Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Par visu to dabūju bargi samaksāt. Vairākas dienas nogulēju slims, gaužām slims, un rokas no gliemežvāku skrāpējumiem bija sāpīgi iekaisušas. Kādu nedēļu it neko nevarēju strādāt ar rokām, apģērbties un noģērbties bija tīrā mocība.

Nozvērējos: «Nekad vairs!» Tas nav to vērts. Maksa ir pārāk barga. Morāli pārmetumi mani nemocīja. Mans riebums bija tīri fizioloģisks. Lai cik jauki ir pacilātā reibuma brīži, tie nav vērts vēlāko sāpju un mocību stundu. Kad atkal atsāku izbraucienus laivā, «Dīkdie­nim» metu līkumu. Braukāju pa estuāra pretējo malu, lai nenāktu tam ne tuvumā. Skotijs bija pazudis. Har­pūnists gan vēl mitinājās turpat, bet no viņa es vairījos. Reiz, kad viņš laivā piebrauca pie piestātnes, es paslēpos šķūnī, lai negadītos viņam acīs. Baidījos, ka tikai atkal neaicina uz iedzeršanu, un, kas zina, varbūt viņam vis­kija blašķe ir pat kabatā.

Un tomēr — te jau izpaužas Džona Miežagrauda ma­ģiskā vara — tās dienas dzīres uz «Dīkdieņa» bija spil­gta epizode manu dienu monotonajā ritējumā. Tā dziji iespiedās atmiņā. Domas nemitīgi rosījās ap šo noti­kumu. Atcerējos katru sīkumu un it kā pārdzīvoju tos vēl un vēlreiz. Galu galā nu reiz biju dabūjis ieskatīties vīru uzvedības sarežģītajā mehānismā. Biju redzējis Sko­tiju raudam par savu mazvērtību un par savas māmu­ļas — augstdzimušas Edinburgas dāmas bēdīgo likteni. Harpūnists tika izstāstījies par sevi zilus brīnumus. Biju saklausījies miljoniem vilinošu, kārdinošu norādījumu uz pasauli, kāda plešas aiz manas sīkās pasaulītes robežām, un tai es jutos ne mazāk piemērots kā abi puiši, ar ku­riem kopā žūpoju. Biju dabūjis ieskatīties cilvēku dvēselēs. Biju dabūjis ieskatījies pats savā dvēselē un atklājis tajā neapjaustas iespējas.

Jā, šī diena pacēlās pāri visām citām. Tā bija īpaša diena. Atmiņas par to bija kā iededzinātas manās sma­dzenēs. Maksa tomēr bija pārāk augsta. Es nevēlējos pie­dalīties šai spēlē un pēc tam maksāt, labāk atgriezties pie «lielgaballodēm» un īrisu plāksnītēm. Veselīgais, nor­mālais ķermenis dzina mani projām no alkohola. Šī manta man nederēja. Tā bija man pretīga. Taču, par spīti visam, apstākļi nemitīgi virzīja mani pretī Džonam Miežagraudam, atkal un atkal tie mani vedināja uz viņa takas, līdz pēdīgi pēc ilgiem gadiem pienāks laiks, kad es pats meklēšu Džonu Miežagraudu, kur tik vien sanāks kopā vairāki cilvēki, — meklēšu un līksmi apsveikšu viņu kā labdari un draugu. Un tomēr nepārtraukti nīdīšu un neieredzēšu viņu. Jā, Džons Miežagrauds ir dīvains draugs.

Man bija tikko apritējuši piecpadsmit gadi, bet es jau garas stundas strādāju konservu fabrikā. Mēnesi pēc mē­neša mana visīsākā darbadiena ilga desmit stundu. Ja tiešā darbā pie mašīnas pavadītām desmit stundām pie­skaita stundu pusdienas pārtraukuma, kājošanu uz darbu un nākšanu mājup no tā, rītos piecelšanos, apģērbšanos un brokastis, vakaros paēšanu, noģērbšanos un došanos gulēt, tad no divdesmit četrām vairāk arī neatliek kā tieši tās deviņas stundas, kas veselam pusaudzim nepie­ciešamas miegam. Kad biju jau ielīdis gultā, bet acis vēl neslēdza miegs, no šīm deviņām stundām pamanījos no­čiept kādu brītiņu lasīšanai.

Tomēr dažu labu vakaru no darba netiku vaļā agrāk kā pusnaktī. Bija gadījumi, kad strādāju astoņpadsmit un divdesmit stundu bez pārtraukuma. Vienreiz dabūju nostrādāt pie mašīnas trīsdesmit sešas stundas pēc kār­tas. Un bija bezgala ilgas nedēļas, kad darbs man bei­dzās ap vienpadsmitiem, mājās un gultā tiku pusvienos naktī, bet pussēšos mani modināja — celties, paēst, steigties uz darbu un jau stāvēt pie mašīnas, kad septi­ņos pūtīs fabrikas svilpe.

