Džeks Londons: Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

DŽONS MIEŽAGRAUDS jeb Memuāri par alkoholu

Šī ideja man uzradās kādā vēlēšanu dienā. Kalifornijas pēcpusdienas tveicē es no mūsu rančo pa Mēness ieleju biju aizjājis uz mazo ciematiņu, lat nobalsotu «par» vai «pret» sakarā ar dažādiem labojumu projektiem Kali- fornijas štata konstitūcijā. Tā kā diena bija karsta, pa­guvu iztukšot pāris glāzīšu jau pirms biļetenu iemešanas urnā un vairākas glāzītes izmetu vēl pēc tam. Tad jāju mājās starp rančo vīndārzu pakalniem un pauguraina­jām ganībām; fermu sasniedzu tieši laikā, lai paspētu vēl iedzert savu malku pirms vakariņām.

— Kā tad tu nobalsoji par sieviešu tiesību vienlī­dzību? — Cārrniana apvaicājās.

— Balsoju «par».

Viņa pārsteigumā izsaucās. Jo, jāatzīstas, jaunības die­nās es, par spīti savam kaismīgajam demokrātismam, biju sieviešu līdztiesīguma pretinieks. Vēlākajos gados, kjuvis pieļāvīgāks, bez sevišķas sajūsmas samierinājos ar atziņu, ka šī sociālā parādība ir nenovēršama.

— Kālab īsti tu nobalsoji «par»? — Cārrniana taujaja.

Es atbildēju. Atbilde bija gara un plaša. Skaidroju

gluži sašutis. Jo ilgāk klāstīju, jo vairāk iesvēlos sašu­tumā. (Nē, piedzēries es nebiju. Ne velti manu jājamo zirgu sauc par Dumpinieku. Gribētu redzēt piedzērušo, kurš spētu noturēties tam mugurāl)

Un tomēr — kā labāk pateikt? — es jutos pacilāts, biju lieliskā noskaņojumā, galvā tāda patīkama dūkoņa.

— Tiklīdz sievietes iegūs vēlēšanu tiesības, tās tūdaļ nobalsos par alkohola aizliegumu, — es klāstīju. — Tikai viņas, vienīgi viņas — mūsu sievas, māsas un mātes — būs tās, kas iegrūdīs zārkā Džonu Miežagraudu …

— Bet es domāju, ka tu esi Džona Miežagrauda draugs, — Cārrniana iestarpināja.

— Esmu gan. Tas ir, biju. Nē, neesmu. Nekad neesmu bijis. Kad esam kopā un šķietamies tie labākie draugi, tieši tad esmu viņa lielākais nedraugs. Viņš taču ir meļu karalis. Viņš sludina taisnību un patiesību. Cildenākais ceļabiedrs, ar kuru kopā tu jūties dieviem līdzīgs. Bet viņš taču ir apvienībā ar Ģilteni! Viņa rādītais ceļš ved uz at­kailinātu patiesību un uz nāvi. Viņš sniedz gan apskaid­rotas atklāsmes, gan neprāta murgus. Viņš ir naidā ar dzīvi un māca aizkapa gudrības. Asiņains slepkava, kas nogalina mūsu jaunatni!

Cārrniana raudzījās manī un acīm redzami netika skaid­rībā, kur es šādas domas rāvis.

Es tikai traucu vien tālāk. Kā jau teikts, jutos pacilāts. Manās smadzenēs katra doma bija savā vietā. Katra doma pilnā gatavībā dežurēja pie savas celles durvīm — gluži kā cietumnieks, kas pusnakts stundā gaida uz bēgšanas brīdi. Un katra doma bija vesela atklāsme — skaidra, ne­pārprotama, pārliecinoša. Alkohols apgaismoja manas smadzenes ar žilbinoši spožu gaismu. Džons Miežagrauds trauktin traucās klāstīt patiesības, gatavs atklāt savus visdziļākos noslēpumus. Bet es biju viņa runasvīrs. Pagā­jušo dienu atmiņas gūzmām blīda man acu priekšā, tū­daļ kārtodamās glītās rindās — gluži kā karavīri parā­des laukumā. Man atlika tikai izvēlēties un paņemt. Es pilnībā pārvaldīju savu domu gaitu, vārdu krājumu un bagātīgo dzīves pieredzi, pratu nekļūdīgi izraudzīties fak­tus un meistarīgi veidot no tiem kopējo ainu. Tā Džons Miežagrauds māk kārdināt un valdzināt: viņš liek joņot prāta kaprīzēm, čukst priekšā nojausmas par liktenīgām patiesībām, ievij krāšņi zaigojošas iztēles ainas cilvēka ikdienas pelēcībā.

Attēloju Cārmianai savu dzīves gaitu un izskaidroju sava rakstura izveidošanos. Alkoholisms man nav iedzimts. Sākotnēji man nebija nekādas organiskas tieksmes pēc alkohola. Sinī ziņā mana attīstība ir pilnīgi normāla. Kāre pēc dzeršanas iegūta vēlāk. Iegūta ar mokām un cieša­nām. Sākumā degvīns man šķita šausmīgi pretīgs, daudz šķebīgāks par jebkurām dakteru zālēm. Pat tagad vēl ne­ciešu tā garšu. Dzeru tikai reibuma pēc. Bet laikā no piecu gadu vecuma līdz divdesmit pieciem gadiem vēl ne­biju iemācījies kārot pēc šī reibuma. Divdesmit gadu biju spiests ar grūtībām radināties, lai organisms pārvarētu pretīgumu pret degvīnu un lai es no tiesas sāktu kārot pēc alkohola.

