Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Tā nu kādu dienu, kad patlaban uzvilku buru savai laivelei, pie manis pienāca Skotijs. Tas bija kalsnējs jaunek­lis, gadus septiņpadsmit vecs, un stāstīja, ka esot kāda angļu kuģa junga, bet aizbēdzis no tā Austrālijā. Nupat viņš, kalpodams uz cita kuģa, esot iebraucis Sanfrancisko un pašlaik apskatoties, vai nevarētu piemunsturēt uz kāda vaļu mednieku kuģa. Tepat pāri estuāram, netālu no vaļu mednieku enkurvietas, stāvot vienmasta jahta «Dīkdienis». Tās uzraugs esot kāds harpūnists, kas drīzumā došoties jūrā uz vaļu mednieka «Zelta bedre». Vai es nebūtu ar mieru viņu, Skotiju, pārvest savā laivelē pār līča atteku apciemot harpūnistu?

Vai es būtu ar mieru! Vai diezgan nebiju saklausījies nostāstus un baumas, kādas klīda par «Dīkdieni»? Šis lielais vienmastnieks esot atbraucis no Sendviču salām, kur nodarbojies ar opija kontrabandu. Un kur tad vēl harpūnists, kas ostā bija tā uzraugs! Cik bieži tiku viņu novērojis un apskaudis viņa brīvestību! Viņš drīkstēja palikt visu laiku uz ūdeņiem. Viņš ik nakti pārgulēja uz «Dīkdieņa», bet man vajadzēja braukt malā un iet gulēt uz mājām. Harpūnistam bija tikai deviņpadsmit gadu (ka viņš harpūnists, to gan zinu tikai no viņa paša iz­teicieniem, citu pieturas punktu man nav), bet manās acīs viņš bija tik izcila un slavena persona, ka nekad ne­uzdrošinājos viņu pat uzrunāt, airēdamies ap jahtu god­bijīgā attālumā. Vai es būtu ar mieru aizvest dezertējušo jūrnieku Skotiju apciemot harpūnistu uz opija kontra­bandas kuģa «Dīkdienis»? Vai es būtu ar mieru!

Padzirdis mūsu uzsaucienu, harpūnists iznāca uz klāja un aicināja mūs uz borta. Es, tēlodams pieredzē­jušu jūrnieku un pieaugušu vīru, piegriezu laivu kuģa pa­kaļgalā tā, lai nenoskrāpētu jahtas balto krāsojumu, un piestiprināju to pie man pamestās tauvas ar diviem ne­vērīgā žestā sietiem jūrnieku pusmezgliem. Nokāpām ka­jītē. Pirmoreiz skatīju kuģi no iekšpuses. Pie sienas sa­karinātās virsdrēbes dvakoja pēc pelējuma. Bet kas par to? Tie taču bija jūrnieku apģērbi! Ar kordu oderētas ādas jakas, biezi tumšzilas vadmalas mēteļi, zīdvesteri, gari jūrnieku zābaki, vaskadrānas virsvalki… Visās malās dūrās acīs, cik taupīgi izmantota telpa, — šauras kojas, atliecami galdiņi, sienā iebūvēti skapīši. Te nu es ierau­dzīju gan kontrolkompasu, gan griestu lampas piekarbal- stos, gan stūrī nobāztas, pavirši satītas jūras kartes ar zilo mugurpusi uz āru, gan signālkarodziņus, saliktus al­fabēta kārtībā, gan stūrmaņa cirkuli, ar kuru pie koka sienas apšuvuma bija piesprausts kalendārs. Te nu pēdīgi bija īsta dzīve! Es pirmo reizi sēdēju kuģa kajītē — pie tam vēl kontrabandas kuģa! — un ar mani biedriski ru­nājās harpūnists un dezertējis angļu matrozis, kas tei­cās saucoties Skotijs.

Pirmais, ko deviņpadsmitgadīgais harpūnists un septiņ- padsmitgadīgais matrozfs darīja, lai parādītu, ka ir īsti viri, — viņi uzvedās tā, kā to dara vīri. Harpūnists iemi­nējās, ka trakoties gribētos iemest, un Skotijs sagrābāja pa kabatām dažas desmit un piecu centu monētas. Tad harpūnists ar lielisku plakanu blašķi aizgāja uz kādu riteņkrodziņu, jo oficiālas dzertuves šai apkaimē nebija. Mēs strēbām lēto, draņķīgo viskiju no alus glāzēm. Vai es būtu mazāk stiprs, mazāk drosmīgs nekā harpūnists un matrozis? Tie abi bija pieauguši vīri. To viņi pilnā mērā pierādīja ar dzeršanu, kas ir vīrestības emblēma. Es arī līdz ar viņiem dzēru neatšķaidīto viskiju, neizlaizdams ne­vienu glāzi, kaut gan šī riebīgā dzira ne tuvu nevarēja līdzināties īrisa plāksnītei vai garšīgajai «lielgaballodei». Pie katras glāzes iekšēji nodrebinājos un apspiedu rīklē kāpjošo kamolu, tomēr vīrišķīgi neizrādīju nevienu šādu simptomu.

