A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Nē, Kārli. Mūsu senči nav cēluši dambjus. Es jau nožēloju šo sarunu, tu jutīsies vīlies. Mūsu senči ir bi­juši … alķīmiķi… Jā, jā, nesmejies! Šai pašā mājā, tās pagrabā simtiem gadu pacietīgi strādājuši gan mans vecvecvectēvs, gan vecvectēvs, gan vectēvs un arī mans tēvs. Mazdrusciņ arī es. . . Mēs strādājām sle­pus. Tikai šad tad no Vestfāles atbrauca pazīstami al­ķīmiķi, un tad mājā tika rīkoti disputi. Iespējams, ka es nekad nebūtu kļuvis par ķīmijas inženieri, ja bēr­nībā nesaklausījies leģendas un nostāstus par senajiem alķīmiķiem un ja reizēm nepalīdzējis vectēvam viņa urķīgajā un noslēpumainajā darbā.

Tēvs piegāja pie grāmatām, kuras bija kārtīgi sa­krautas uz grīdas un kuras bijām atraduši viņa kabi­netā.

— Mums par laimi ķeizara zaldātiem bijusi diezgan slikta saprašana par grāmatām. Viss vērtīgākais pali­cis. Palīdzi man sameklēt to biezo sējumu… Vai redzi uzrakstu? Grāmata pieder tavam vecvecvectēvam. Tas ir slavenais Johanna īzaka Holandieša sacerējums — katra alķīmiķa rokasgrāmata.

Es sadabūju pabiezu, noputējušu grāmatu. No tās sa- briedušajām un plūksnainajām lappusēm manī raudzī­jās grūti izprotamas zīmes, apbrīnojamas figūras un simboli. Viens otrs no tiem man likās pazīstams.

— Kaut kur tos esmu redzējis, — es sacīju.

— Redzējis? Nu, protams, droši vien ķīmijas mācību grāmatā.

— Nē, mācību grāmatā ir attēlots alķīmiķis, tāds iz­spūris vecis, cienīga izskata skrandainis pie kaut kā­dām kolbām. . . Bet kas šai grāmatā rakstīts? Te sa­stopami latīņu vārdi.

— Šai grāmatā kaut kas rakstīts arī vārdiem. To

gan piedēvēja autoram par sliktu. Kādreiz mums mā­jās bija slavenā «Liber mūtus», kurā nebija neviena vārda — tikai zīmes un simboli. Tā to arī sauca par «Mēmo grāmatu» — latīniski «Liber mūtus».

— Vai tiešām visus šos āķus un figūriņas var sa­prast? Tēti, izlasi kaut vai vienu frāzi!

— Nezinu, vai varēšu. Es taču ilgi, ļoti ilgi neesmu nodarbojies ar šo teatrāli dižo un apbrīnojami nožēlo­jamo «zinātni» .. . Piemēram, te ir uzzīmēta viena no Hermeja Trīskārtdižā [1] smaragda tabulām. Tajā izklās­tīts^ viens no zelta pagatavošanas veidiem . . .

Ātri, bet vērīgi tēvs pārlaida acis lappusēm, un es jutu, ka viņam daudz, ļoti daudz kas saistās ar šo grā­matu, ar katru tās vārdu, ar katru zīmīti.

— Vai redzi, Kārli, — iesāka tēvs, — šo aplīti ar punktu vidū? … Tas ir zelta, bet arī Saules apzīmē­jums.

— Bet līdzās ir Mēness!

— Mēness nozīmē sudrabu.

— Bet to es pazīstu — tā ir planēta Marss. Aplītis — kara dieva vairogs un bulta — viņa šķēps.

— Un, tā kā tiklab vienu, kā otru vislabāk pagata­vot no dzelzs, tad Marss alķīmiķu slepenrakstā nozīmē dzelzi.

— Un kā tas ir lasāms?

Tēvs atzvēlās atpakaļ, pabīdīja nost grāmatu un ar tādu īpašu izjūtu, tādu īpašu manieri — es uzreiz vis neatskārtu, kas mani pārsteidza, — sāka lasīt:

— «Tas ir tiešām tiesa, bez kādas mānīšanās, tas ir pareizi un. taisnīgi. Viņa māte ir Saule, viņa tēvs ir Mēness … Vējš viņu auklēja savā klēpī, Zeme ir viņa barotāja. Uzmanīgi, ar lielu māku nošķir Zemi no uguns, smalko no rupjā, un tu iemantosi pasaules slavu, un tumsa atkāpsies no tevis …»

Nepazīstami, neparasti vārdu savienojumi, neierastas intonācijas, bet galvenais — tēvs lasīja grāmatu pēc atmiņas, aizvērtām acīm.

Es lēnām šķīru lapas.

— Vai tu visu atceries no galvas? Visu, itin visu?

