Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Pie Platas upes, nokļuvuši aukstā vēja pampero joslā, mēs, baidīdamies avārijas, apsveram, vai neiebraukt Bue- nosairesā — «Amerikas Parīzē», un tūdaļ skatu gaišas kafejnīcu zāles, kur sapulcējušies vīri, kur valda priecīgs noskaņojums, skan glāzes, jautras dziesmas un līksmu balsu dūkoņa. Kad esam iebraukuši Klusā okeāna ziemeļ­rietumu pasātu zonā, mēģinām pierunāt mūsu smagi sa­slimušo kapteini katrā ziņā iebraukt Honolulu ostā, un, vēl runādams pārliecināšanas vārdus, redzu pats sevi dzeram kokteiļus uz vēsajām lanai vai šampanieti tur ārā, Vaikiki pludmalē, kur, šalkdama brāzmo bangotne. Kāds ieminas par īpašo recepti, pēc kādas Sanfrancisko resto­rānos gatavojot mežapīles, un es tūdaļ pārceļos gaismas un šķīvju šķindas pilnā telpā ar daudziem galdiem un pāri garkātainu reinvīna glāžu zeltītajām maliņām raugos senu draugu sejās.

Un tā es apsvēru savu problēmu. Nemaz nekāroju vēl­reiz apmeklēt šīs jaukās vietas pasaulē citādi kā iepriekšējo reizi. Ar glāzi rokā! Šim vārdam ir burvju spēks. Tas no­zīmē vairāk nekā visi pārējie vārdi vārdnīcā. Tas ir prāta ieradums, kurā esmu vingrinājies visu savu mūžu. Nu jau tas pārgājis pilnīgi manā būtībā. Man patīk asprātību dzirk- stīgā spēle, vareno smieklu brāzmas, skaļās vīru balsis, kad — ar glāzi rokā — tie izslēdz pelēko pasauli ārpusē un, asinīm straujāk pulsējot, skurbina savas smadzenes ar jokiem un aušībām.

Nē, esmu izlēmis: reizumis tik un tā iedzeršu savu malciņu. Kaut arī man plaukti pilni ar grāmatām, ar prātnieku domātām dornām, kas izraudzītas saskaņā ar manu temperamentu, es ar vēsu prātu un skaidru apziņu nolēmu neatteikties no tā, pēc kā kārot esmu radināts. Es dzeršu — jā gan, tikai daudz apdomīgāk, daudz piesardzī- gāk nekā agrāk. Nekad vairs nenodzeršos līdz baltajām pelītēm. Nekad vairs neizaicināšu Balto loģiku. Esmu izmācījies, kā jārīkojas, lai neizaicinātu to.

Baltā loģika nu rāmi guļ apglabāta līdzās Ilgajai slimī­bai. Ne viena, ne otra man vairs neuzbruks. Kur tie gadi, kopš atbīdīju Ilgo slimību sānis; lai nu tā saldi dus! Un tāpat saldi lai dus arī Baltā loģika! Un tomēr noslēguma varu tikai apliecināt, ka vēlētos, kaut mani senči būtu Džonu Miežagraudu padzinuši trimdā, pirms es vēl biju piedzimis. Man no sirds žēl, ka Džonam Miežagraudam at­ļauts zelt un plaukt tajā sabiedriskajā iekārtā, kurā esmu dzimis, jo citādi jau es nebūtu varējis ar viņu iepazīties, un ilgi es ar viņu tiku pazinies.

4 — Džeks Londons X sēj,

6 — Džeks Londons X sēj.

[1] flečers horass (1849—1919) — amerikāņu rakstnieks; ierosināja zinātnisku ēšanas metodi, kuras pamatprincips — barības pamatīga sa košļāšana

[2] gārfilds džeimss Ābrams (1831—1881) — asv politisks darbi­nieks, piedalījies 1861.—1865. gada pilsoņu karā zieineju štatu pusē.

[3] vida — xix gs. angļu romānu rakstnieces luizas de la ramē pseidonīms.

[4] «alhambra» — amerikāņu romantiskā rakstnieka vašingtona irvinga (1783—18591 pasaku un noveļu krājums.

[5] «perigrina pikla piedzīvojumi» — angļu rakstnieka t. smoleta (1721—1771romāns.

[6] rail-spliiler — prezidenta a. Linkolna iesauka,

[7] rinda no angļu dzejnieka R. Kiplinga (1865—1936) dzejoļa. Par Džūdiju mēdz apzimet zemas kārtas sievieti «no tautas vidus» (pēc angļu leļļu spēļu personāža).

[8] [9] konts ogists (1798—1857) — filozofs; nodibināja tā saucamo po­zitīvismu — ideālistisku filozofiju, kas bija izplatīta XIX gadsimta beigās.

[10] viljcms džeimss (1842—1910) — amerikaņu psihologs.

[11] ričards hovijs (1864—1900) — amerikāņu dzejnieks un literatūr­kritiķis.

[12] ričarda ilovija vārsmas atdzejojusi Māra Misiņa. 176