A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Mēs ar tēvu klīdām līdzi tai bezgalīgajai bēgļu strau­mei, kas plūda no Namīras uz Lježu un tad nogriezās uz Antverpeni. Tēvs steidza iestāties drošsirdīgā karaļa Alberta armijā. Mani tēvs gribēja pa kara laiku nosū­tīt uz Franciju pie mātes. Mēs gājām dienu un nakti, tad atkal dienu un atkal nakti. Kad parādījās vācu ka- valērija, mēs pārnakšņojām klajā laukā. Pa ceļu mums garām aizauļoja jātnieki ar smailajām, spīdošajām ķi­verēm galvā. Tiem pa pēdām straujā marša gaitā aiz- stampāja kājnieki peļu krāsas mundieros. Tad atkal jātnieki, vezumnieki, ložmetēji un lielgabalu aizjūgi. Kareivji neveltīja mums nekādu uzmanību, un mēs ar šausmām vērojām šo bezgalīgo, līdz zobiem apbruņoto, paēdušo un rupjo «bosu» straumi, kuri sēdēja spēcī­gos, spīdīgos zirgos ar astēs iepītām uzvarētās Beļģijas

trīskrāsainā karoga driskām, vērojām šo pasaulē la­bāko Krupa lielgabalu stobru lavīnu.

— Viņi iet uz Antverpeni, — sacīja mans tēvs, — viņi aizsteigušies mums priekšā …

Bēgļus pārņēma apjukums. Vieni ierosināja novirzī­ties uz ziemeļrietumiem, uz Ostendi. Kāds pavecāks vīrs, savu nūju ar kaula uzgali kratīdams, centās pieru­nāt nogaidīt: viņš bija pārliecināts, ka karalis Alberts ļoti drīz sakaus vācu armiju pie Antverpenes.

Priekšā, kur virzījās karaspēks., kaut kas bija noti­cis. Ierindā bija radies sajukums. Mans tēvs nogriezās no ceļa uz kādu augstu pakalnu ar kuplu ozolu. Man palīdzēja uzrāpties kokā. Manām acīm pavērās apbrī­nojama aina: tālumā, cik vien sniedza skatiens, pletās kaut kas līdzīgs spīdošam pusmēnesim. Es ieskatījos ciešāk un redzēju, ka tas ir saulē mirdzošs ūdens.

— Tur ir ūdens, milzu ūdens! — es saucu no augšas.

— Kur te var būt ūdens? Puika melš … Te pat ka­nālu nav … — ieteicās mūsu ceļa biedri.

Tēvs pa stumbru uzrāpās pie manis un, zarus ar roku pašķīris, iesaucās:

— Karalis Alberts uzspridzinājis dambjus! Uz mums plūst ūdens! Sauciet atpakaļ tos, kas devušies uz priekšu!

Jā, tas bija manas tautas varoņdarbs. Pret Vilhelma priekšpulkiem, kas bija izlauzušies uz Antverpeni, gā­zās ūdens. Beļģi applūdināja savu zemi, nevis ļāva to mīdīt iebrucējiem.

Mēs bijām nokļuvuši mazā, no visas pasaules no­šķirtā saliņā. Tālumā bija redzami ienaidnieka jātnieki, kas glābās no ūdens vāliem, un kājnieki, kas spīdīgām, smailām ķiverēm galvā brida līdz krūtīm pa ūdeni. Uz mūsu pakalna uzkūlās kāds aizjūgs. Vācu artilēristi, burtiski, uz rokām iznesa no ūdens lielgabalu. Visap­kārt zem ūdens atradās lekna zeme, kas nu bija pār-, vērtusies šķidros dubļos. Kāds garš virsnieks uzkāpa pakalnā un sāka bļaut uz bēgļiem, kas bija sadrūzmē- jušies pie koka:

— Palīdziet! Visi ūdenī! Marš! Marš ūdenī!

Mēs tam atbildējām ar uzvarētāju smaidiem un dzē­līgiem smiekliņiem. Tobrīd mums visiem likās, ka Beļ­

ģija nav vācu karapūļiem ieņemama. Vēlāk dabūjām zināt, ka simtiem kvadrātkilometru lielā platībā pār­plūdušais ūdens noslīcinājis vairākus vācu pulkus, taču aizturēt visu ienaidnieka armiju nespēja. Notikumi pie Antverpenes neizvērtās par pagrieziena punktu asiņai­najā karā, kas savā virpulī ierāva desmitiem zemju un tautu.

— Palīgā! Ūdenī! — virsnieks trakoja. Viņš cieši pienāca klāt pie mana tēva un, cepuri viņam no gal­vas norāvis, uzbļāva: — Cepuri nost, tu, neķītrais beļģi! Vai pavēli nezini?! Jūs, smirdošie suņi, mierā!