— Man pašam jābrīnās, — tēvs man atbildēja. — Pa­gājis taču daudz gadu. Es atceros savu bērnību un savu jaunību… Man taču nebija ne sešu gadu, kad tēvs sāka mani radināt Lielajam Darbam. . . Lielais Darbs! Kādi rūgti un smieklīgi, bezjēdzīgi un brīniš­ķīgi maldi! … Jā, Mehānikusi gadu simtiem meklējuši mākslīgā zelta pagatavošanas noslēpumu, neatlaidīgi meklējuši. Starp alķīmiķiem mēs bijām pazīstami. Vai­rāki mēģinājumi ilga no paaudzes paaudzē — no vec­tēva līdz mazdēlam, no tēva līdz dēlam . . . Vai saproti, Kārli? Mēģinājums, kas ilgst simt gadu! Starp Mehā- nikusiem bija aptieķnieki, bija tirgoņi, taču visu savu brīvo laiku tavi priekšteči pavadīja apakšā, pagrabā. Jā, jā, tai pašā pagrabā, kur tu kādreiz ieej pasapņot un pafantazēt. Bet zini, es nekā nenožēloju . . . Mana agrā, ļoti agrā pazīšanās ar senajiem alķīmijas paņē­mieniem kļuva par nopietnu jo nopietnu tagadējās ķī­mijas eksperimenta un analīzes skolu. Es pārsteidzu savus skolotājus, izglītotus un īstus ķīmiķus, nevis al­ķīmiķus. «Kas par rokām, Just Mehāniķus,» viņi sa­cīja man, «kas par acīm!» Viņi nezināja, ka man ir desmitiem alķīmiķu darba turpinātāja rokas, ka manas ķīmiķa novērošanas spējas izveidojušās tai vecumā, kad citi bērni nespēj patstāvīgi sasiet savas kurpju saites un noslaucīt degunu.

Es noliku savu roku līdzās tēva rokai, un mēs saska­tījāmies. Mums bija vienādas, pēc veidojuma ļoti līdzī­gas rokas. Tās nebija kā citu cilvēku rokas. Tās bija lieliem kauliem, bet gariem pirkstiem. Francijā man daudzkārt sacīja: «Ir gan ķepas! Nu, Kārli, savelc dūri!» Patiesi, man, piecpadsmit gadu puikam, bija tāda dūre, kāda ne vienmēr mēdz būt pieaugušam vīrietim.

— Tev jābūt ķīmiķim! —negaidot man pateica tēvs. — Tici man, ķīmija nav nemaz tik neinteresanta zi­nātne, ja tik daudzi Mehānikusi atdevuši tai visu savu dzīvi. Es tevi nespiežu, bet… — Tēvs atkal atvēra grāmatu un lēnām šķirstīja to.

— Tēti, — es iesāku, — tēti, šīs zīmes es redzēju tur, lejā, mūsu pagrabā . . .

— Par to nav ko brīnīties.

— Tās ir rakstītas uz sienas. Taisni uz ķieģeļiem.

-— Bet pagraba sienas pirms kara taču apmeta!

— Apmetums ir nolobījies, nobirzis.

Tēvs paņēma lukturi, un mēs nokāpām lejā. Gar vīna mucām un stikla baloniem es aizvedu tēvu uz pussagruvušu krāsni ar tajā iedarinātām stikla cauru­lītēm.

— Tas ir atanors, — paskaidroja tēvs, — seno al­ķīmiķu krāsns . .. Kur tad tu redzēji uzrakstu?

Es viņam parādīju to vietu, kur apmetums nobirzis. Pa sētas puses logu spraucās šaurs gaismas stars. Uz ķieģeļiem rēgojās tumšas zīmes un burti. Tēva seja kļuva nopietna.

— Atnes man āmuru! — tēvs palūdza.

Kā viesulis izdrāzos no pagraba, bet, kad atgriezos, tēvs ar gružos paceltu lauzni jau saudzīgi un lēnām dauzīja nost apmetumu. Tad viņš rūpīgi uzskicēja zī­mes. Mēs atgriezāmies kabinetā.

— Tiešām, te ir uzraksts, un tam, acīm redzot, ir kāda nozīme. Piemēram, burts «Z» … Savienojumā ar blakus burtiem tas nozīmē «aiztriepšanu». Bet es ne­redzu Lielā Darba simbolu. Vai tiešām uzrakstam nav sakara ar alķīmiju?

Gandrīz visi mani skolas biedri karalaikā evakuējās uz Franciju, Zviedriju vai Angliju. No turienes viņi pārveda man agrāk nepazīstamas spēles un svešzemju paražas. Es nevienam no tiem netiku stāstījis par ma­nis izdarīto atklājumu. Man patika glabāt savu noslē­pumu.

Kādu vakaru tēvs mani aicināja pie sevis.

— Kārli, — viņš sacīja, — ķieģeļu uzrakstu es tomēr izlasīju. Tas lasāms kā rēbuss, un burts «Z» tiešām nozīmē «aiztriepšanu». Es visu laiku meklēju norādījumus par kādu ķīmisku procesu, tāpēc nekādi nevarēju to atšifrēt. Redz, ko nozīmē uzraksts . . .

Tēvs man pasniedza zīmēm izraibinātu papīra lapu; apakšā bija rakstīts: