A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

izdevniecība «Liesma» Rīga 1967

А. Полещук

ВЕЛИКОЕ ДЕЯНИЕ. ИЛИ УДИВИТЕЛЬНАЯ ИСТОРИЯ ДОКТОРА МЕКАНИКУСА И АЛЬМЫ, КОТОРАЯ БЫЛА СОБАКОЙ

«Детская литература», Москва 1965

Издательство. «Лиесма» На латышском языке

Tulkojis O. Kalnciems Māksliniece L. B ū m a n e

Mani pamodināja zvans. Kamēr es ģērbos, zvanīšana pie ārdurvīm atkārtojās vēl divas reizes. Pulkstenis rādīja pieci.

Es izgāju pagalmā un atvēru vārtus. Pie tiem stāvēja automobilis. Mašīnas priekšējās durtiņas bija vaļā. Pie stūres sēdēja vīrs noputējušā, zilā virsvalkā.

— Vai jūs zvanījāt? — es apjautājos.

Pie stūres sēdošais neatbildēja. Viņš klusēdams rau­dzījās tālumā un kaut ko domāja. Tad pamāja ar galvu.

—- Vai jūs zvanījāt? Kas noticis? — es atkal jautāju.

Vīrs pagrieza galvu uz manu pusi. Likās, šis cilvēks ar mokām pūlas atcerēties, kur viņš atrodas un kas ar viņu noticis.

— Ūdens!… — viņš negaidot strauji noteica. — Ūdens mašīna … Dzert… — Viņš ļoti slikti runāja krieviski. — Un tūkstoškārt, tā teikt, atvainojiet… Vēl ir agrs agrs rīts …

— Nē, nē, jums nav ko atvainoties, jūs mani pa­modinājāt taisni laikā! Es tūlīt atnesīšu spaini…

— Mūsu spaini… man ir pašam savs spainis … — ceļinieks izlīda no mašīnas un uzsauca: — Alma! Alma!

Vārtos parādījās liels aitu suns ar baltu trīsstūri uz krūtīm. Tas naski metās pie mašīnas bagāžnieka, ar purnu pabikstīja kaut kādas spailītes, pasita tās un ar spaini zobos atgriezās pie saimnieka. Ceļinieks iegāja pagalmā un atgrieza krānu. Alma pabāza spaini zem strūklas un, kad spainis bija gandrīz pilns, aiznesa to uz mašīnu. Spainis bija ļoti smags, suņa priekškājas drebēja sasprindzinājumā, taču ūdeni tas neizšļaksti-

nāja. Suņa saimnieks ielēja ūdeni radiatorā un piepil­dīja lielu termosu. Alma uzlēca viņam līdzās uz sē­dekļa, un mašīna aizbrauca. Es izgāju uz ielas un acīm to pavadīju. «Goda vārds,» es teicu pats sev, «šis suns būs pats man piezvanījis! Bet kā gan tas varēja aiz­sniegt zvana pogu? …»

Par agro zvanīšanu es biju priecīgs, jo šodien man bija gaidāma ļoti grūta diena. Vispirms man agrāk va­jadzēja aizbraukt uz darba vietu, kur man solīja iz­maksāt atvaļinājuma naudu, tad iegriezties sēklaudzē- tavā pēc sēklām, ieiet pastā un pabūt arī trijos veika­los. Es ātri pabrokastoju, izstūmu velosipēdu uz ielas, noslēdzu vārtus un devos ceļā.

Velosipēds klusi ripoja pa šosejas ceļmalas smalka­jiem putekļiem, šad tad palēkdamies uz akmentiņiem. Pēc minūtēm divdesmit es jau būtu sasniedzis mērķi, kad piepeši priekšā, pie tilta uzbrauktuves, pamanīju mašīnu sastrēgumu. Ceļš bija slēgts. Es piebraucu tu­vāk un pamanīju pazīstamo mašīnu. Bet kāda tā izska­tījās!

Pilnā gaitā ietriekusies ceļmalas betona stabiņos, trīs no tiem nolauzusi, tā bija apstājusies kā uz kniepada­tas uzdurta liela, melna vabole. Radiators sadauzīts, visapkārt ūdens, eļļas un degvielas peļķes …

Braucējs jau bija izvilkts no kabīnes un nolikts ceļ­malas zālītē. Kad piebraucu, viņu saudzīgi pacēla, lai ievietotu blakus stāvošajā ātrās palīdzības mašīnā.

— Kas ar viņu noticis? — es jautāju ārstam. — Vai viņš vēl dzīvs?

Ārsts nekā neatbildēja.

— Cik žēl, — man paspruka, — tāds spēcīgs vīrs! Un pēkšņi.. .

— Kā, vai jūs viņu pazīstat? — noprasīja viens no šoferiem.

_— Nepazīstu vis, bet viņš no rīta manā mājā piepil­dīja radiatoru ar ūdeni. Un arī termosu …

Ap mani sanāca cilvēki.

— Kad tas bija?

— Pirms minūtēm četrdesmit, ne vairāk …

īpašu interesi par manu stāstu izrādīja kāds garš

milicijas leitnants. Viņš mani aizveda pie mašīnas un līdz galam atvēra durtiņas.