Te nu ne brītiņa nevarēju nočiept savu mīļoto grāmatu lasīšanai. Jāprasa, kāds gan Džonam Miežagraudam va­rētu būt sakars ar piecpadsmitgadīga zēna saspringto, stoicisko pārpūli. Bet sakars bija visciešākais un tiešā­kais. Tūlīt paskaidrošu. Es toreiz vaicāju pats sev: vai tad tā ir dzīves jēga — būt darbalopam? Oklendā nevie­nam zirgam nebija jāstrādā tik garas stundas kā man. Ja to sauc par dzīvi, tad tādu nav iespējams mīlēt. Atce­rējos savu laiviņu, kas tagad bezdarbīgi gulēja piestātnē un pamazām apauga ar gliemežiem; atcerējos vēju, kas ik dienas pūš pār līci, saullēktus un saulrietus, ko nu vairs nedabūju pat redzēt; atcerējos, kā sāļais gaiss dzel- dina nāsis un kā sāļais ūdens dzeldina miesu, kad tu pārlec pār laivas bortu; atcerējos, cik pasaulē daudz skaistuma, brīnumu un aizrautīgu pārdzīvojumu, kas man tagad liegti. Zināju tikai vienu vienīgu iespēju, kā izbēgt no nāvējošā, trulā darba pūliņa. Jādodas ārā uz jūras. Jāpelna savs maizes rieciens uz ūdeņiem. Taču ūdeņu ceļš neatvairāmi ved pie Džona Miežagrauda, ti­kai es to vēl nezināju. Kad pēdīgi uzzināju, man tomēr pietika dūšas negriezties vairs atpakaļ pie mašinas dar- balopa jūgā.

Kāroju būt tur, kur pūš dēku pilni vēji. Bet dēku pilnie vēji pūta austerpirātu vienmastnieku burās un dzina tos pāri Sanfrancisko licim — uz naksnīgiem sirojumiem aus­teru sēkļos un rītausmā atpakaļ uz pilsētas tirgus vietu aiz laivu piestātnēm, kur saradās iepirkties sīktirgotāji un krodzinieki. Ikviens šāds reiss uz austeru sēkļiem skaitās krimināls pārkāpums. Sods — Valsts cietums, strī­painais kamzolis, soļošana arestantu ierindā. Bet kas par to? Tie, kas valkā strīpainos kamzoļus, strādā īsāku dar­badienu nekā es pie savas mašīnas. Pie tam nesalīdzi­nāmi romantiskāk man šķita būt austerpirātam vai cie­tumniekam nekā mašīnas vergam. Bet pāri visam un cauri visam manā kūsājošās jaunības trauksmē šalkoja alkas pēc romantikas un piedzīvojumiem.

Tālab es devos pie mammiņas Džennijas — savas zīdītā­jas, kas mani maziņu bija barojusi no savas melnās krūts. Viņa dzīvoja pārtikušāk nekā manējie. Kopa slim­niekus, salīgdama- uz nedēļām, un labi nopelnīja. Vai viņa nebūtu ar mieru aizdot naudu savam «baltajam dē­lēnam»? Vai būtu ar mieru! «Ņem kaut visu, cik man ir!»

Tad es sameklēju austerpirātu Franču Frenku, kurš, kā biju dzirdējis, taisoties pārdot savu vienmastnieku «Plīt­nieks». Burinieks gulēja uz enkura estuāra Alamedas pusē, netālu no Vebsterstrītas tilta, un kajītē es atradu sēžam viesus, kurus Frenks cienāja ar vīnu. Lai pārru­nātu darījumus, viņš iļznāca uz klāja. Jā, šis esot gatavs pārdot kuģi. Bet šodien svētdiena. Bez tam šim esot cie­miņi. Rīt viņš izrakstīšot pirkšanas-pārdošanas līgumu, un es tūdaļ varēšot pārņemt savu pirkumu. Bet tagad lai kāpjot lejā un iepazīstoties ar šā draugiem. Kajītē sēdēja divas māsas — Meimija un Tesa līdz ar savu godadāmu misis Hedliju, tad vēl austerpirāts Viskija Bobs, seš­padsmit gadu jauneklis, un Zirneklis Hīlijs — gadus divdesmit vecs melnūsainis, īsts ostasžurka. Meimija, kas Zirneklim iznāca brāļameita, tika dēvēta par Austerpi­rātu karalieni un pirātu dzīrēs sēdināta goda vietā. Franču Frenks bija Meimijā iemīlējies — to gan es to­reiz vēl nezināju —, bet šī kategoriski atteicās precēties ar viņu.

Lai atzīmētu mūsu darījumu, Franču Frenks no lielas, appītas pudeles ielēja man tējglāzi sarkanvīna. Tūdaļ man prātā iešāvās sarkanvīns, ko toreiz dzēru itāliešu rančo, un es iekšēji nodrebinājos. Viskijs vai alus gluži tik pretīgi neliktos. Bet uz mani raudzījās Austerpirātu karaliene, turēdama rokā pusizdzertu glāzi. Man arī bija savs lepnums. Kaut tikai piecpadsmitgadīgs, nevaru taču izrādīties mazāk vīra vērts kā viņa! Bez tam te vēl sēdēja viņas māsa un misis Hedlija, un jaunais austerpirāts, un ūsainais ostasžurka — un visiem bija glāzes rokā. Vai es kāds pienapuika? Nē, tūkstoškārt nē — un kaut vai tūkstoš glāžu būtu jāizdzer! Iztukšoju lielo glāzi ar vīra cienīgu metienu. Franču Frenks bija sajūsmināts par mūsu tirdzniecisko darījumu, ko es biju jau nostiprinājis ar rokasnaudu — zelta divdesmit dolāru monētu. Viņš atkal ielēja visiem vīnu. Biju jau izmēģinājis, cik spēj turēt mana galva un kuņģis, un nospriedu, ka mērena iedzeršana mani uz nedēļu nesaindēs. Varu panest ne ma­zāk kā viņi, kas pie tam jau labu laiku metuši.