Īsumā pārstāstīju par savām pirmajām saskarēm ar reibinošiem dzērieniem, attēloju, kā pārcietu pirmās paģi­ras, un atkārtoti uzsvēru faktoru, kas mani arī pēdīgi pie­vārēja, — proti, ka alkohols allaž bijis viegli pieejams. Un ne tikai viegli pieejams — ikviena izprieca manā jaunības attīstības posmā dzītin dzina uz to. Vienalga, vai biju avīžu zēns ielās, jūrnieks, zeltracis, svešu zemju klaiņo- tājs, ikreiz, kur vien vīri sanāca kopā, lai aprunātos, pa­jokotos, palielītos, paspēkotos, vārdu sakot, atpūstos, aiz­mirstot nogurdinošo dienu un nakšu nomācošos pūliņus, — ikreiz tie sanāca kopā pie glāzes. Krogs arvien bija sa­draudzības vieta. Ļaudis pulcējās krogā, gluži kā aizvēs­tures posma cilvēki mēdza salasīties ap ugunskuru mi­dzeņa vai alas priekšā.

Atgādināju Cārmianai Klusā okeāna dienvidu salu laivu būdas, kurās viņai tika liegts ieiet, jo tajās pinkainie cil­vēkēdāji mēdza nošķirties no cilts sievietēm, lai dzīrotu un dzertu paši vien; viņiem šīs būdas bija svētums, sie­vietēm — tabu, kura pārkāpšana draudēja ar nāvi. Arī man jaunības gados krogs līdzēja izbēgt no sieviešu sīku­mainās aizgādnības un nokļūt plašajā, brīvajā vīru pa­saulē. Visi ceļi veda uz krogu. Tūkstoši romantikas un dēku ceļu satecēja krogā un no turienes pašķīrās pa visu tālo pasauli.

— Galvenais ir un paliek tas, — es nobeidzu savu spre­diķi, — ka dziņu pēc t alkohola manī atraisīja tieši šis fakts: degvīns arvien bija pieejams. Nemaz nekāroju pēc tā. Pat smējos par to. Bet te nu es galu galā esmu — ne­labojams dzērājs. Divdesmit gadu pagāja, kamēr piera­dinājos dzert, un vēl desmit gadu man vajadzēja, lai sāktu kārot pēc dzeršanas. Taču šīs kāres apmierināšana neved ne pie kā laba. Pēc dabas esmu miermīlīgs un jautrs cil­vēks. Bet, staigādams kopā ār Džonu Miežagraudu, iz­ciešu visas pesimisma elles mocības.

Tomēr, — steidzu piemetināt (es arvien steidzos ko pie­bilst), — gods, kam gods pienākas, Džons Miežagrauds vienmēr saka patiesību. Taču tur jau tā nelaime. Tā sau­camās dzīves patiesības nemaz nav patiesas. Tie ir meli, kas nepieciešami dzīvības uzturēšanai, un Džons Mieža­grauds šos melus atmasko.

— Un dzīvībai tas par labu nenāk, — Cārrniana atsau­cās.

— Pilnīgi pareizi, — attraucu. — Te jau sākas visīs« tākā elle. Džons Miežagrauds iet rokrokā ar nāvi. Tālab es arī šodien nodevu balsi par labojuma projektu. Pašķir­stījis savas dzīves grāmatas sākuma lappuses, atskārtu, ka tikai vieglā piekļūšana pie glāzītes novedusi mani līdz kārei pēc tās. Tici man, tikai samērā nedaudziem alkoho­lisms ir jau iedzimts. Par alkoholiķi es uzskatu cilvēku, kura organisms vairs nevar iztikt bez dzeršanas un kurš nepretodamies paļaujas šai tieksmei. Lielākā tiesa piera­duma dzērāju sākumā nemaz nav kārojuši pēc alkohola, gluži otrādi — jutuši riebumu pret to. Ne jau pirmā, ne arī divdesmitā vai simtā glāzīte iesvēlusi viņos šo kāri. Viņi vienkārši ir iemācījušies dzert, gluži tāpat kā iemā­cās smēķēt, — smēķēšanu gan ir vieglāk iemācīties nekā dzeršanu. Un iemācījās viņi tāpēc, ka degvīns visur ir pie rokas. Sievietes labi zina, kā tas notiek. Viņām taču par to visu jāsamaksā — sievām, māsām un mātēm. Un, ja viņas reiz dabūs balsstiesības, viņas noteikti balsos par sauso likumu. Un labākais šinī sakarībā ir tas, ka tad nā­kamajām paaudzēm vairs šādu grūtību nebūs. Alkohols nebūs pieejams, pie tā pierast nevarēs, un neviens arī ne­izjutīs alkohola trūkumu. Tas nozīmē pilnvērtīgu dzīvi vi­siem zēniem, kas vēl dzims un pieaugs par vīriem, — ak, un vēl pilnvērtīgāku dzīvi visām meitenēm, kas piedzims un izaugs, lai nodzīvotu mūžu kopīgi ar šiem jaunajiem vīriem.