— Kur ir termoss? — viņš stingri noprasīja.

— Tas šaurā, melnā siksniņā viņam karājās plecā . . .

Leitnants aizskrēja pie ātrās palīdzības mašīnas un

apjautājās ārstam par termosu. Tas noraidoši pakratīja galvu.

— Un kas noticis ar suni? — es jautāju. *

— Ar suni? Ar kādu suni?

— Nekāda suņa nav bijis, nekāda suņa! — skanēja apkārt.

— Vai tik jūs šo mašīnu tikāt redzējis? — leitnants jautāja.

— Bija, suns bija! — negaidot noteica kāds pilnīgi melni iededzis večuks, kas pie mums bija pienācis no bezgalīgā, jau nokoptā lauka puses. — Bija, bija, pats redzēju. . . Tiklīdz mašīna ietriecās stabiņos, suns no tās lēkšus izlēca! Un kaut ko turēja zobos — kaut ko līdzīgu ūdens pudelei siksniņā… Un tad tik skriešus vien, skriešus vien! Ieraudzīja mani, es stāvēju tur, — vecais vīrs pamāja ar roku uz siena kaudzi, aiz kuras pletās zaļa birztala, — ieraudzīja mani un metās sāņus. Rau, uz kurieni aizskrēja . . .

— Katram gadījumam pierakstīšu jūsu adresi… — noteica leitnants. — Un vai neievērojāt? . . . Vai neie­vērojāt, kāds bija šoferis, vai nebija piedzēries?

— Nē, nedomāju vis . . . Bija agrs rīts . . . Nē, nebija vis.

No pilsētas puses atskanēja motociklu motoru trok­snis. Putekļu mākoņos mums tuvojās vairāki robež­sargi.

Viņi ielenca mašīnu, un robežsargu majors aplieci­nāja:

— Tā pati! Paskatieties uz numuru .'. . Vai re, kur tā atdrāzusi! . . . Vai protokolu jau uzrakstījāt? — viņš uzrunāja kādu pūlītī. — Kur ir cietušais?

— Aizveda uz pilsētu, — ziņoja milicijas leitnants.' — Ārsts apgalvo, ka cerību nekādu . . . Visi mērījumi un fotouzņēmumi izdarīti, liecinieku adreses pierak­stītas.

— Pie mašīnas nolikt sargu! — majors pavēlēja.

— Kurš te ir smagās mašīnas šoferis? Padodiet trosi un mašīnu novelciet grāvmalā! Bet jūs, biedri, katrs nu uz savu pusi!

Ļaudis sāka izklīst. Kāda smagā mašīna aizvilka auto­mobiļa atliekas seklajā ceļmalas grāvī. Grūti aprak­stāms, kas notika tūlīt pēc tam.

Tikko sadauzītā mašīna sakustējās, manā acu priekšā iznira mana māja. Tā iznira tik skaidri, ar tik dau­dziem sīkumiem, ka aizklāja visu apkārtni. Man izlikās, ka varu dziļi ieiet savā pagalmā, līdz pat šķūnim. Es redzu un jūtu sevi ejam pa priežu ēveļskaidām no­klāto šķūņa grīdu… Es sajūtu sveķu smaržu… Es griežos atpakaļ un kaut ko meklēju. Jā, meklēju! … Es nevaru atrast savu Sibīrieti, vājiņu, skaļu šuneli, kas man palicis no agrākajiem saimniekiem. Jā, jā, Si­bīrieša nav… Kaut kas mani satrauca no paša agra rīta … Bet kur tas pazudis? …

Un es «klejoju» pa dārza taciņām, līdz pret kaut ko paklupu, pret kaut ko pilnīgi neredzamu, kas nekādi nevarēja atrasties uz līdzenās, smilšainās taciņas.

Es noliecos un aptaustīju silto, irdeno, sazarotām saknēm pilno zemi ar asiem rugājiem. So zemi es ne­redzēju, es sajutu to ar kādu iekšēju redzi, es to iedo­mājos. Nē, es neesmu mājās, acīm redzot, es atrodos kaut kur laukā, blakus avarējušai mašīnai, kaut kur kādā laukā… Jā, jā, smagā mašīna parāva automobili, un kaut kas notika . .. Projām, projām no šīs nolādē­tās vietas! … Bet, rau, arī saule! Es to neredzēju, tikai jutu tās siltumu, bet, kad pacēlu galvu, tumšsarkanā un spilgti konturētā saules ripa paspīdēja caur to priekš­metu apveidiem, kurus, kā man šķiet, es redzēju, bet kuru īstenībā nebija. Es gāju taisni virsū šai saules ripai. Soļoju piesardzīgi, uz katra soļa aizķerdamies. Tad saskatīju birzi, to pašu birzi, kurā, pēc vecā vīra vārdiem, bija nozudusi Alma. Birzs iznira kā miglains plankums, taču tā bija īsta birzs, nevis rēgs kā visas citas ainas. Es strauji pagriezu galvu, un biras izgaisa. Jā, jā, tā bija īsta birzs! Tā kļuva arvien skaidrāka un skaidrāka …