ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

— Kaut kādu iemeslu dēļ nav to varējuši. Visi viņu mēģinājumi sasniegt citas planētas beigušies ar briesmī­gām katastrofām.

— Neizprotami.

— Ļoti daudz kā neizprotama, Stīv. Viņu sūtījums ir kā zibens uzliesmojums. Man šķiet, ka esmu kļuvis vecāks vismaz par desmit tūkstošiem gadu. Turklāt tik maz ko sapratu. Taču tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka cilvēka saprāts Visumā nav vientuļš. Divi saprātīgas dzīvības centri ir radušies tik tuvu viens otram blakus. Tātad jābūt vēl citiem. Tātad mūsu tiekšanās pēc zvaig­znēm ,. .

— Pagaidi, Rej! Neaizraujies! Kam viņi adresējuši savu sūtījumu? Ja tas no visas tiesas ir bijis pirms diviem miljardiem gadu . . .

— Saprātam . . . Visuma saprātam. Viņi bija pārlieci­nāti, ka nav vieni paši. Un labākie no viņiem gribēja brīdināt. Viņi paši ir vainīgi savas civilizācijas un planētas bojāejā. Manu acu priekšā aizzibēja drausmīgas ainas, kā bezjēdzīgos karos viss tiek iznīcināts. Mēs laimīgi esam izbēguši no dažām mūsu attīstības bries­mām, taču mūsu tehnoloģiskā civilizācija, tāpat kā viņu bojā gājusī civilizācija, slēpj sevī vēl ko citu . . . Stīv, patlaban nav laika visu sīki pastāstīt. Vēlāk — pa ceļam uz Ganimēdu — tu visu uzzināsi. Tavs atklājums ietek­mēs Zemes vēstures turpmāko likteni.

— Rej, mūsu atklājums . . .

— Nē, galveno esi paveicis tu. Tu atradi viņu «vēstuli», bet es tikai izlasīju tajā dažas rindas.

— Nestrīdēsimies nu! Lidojiet atpakaļ!

— Stīv, pacieties vēl mazliet! Es tomēr gribu nolaisties uz šī bluķa.

— Rej, to tu nedrīksti!

— Zinu. Varu to izdarīt ar individuālo dzinēju un pēc tam tāpat atgriezties.

— Tavs skafandrs nav pietiekami drošs tādam eksperi­mentam. *

— Stīv, es desantēšos tikai uz īsu brīdi.

— Risks, Rej, cilvēkam ir pārāk liels. Ja tu uzskati, ka ir tik ļoti nepieciešams nolaisties, labāk lai to dara Eds.

Mēs no viņa pēc tam viegli dabūsim nost saņemto radiāciju.

— Ed, vai tu dzirdēji?

— Esmu ar mieru.

— Bet vai tu nebaidies?

— Rej, es nepazīstu šo sajūtu. Turklāt pirms iziešanas es varu izslēgt pašapliecināšanas indikatoru.

— Lai notiek! Tu tikai paņem paraugus no klintīm un no tā materiāla, kas veido drupas. Un ieskaties spraugās, kuras ved atlūzas iekšienē.

— Rej, es sapratu!

♦ + +

Viss turpmākais notika pārāk ātri, lai Stīvs pagūtu iejaukties. Eds izslīdēja no raķetes pēc pāris minūtēm. Viņa oranžais kombinezons bija ļoti labi redzams uz zaļā laukumiņa fona, virs kura nekustīgi stāvēja raķete. Šķita, ka Eds vēl nebija paguvis pieskarties pie atlūzas, kad viņam pretī izšāvās apžilbinoša dzirkstele un tajā vietā, kur bija oranžais kombinezons, uzliesmoja maza, necie­šami spoža saule. Visi sakaru ekrāni uz planētkuģa «SP-112» vienā acumirklī nodzisa, jo sprādziena atsvies­tais raķetes disks uztriecās virsū akmens bluķim, tā iedegdams vēl vienu nelielu sauli. Simt divdesmit kilo­metru attālumā Stīvam tā pat nelikās īpaši spoža. Kad arī tā nodzisa, uz sudrabainās gredzena virsmas tajā vietā, kur nupat bija atradusies mirāžu atlūza, izlūkra- ķete, Rejs un Eds, kļuva saskatāms mazs, tumšs planku­miņš. Sī plankumiņa centrā tagad mirdzēja viena no

Saturna dienvidu puslodes zvaigznēm . . .

+ + +

Bija jāaprēķina ceļš uz Ganimēdu un jāievada nepiecie­šamie dati planētkuģa skaitļojamās mašīnas elektronat- miņā, tāpēc Stīvs piespieda sevi piecelties.

Izrādījās, ka viss ir līdz smieklīgumam vienkārši. Savā planētā ieslodzīto un kopā ar to bojā gājušo faetoniešu traģēdija, Saturna gredzenu noslēpumainās īpašības, Ze­mes planētkuģu katastrofas šīs planētas apkaimē . . . Sen­senos laikos Zemes ļaudis droši vien jau bija šo to

nojautusi. Tāpēc arī bija devuši planētai vārdu Faetons, kā sauca asinskāro dievu, kurš aprijis pats savus bērnus.

