Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

Lai treji gredzeni elfu ķēniniem apakš zvaigžņotā klaida,

Lai septiņi - rūķu valdniekiem, kas zemzemes kambaros mīt,

Lai deviņi - virszemes ļaudīm, ko nāve pēcgalā gaida,

Un viens - tam, kurš valda pār tumsu un tronī sēd izraidīts

Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.

Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens, kurš pārējos maļ,

Gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važās kaļ

Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.

Ši ir "Gredzenu pavēlnieka" treša daļa.

Pirmā daļa "Gredzena braliba" stāstija par (o, kā Gendalfs Pelēkais atklaja, ka hobita Frodo īpašuma nonakušais gredzens patiesībā ir Lielvaras gredzens, kam paklausa visi Varas gredzeni. "gredzena braliba" vesti ja, ka Frodo un viņa ceļabiedri, baigo Mordoras Melno jātnieku vajati, devas begļu gaitas projām no mierpilnās hobitu Dalienas, līdz pēdīgi visi, izgājuši cauri nāves briesmām, ar Hriadoras Pēddziņa Aragorna palīdzību nonaca Elronda nama Rivendella.

Tur lika sasaukta Elronda liela Sanaksme, kas nosprieda, ka jāmēģina Gredzenu iznicināt, un Frodo lika iecēlis par Gredzena glabaTaju. lika izraudzili Gredzena brālībās locekļi, kas viņam palīdzēm veiki uzdevumu aiziei. ja izdosies, līdz Uguns kalnam Mordora, Naidnieka paša zeme, jo vienīgi tur bija iespējams Gredzenu atkal izkausēt. Brālība apvienojas Aragorns un Gondoras valdnieka dels Borotnits, kas parslaveja cilvēkus; no elfiem - Drummeža elfu ķēniņa dels I.egolass; no niķiem — Vientuļā kalna Gloina dels Gimlins: no hobiiient Irodo ar savu kalpu Seniiusu un diviem gados jauniem radiniekiem Mcnadoku un Pcregrmu; un vel Gendall's I'elekais.

Pulks paslepšus aizceļoja laki projām no Rivcridellas, kas zie meļos, līdz, nesekinigi izmēģinājušies ziemas laika šķērsot Karadrasa kalna pāreju, viņi. Gendalla vesti, uzmeklēja apslēptus vantis un iekļuva plašajās Motijas raktuves, raudzīdami atrasi ceļu cauri kalnu dzīlēm, lur Gcndalls. izcīnīdams kauju ar briesmīgu apakšzemes garu. iegāzās tumsas bezdibeni. Bet Aragorns, kas, ka likām atklājas, bija noslēpumainais Rieizemes senķeniņu mantinieks, veda Pulku lalāk, projām no Morijas Austrumvartiem, cauri elfu valstībai l.oriē n.ii un lejup pa dižo Auduinas upi, līdz viņi nonāca pie Raurosa udenski itiiiua. likmei jau bija noskaidrojies, ka viņu gailas vero spiegi un pa podam dzenas kustonis Gollums, kas reiz Gredzenu bija piesavinājies un pēc tā joprojām alka.

Tagad katrā ziņā vajadzēja izlemt, kā rīkoties: doties uz austru­miem, uz Mordoru, iet līdzi Boromiram uz Gondoras galvaspilsētu Minastirītu, lai gondoriešiem palīdzētu gaidāmajā karā, vai arī pa- šķirties. Kolīdz kļuva skaidrs, ka Gredzena glabātājs izlēmis turpināt bezcerīgo ceļu uz Naidnieka zemi, Boromirs raudzīja sagrābt Gre­dzenu ar varu. Pirmā daļa noslēdzās ar stāstu par to, kā Boromirs krita par upuri Gredzena valdzinājumam, kā Frodo un viņa kalps Semiuss aizbēga un izčibēja un kā atlikušie Brālības locekļi izklīda kur kurais, jo viņiem piepeši uzbruka orku kareivji, no kuriem vieni kalpoja Mordoras Tumsas pavēlniekam un otri — nodevīgajam Izen- gardas Sarumanam. Gredzena glabātaja ceļš nupat jau šķita lemts neizbēgamai neveiksmei.

Otrā daļa (trešā un ceturtā grāmata) "Divi torņi" vēstīja par Pulka gaitām pēc Gredzena brālības iziršanas. Trešajā grāmatā stāstīts par Boromira nožēlu un bojāeju, par viņa pēdējo gaitu laiva, kas tika at­dota Raurosa ūdenskritumam, par to, kā orku karotāji sagūstīja Me- riadoku un Peregrīnu un abus pāri Rohānas austrumu līdzenumiem stiepa uz Izengardu, un kā Aragorns, Legolass un Gimlins viņiem dzinās pa pēdām.

Tad uzradās Rohānas jātnieki. Kavalēristu pulks maršala F.omera vadībā ielenca un satrieca orkus Fangorna meža pievārtē, bet hobiti aizbēga mežā un tur sastapa entu Kokubārzdu, Fangorna noslēpu­maino saimnieku. Kopā ar viņu hobiti pieredzēja, kā kokuļaudis iesvēlās negantās dusmas un saposās gājienā uz Izengardu.

