt kādas tā daļas. Bet kaut kas tāds pastāv . . .

— Ed, vai agrāk tu to nejuti? . . .

— Kad tas ir — agrāk —, Rej?

— Pirms tam, kad bijām parādījušies trešā gredzena tuvumā.

— Nē.

— Kad tu pirmo reizi to uztvēri?

— Vienā no Stīva lidojumiem. Tas bija viņa astotais lidojums uz gredzenu.

— Astotajā es gandrīz aizķēros aiz kāda bluķa. Vai tu spēj iedomāties, kad es lidoju tam pāri, tas pagriezās!

— Stīv, to tu neesi stāstījis.

— Sīkums . . . Nu, būtu noskrāpējis raķetes korpusu. Teranīts ir mazliet stiprāks par visām šīm satrupušajām klintīm.

— Tas nav zināms, Stīv, mēs taču vēl nevienu reizi neesam ar tām saskārušies.

— Tas ir redzams ar neapbruņotu aci. Esmu lidojis virs šīs akmeņu čūkšņas.

— Un kad tu, Ed, vēl izjuti briesmu starojumu?

— Kad jūs tuvojāties mirāžu atlūzai. Jo sevišķi izteikti tas bija tad, kad Stīvs lidoja turp otro reizi un gribēja nolaisties. Toreiz es brīdināju par briesmām.

— Atceros. Es tajā pašā mirklī pavēlēju Stīvam atgriez­ties. Un vai vakar arī?

— Jā, ļoti skaidri.

— Bet kāpēc tu neteici?

— Aparāti neko nerādīja. Tu man neticētu. Es arī sāku šaubīties. Varbūt ar mani nebija kaut kas kārtībā — kā pirms tam ar Stīvu un pēc tam ar tevi.

— Tas viss ir ļoti savādi,— Rejs domīgi sacīja.— Ja vēl pievienojam to, ka divas mūsu zondes vairs nestrādā . . .

— Pareizāk sakot, tās ir pazudušas,— piebilda Stīvs.— Es taču neatradu savu pirmo zondi, bet jūs vakar neredzējāt otro.

— Zondes pašas nekur nevarēja palikt,— Rejs atmeta ar roku.— Atlūza ir mainījusi orientāciju. Nākamreiz mēs tās atradīsim. Bet kāpēc tās apklusušas? Konstruk­cija ir droša un agrāk nekad nav mūs iegāzusi.

— Noskaidrosim … Ja dabūsim tās rokā.

— Stīv, vai tu šaubies?

— Mani mulsina tas nolādētais bluķis, kurš piepeši sāk runāt un kura balss atsaucas tieši smadzenēs. Varbūt mūsu Viedajam ir taisnība un tā visa ir tikai mirāža, halucinācijas?

— Lai tās rastos, arī nepieciešams cēlonis.

— Tas ir mūsos pašos, Rej. Tu esi atdevis kosmosam gandrīz divdesmit Zemes gadu. Arī es apmēram tikpat daudz. Pelēko šūniņu darbmūžs tuvojas beigām.

— Nieki! Citi lido krietni vien ilgāk.

— Vecīt, atkarībā no tā, kur! Mēs abi te esam pirmat­klājēji. Mūsu senči uzskatīja par labāku mest līkumu Saturnam.

— Nebija nepieciešams, tāpēc meta to līkumu.

— Sef, tas nebūs gluži precīzi. Bija gan nepieciešams. Pirms vairāk nekā simt gadiem šurp devās ekspedīci­jas . . . Taču bez panākumiem . . . Vai tā nav, Viedais?

Zaļais medaljons uz Elektroniskā Darbaudzinātāja krū­tīm iemirdzējās spožāk, kad viņš ierunājās:

— Tev, Stīv, kā aizvien, ir taisnība. Pagājušā gadsimta sākumā vairākas ekspedīcijas uz Saturnu tik tiešām beidzās ar katastrofām. To cēloņus neizdevās noskaidrot. Bet kuģiem taču bija primitīva kodoldegviela. Aizsarg- lauku nebija. Kosmonautiem nebija kosmiskās navigāci­jas pašreizējās pieredzes.

— Bet tagad mums tā ir,— Stīvs nomurmināja.— It īpaši — gredzena iekšpusē. Būsim optimisti, jo sevišķi tāpēc, ka mums nav citas izejas . . .

— Stīv, man nepatīk tavs noskaņojums,— Rejs asi teica.— Saņemies! Ilgi vairs nebūs. Rīt pēdējais izlūkmek- lēšanas lidojums — un mēs atgriezīsimies bāzē.

— Tieši tā — saņemšos pirms pēdējā lidojuma,— Stīvs pieceldamies sacīja.— Ja esmu pareizi sapratis, apspriede

beigusies — un varam doties pie miera.

♦ ♦ ♦

Jau divarpus stundas planētkuģis «SP-112» nekustīgi stāvēja virs trešā gredzena zilā ovoīda. No šejienes, no simt piecdesmit kilometru augstuma, gredzena struktū­ras detaļas gandrīz nebija saredzamas. Vienīgi ovoīds atšķīrās kā bāli zilgans plankumiņš uz gaišās, sudrabai­nās virsmas, kas pāršķēla kosmosa tumsību

Stīvs novērsa acis no tiešā skata iluminatora uz sakaru ekrāniem. Vienā no tiem bija redzama izlūkraķetes ka­bīne.

Divas galvas — viena otrai gandrīz blakus. Reja galva noliekta uz priekšu. Acis aizvērtas. Smailais zods atdū­ries pret krūtīm. Grumbas ap acīm un cieši sakniebtajām lūpām šķiet vēl dziļākas un asākas. Blakus plata, bāla seja, ko ietver zeltaina bārdiņa. Eda nekustīgās, apaļās acis no ekrāna vērstas tieši uz Stīvu. Viņa lūpas paveras. Elektroniskais Darbaudzinātājs grib kaut ko teikt, tomēr nesaka. Pagriež galvu, paskatās uz Reju, pēc tam kaut kur sāņus. «Raugās tiešā skata iluminatorā,» Stīvs saprot un pats arī palūkojas otrajā ekrānā. Tajā redzams tas, ko Eds pašlaik vēro iluminatorā. Dziļām plaisām izvagota zaļgana klints virsma. Pa kreisi no tās šaura terase — kā plaukts, kas salikts no stingri ģeometriskām platēm, kuras cieši pieguļ cita pie citas. Virs terases ir četrstūraina atvere, un tās dziļumā — kaut kas līdzīgs pakāpieniem.