Mans drošais un lepnais tēvs, acīm no manis atva­dījies, ietrieca dūri virsnieka krūtīs, un viņš iegāzās ūdenī. Slapjš un dubļains, virsnieks grīļodamies piecē­lās, paklupa un nokrita atkal. Šī tēva rīcība bija kā signāls. Bēgļi apstāja pārsteigtos vācu karavīrus, at­ņēma tiem šautenes un citu pēc cita iedzina muklājā. Kāds bija paguvis izjūgt zirgus, kāds iesviedis ūdenī munīcijas kasti. Vācu karavīri stāvēja ūdenī līdz jos­tas vietai, cits pie cita ar rokām turēdamies un aiz aukstuma drebēdami. Ūdens aizvien vēl cēlās. Tiku tikām izzobojušies par karavīriem, mēs beidzot atļāvām viņiem izkāpt uz paugura, kur drīz vien gaiši iedegās ugunskurs.

— Jūs esat drošsirdīgs cilvēks! — vācu virsnieks sa­cīja manam tēvam. — Pie visa vainīgs ir tikai tas jūsu nolādētais ogļracis Alberts un viņa sieva, tā izkaltusi dakteriene. — Virsnieks noāva zābakus un cītīgi lēja no tiem ārā ūdeni. — Mūsu ķeizars viņu lūdza, laipni lūdza: «Mans brāli, ļauj manam karaspēkam brīvi iziet cauri. Mēs ejam uz Franciju!» Bet jūsu karalēns Al­berts atbildēja ar rupjībām! Ja nebūtu viņa, jūs tagad sēdētu mājās, dzertu savu kafiju un neklīstu pa šīm šausmīgajām peļķēm! Un tāpēc Beļģijas vairs nebūs!

— Virsnieka kungs, — mans tēvs iebilda, — jūs, šķiet, esat aizmirsuši peldi … pa flāmu vīzei?

— O nē, nē! … — ar rokām māja virsnieks.

Mēs devāmies ceļā naktī, kad ūdens sāka krist. Tā­las lielgabalu zalves, degoša ciemata atblāzma tumšajā, eļļainajā ūdenī, pēkšņi bedrē iekrituša cilvēka klie­dziens — tāda man atmiņā palikusi šī nakts. Daudz ko piedzīvojuši, aizkļuvām līdz Holandes robežai. No še­jienes mūs nosūtīja uz Franciju. Tēvs drīz aizgāja karā. Es paliku viens ar māti.

Pagāja gadi, un atnāca priecīgā atgriešanās diena. Mēs pārnācām savā vecajā mājā Māsas krastos. Logi bija izsisti, mēbeles salauztas . . . Sākumā mūsu mājā bija apmetušies vācieši, tad to pametuši, un tajā ne­viens nebija dzīvojis veselus trīs gadus. Mikla un auk­sta tā, šķiet, bija skumusi visu šo laiku pēc mums.

Kabinetā uz grīdas grāmatu kaudze. Manas istabas griesti no vienas vietas sašaudīti desmitiem šāvieniem. Es vērīgi tos appētīju: caurumi griestos atgādināja zvaigznājus manā zvaigžņu globusā, kas arī tepat mē­tājās. Acīm redzot, te mitušais virsnieks bija aizrāvies ar astronomiju īpašā prūšu manierē.

Tēvs iekārtojās darbā un katru rītu brauca uz ār­pilsētā ceļamo ķīmisko rūpnīcu. Es sāku apmeklēt liceju un daudz strādāju dārzā, palīdzēdams mūsu apkalpotā­jam Fransuā, vientuļam un čaklam cilvēkam, kurš mūsu ģimenē bija atradis savas mājas.

Reiz man atgadījās neaizmirstama saruna ar tēvu.

— Tēti, — es viņam jautāju, — kāpēc mūs sauc par Mehānikusiem? Kāpēc mums tik dīvains uzvārds? Vai mēs neesam flāmi? Kad dzīvoju Francijā, es izjautāju visus radus. Tēvocis man teica, ka tas esot mazs no­slēpums un atbildēt man varēšot tikai tu. Fransuā arī nekā nezina. Vai tas ir noslēpums?

— Jā, ja tev tā patīk .. .

— Noslēpums?!

— Redz, visi ir tai pārliecībā, ka Mehānikusi dau­dzus gadsimtus bijuši cienījami tirgoņi. Tagad nav vairs viduslaiku kārtu aizspriedumu un stingrās noro­bežošanās, un tomēr man negribētos, ka mūsu kaimiņi vai rūpnīcas īpašnieks zinātu, kur īstenībā ir mūsu dzimtas sākumi… Mehānikusi parādījušies viduslai­kos. Tie tirgojušies — sākumā ar vilnu, vēlāk ar ko- loniālprecēm. Tas viss ir ļoti solīdi, cienījami, un ne­

viens par to ne smīn, ne brīnās. Mums nav par ko kaunētfes … Mūsu dzimtas pagātne ir necila, mūsu pa­gātne ir godīga, bet mūsu dzimta cēlusies no… — Tēvs apklusa un cieši paskatījās uz mani.

— No bruņiniekiem! Vai ja, tēti? — es nočukstēju.

— Nē, Kārli, ne no bruņiniekiem.

— Mēs esam Mehānikusi! Droši vien mūsu senči bi­juši tie, kuri izgudrojuši un cēluši pirmos dambjus?