Tikmēr Aragorns ar biedriem sastapa Ēomcru, kas pēc kaujas devas mājup. No viņa dabūjuši zirgus, ceļinieki jāja talak, uz mežu. Tur, velti meklēdami hobitus, viņi no jauna satika Gcndalfu, kas bija atgriezies no mirušajiem nu jau kā Baltais jātnieks, tomēr aizvien vel maskējies pelēkās drānās. Visi kopa pari Rohānai jaja uz mustan- grimu ķēniņa Teodena kambariem, kur Gendalfs izdziedināja sirmo ķēniņu un atsvabināja viņu no Teodēna ļaunā padomnieka un Saru- mana slepenā sabiedrotā Cērmēles pesteļiem. Tad visi līdz ar ķēniņu un viņa karapulku devās karā pret Izengardas spēkiem un izmisīgā cīņā palīdzēja gūt uzvaru Ragburgas kauja. Pēc tam Gendalfs savējos aizveda uz Izengardu un tur viņi atklāja, ka vareno cietoksni koku­ļaudis sagravuši drupās, bet Sarumans un Cērmēle kā gūstekņi tup nesatricināmajā Ortankas torni.

Sarunās durvju priekšā Sarumans liedzās jelko nožēlot, un

Gendalfs viņam atņēma amata tiesības un salauza Sarurnana zizli, atstādams burvi modro entu uzraudzībā. No torņa loga Cērmēle svieda Gendalfam ar akmeni, tomēr viņam misējās, un akmeni pacēla Peregrīns. Akmens izrādījās viens no četriem pēdējiem palantiricm, Nūmenoras Redzakmeņiem. Vēlāk, naktī, Peregrīns ļāvās akmens vi­linājumam — nočiepa to, ielūkojās tā dzīlēs un tapa Sauronam sare­dzams. Grāmata noslēdzās ar to, ka pāri Rohānas klajumiem atlaidās nazguls — Gredzenrēgs spārnota zirga mugurā, neizbēgama kara vēstnesis. Gendalfs atdeva palantiru Aragornam un, paņēmis līdzi Peregrīnu, aizjāja uz Minastirītu.

Ceturtā grāmata pievērsās Frodo un Semiusam, kas nu maldījās pa drūmajiem Emonmuīlu kalniem. Te stāstīts, kā viņi tika no kal­niem leja un abus panāca Smeagols-Gollums, kā Frodo Gollumu pielabināja un teju noslāpēja viņā ļaunīgumu, tā ka Gollums pāri Miroņu purvājiem un sagandētām zemēm aizveda hobitus līdz Mo- rannoniem — Melnajiem vārtiem Mordoras ziemeļos.

Pa tiem iziet nebija iespējams, un Frodo paklausīja Golluma padomam meklēt viņam zināmu "slepenu ieeju", projām dienvidos. Tumsas kalnos, Mordoras rietummūrī. Turpceļā viņus pārtvēra gon- doriešu izlukvienība Boromira brāļa Faramira vadībā. Faramirs izdi­bināja, kāds viņiem uzdevums veicams, tomēr apvaldīja kārdinā­jumu, kuram Boromirs bija ļāvies, un ceļiniekus atlaida, lai iet, kur ceļam gals, — uz Siritungolu, Zirnekļa pāreju —, taču brīdināja, ka tur draud nāves briesmas, par kuram Gollums nebija izpaudis gluži visu, ko zināja. Kolīdz viņi nonāca pie Krustcelēm un devās uz baigo pil­sētu Minasmorgulu, no Mordoras izvirda necaurredzama tumsība, kas pārklāja visu zemi. Saurons sūtīja kau jā savu pirmo karapūli, kam priekšgalā jāja Gredzenrēgu melnais ķēniņš, — Gredzena karš bija sācies.

Gollums vedināja hobitus uz slepenu taciņu, kas Minasmorgulai meta līkumu, un, iedami pa tumsu vien, viņi beidzot nonāca lidz Siritung'olai. Tur Gollums atkal iesvēlās ļaunuma un raudzīja hobitus nodevīgi iegrūst pārejas baismīgās sargātājas Šilobas ķetnās. Plānu izjauca varonīgais Semiuss, kas no Golluma atkavās un ievainoja Sīlobu.

Otrās daļas noslēgumā Semiusam jāpieņem izšķirošais lēmums. Frodo, Šīlobas sadzelts, tā vien šķiet, guļ miris; misija lemta neizbē­gamai neveiksmei, vai arī Semiusam saimnieks jāpamet. Galu galā viņš paņem Gredzenu un bezcerīgo ceļu mēģina turpināt viens. Taču brīdī, kad viņš jau grasās spert kāju Mordoras zemē, no Minasmor- guļas kalnup sāk nākt orki, un vel citi — lejup no Siritungolas cie­tokšņa, kas sargā pašu pāreju. Gredzena paslēpts, Semiuss no orku rejām noprot, ka Frodo nav vis pagalam — tikai sazāļots. Viņš ar novēlošanos metas orkiem pakaļ, bet tie aiznes Frodo miesas projām pa eju, kas ved uz cietokšņa pagalma vārtiem. Semiuss saļimst nesa­maņā, kad vārti noklaudzēdami aizcērtas viņam degungalā.