Anihilācija . . . Matērijas pilnīga pārvēršanās enerģijā, saduroties vielai ar antivielu. Kas var būt vēl nesaudzī­gāks! Zemes raķetes niecīga pieskaršanās Faetona antivie­lai, kur viss ir otrādi — atomu kodoli ar negatīvu lādiņu, bet pozitroni — elektronu vietā; sekas: iznīcinošs sprādziens, no kura nav iespējams izvairīties.

Viela un antiviela vienā planētu sistēmā! Cik maz vēl mēs zinām!

«Ak, Rej, Rej, tu dārgi samaksāji par savu pēdējo atklājumu! Un tu, Elektronu Viedais, kas glabāji sevī gandrīz visu Zemes zinātnes pieredzi! . . . Briesmu staro­jums — tu to pareizi noteici, taču nenovērtēji.. . Pietrūka viena — paša pēdējā soļa … Es vēl nezinu, Rej, ko cilvēkiem sola tavs šīsdienas traģiskais atklājums. Tas pārvilks svītru daudzām cerībām, tomēr tālā nākotnē, kad Cilvēks pratīs tikt galā ar antivielu,— tad tevi, Rej, droši vien minēs pirmo starp pirmajiem,»— tā domāja Stīvs, bet planētkuģis «SP-112» nesa viņu uz Ganimēdu.

Viņi nolaidās zemē uz pauguriņa, kuru klāja asa, zilganzaļa zāle. Starp tievajiem stiebriem vidēja dzelte­nas smiltis.

— Aizaugušas kāpas,— sacīja Ivars,— lejā aiz krū­miem ir ezers.

— Es to redzēju,— pamādams ar galvu, teica Inspek­tors,— kad metām līkumu virs meža.

— Tas ir jocīgi, bet šodien viņu nav.— Ivars noņēma saulesbrilles un, acis piemiedzis, vērīgi nopētīja klaju- miņu zaļo krūmāju ielokā.— Parasti viņi mēdz nākt šurp, lai pasildītos saulē.

— Varbūt viņus ir nobaidījusi mūsu ierašanās, propel­leru troksnis,— sacīja Inspektors.

Viņš atsprādzēja uz krūtīm siksnas un piesardzīgi nolaida lejā no muguras miniatūro spārngriezi.

— Nē, viņi nav bailīgi,— Ivars vāri iebilda,— viņi pat ir sabiedriski. . . Lāgiem šķiet, ka viņi visu saprot. . . Pat domas, tomēr . . .

Ivars nepabeidza. Inspektors uzmeta jaunajam biolo­gam modru skatienu.

— Vai jums, Ivar, liekas, ka viņi būtu saprātīgi radī­jumi?

— Bez šaubām, ne jau tādā nozīmē, kā to saprotam uz Zemes . . . Tomēr viņu rīcība ne vienreiz vien ir pārstei­gusi mani un Leu.

— Esmu lasījis jūsu rakstus.— Inspektors pieliecies pataustīja siltās smiltis un tad atslīga augšpēdus, palicis plaukstas zem pakauša. Viņa tumšās brilles spoži nozib-

snīja dienasvidus saules staros.— Te ir jauki,— viņš turpi­nāja, paslējis zodu un vaigus pretī saulei,— gandrīz kā uz Zemes vidējos platuma grādos. Vai jūs nenožēlojat, ka piekritāt braukt šurp?

Ivars noraidoši papurināja galvu.

— Nē . . . Sājos divos gados ir izdevies šo to paveikt, uzzināt . . . Dzīve Aostā pamazām atjaunojas, lai gan daži šejienes faunas pārstāvji, kā domājams, ir pilnīgi iznīcināti.

— Vai jūs runājat par rindliem?

— Ne tikai par tiem . . . Jāatzīstas, ka par rindliem nav īstas skaidrības. Drīz vien pēc tam, kad bijām atlidojuši uz šejieni, Lea pamanīja Rietumu dumbrāju malā saplie- nējušā zemē atstātas pēdas . . . Iespējams, ka tās bija ieminuši rindli.

— Tad jau šeit nemaz nav tik droši, lai gan jūs ar Leu abi kā viens to vakar apgalvojāt … — Inspektors pieslē­jās sēdus.

— Rietumu dumbrāji ir tālu,— Ivars pavīpsnāja, — otrā puslodes daļā, ārpus mūsu rezervāta.

— Vai jūs cerat, ka rindli, ja viņi tik tiešām ir saglabājušies, ievēros jūsu noteiktās robežas?

— Viņu intelektu nekad neviens nav pētījis.

— Tā nu vēl trūka!

— Bet pagājušajā gadsimtā viņu āda un ilkņi tika augstu vērtēti. Rindlus iznīcināja gandrīz vai pašus pirmos.