To pēcpusdienu blašķe vairākkārt tika piepildīta par jaunu. Naudas man vairāk nebija kā divdesmit centu, to­mēr es liku tos galdā kā vīrs, klusībā ar nožēlu piemi­nēdams saldumu kaudzi, ko par šo naudu varētu nopirkt. Degvīns kāpa mums visiem galvā, un Skotijs ar harpū- nistu runāja par braucieniem pa austrumu kursu, Horna raga vētrām un pampero — aukstajiem pampu vējiem Platas grīvā, par brīzēm, kurām pūšot var braukt ar apakšējām marsburām, par Austrālijas dienvidu piekrastes brāzmainajām vējsīpām, par Klusā okeāna ziemeļdaļas aukstajiem negaisiem un par sadauzītām vaļu mednieku laivām Arktikas ledājos.

— Tajos ledus ūdeņos tak nav iespējams peldēt, — har­pūnists man biedriski skaidroja. — Pēc minūtes būsi sa­rauts čokurā un noiesi dibenā. Ja valis sadauza laivu, tad pirmām kārtām jāuzmetas ar vēderu šķērsām pār airi, lai varētu turēties virs ūdens, kad aukstums raus čokurā.

— Skaidra lieta, — es atteicu, pateicīgi palocīdams galvu, ar tādu izskatu, it kā es katrā ziņā būtu nolēmis doties vaļu medībās un noteikti atradīšos sadauzītā laivā kaut kur Ziemeļu Ledus okeānā. Un es tik tiešām iegau­mēju viņa padomu kā visvērtīgāko informāciju un nogla­bāju to kādā smadzeņu krociņā, kur tā glabājas vēl līdz šai dienai.

Pats jau no sākuma līdzi runāt nespēju. Debestiņ! Man taču tikai četrpadsmit, un savu mūžu neesmu izbraucis okeānā! Varēju tikai klausīties abu jūras vilku valodās un pierādīt savu vīra dūšu, centīgi dzerot savu porciju līdz ar viņiem — glāzi pēc glāzes.

Reibums lika sevi manīt; Skotija un harpūnista ru­nāšana piepildīja «Dīkdieņa» šauro kajīti un šalkoja caur manām smadzenēm gluži kā brāzmainas brīva vēja sīpas, un es jau iztēlē izdzīvoju nākamos gadus, aijādamies sap­ņos par neskaitāmām dēkām plašajā, trauksmainajā, brī­nišķīgajā pasaulē.

Nu bijām pilnīgi atkusuši. Izzuduši aizspriedumi un biklums. Šķitāmies cits citam pazīstami jau nezin cik ilgi un nosolījāmies nākamībā vēl garus gadus kopīgi kuģot pa jūrām. Harpūnists gaudās par savām neveik­smēm un slepenajiem netikumiem. Skotijs lēja gaužas asaras par savu nabaga māmuļu Edinburgā, — vecā dāma cēlusies no aristokrātiskas dzimtas, viņš apgalvoja, bet tagad nokļuvusi trūcīgos apstākļos un tikai knapinā­damās sagrabinājusi paprāvo summu, kas bijusi maksā­jama rēderim par viņa apmācību uz kuģa; māmuļas dār­gākais sapnis esot bijis redzēt dēlu kļūstam par tirdz­niecības flotes virsnieku un džentlmeni, bet viņš lauzis tās sirdi, Austrālijā aizbēgdams no kuģa un piemunsturē- dams uz cita kuģa par vienkāršu matrozi. Skotijs savus vārdus varēja pierādīt. Viņš izvilka mātes pēdējo — žē­labu pilno vēstuli no kabatas un šņukstēdams nolasīja mums to priekšā. Mēs ar harpūnistu raudājām viņam līdzi un apzvērējāmies, ka visi trīs kopīgi brauksim uz vaļu mednieka «Zelta bedre», sakrāsim krietnu naudas žūksni un tāpat visi kopā dosimies svētceļojumā uz Edin- burgu, lai noliktu mūsu bagātību mīļās māmuļas klēpī.

Tā kā Džons Miežagrauds bija sakaitējis manas sma­dzenes, izkausējis manu atturību, atmiekšķējis manu bik­lumu, runādams caur mani, kopā ar mani un manā vietā — gluži kā kāds dvīņubrālis vai mans otrais «es», tad arī es pacēlu balsi, lai padižotos ar savām vīrišķīga­jām dēkām, un sīki*, plātīgi un ilgi klāstīju, kā tiku brau­cis pāri Sanfrancisko līcim savā vaļējā laivelē, dienvid­rietumu vētrai aurojot, kad pat šoneru matroži apšaubīja, vai es to spēšot. Tālāk es — jeb Džons Miežagrauds, kas ir viens un tas pats, — skaidroju Skotijam, ka viņš gan ir dziļjūras matrozis un, jādomā, smalki pazīst vispēdīgo tauvas galu uz lielajiem tālbraucēju kuģiem, bet, ja runā par burāšanu mazā laiviņā, tad tur es viņam esmu tālu priekšā un, ja mēs sacenstos braukšanā, es savā laivelē varētu mest lokus ap viņa laivu.